Ruth Is Loyal to Naomi
1-2 Before Israel was ruled by kings, Elimelech from the clan of Ephrath lived in the town of Bethlehem. His wife was named Naomi, and their two sons were Mahlon and Chilion. But when their crops failed in Israel, they moved to the country of Moab. And while they were there, 3 Elimelech died, leaving Naomi with only her two sons.
4 Later, Naomi's sons married Moabite women. One was named Orpah and the other Ruth. About ten years later, 5 Mahlon and Chilion also died. Now Naomi had no husband or sons.
6-7 When Naomi heard that the Lord had given his people a good harvest, she and her two daughters-in-law got ready to leave Moab and go to Judah. As they were on their way there, 8 Naomi said to them, “Don't you want to go back home to your own mothers? You were kind to my husband and sons, and you've always been kind to me. I pray that the Lord will be just as kind to you. 9 May he give each of you another husband and a home of your own.”
Naomi kissed them. They cried 10 and said, “We want to go with you and live among your people.”
11 But she replied, “My daughters, why don't you return home? What good will it do you to go with me? Do you think I could have more sons for you to marry? 12 You must go back home, because I am too old to marry again. Even if I got married tonight and later had more sons, 13 would you wait for them to become old enough to marry? No, my daughters! Life is harder for me than it is for you, because the Lord has turned against me.”
14 They cried again. Orpah kissed her mother-in-law goodbye, but Ruth held on to her. 15 Naomi then said to Ruth, “Look, your sister-in-law is going back to her people and to her gods! Why don't you go with her?”
16 Ruth answered,
“Please don't tell me
to leave you
and return home!
I will go where you go,
I will live where you live;
your people will be my people,
your God will be my God.
17 I will die where you die
and be buried beside you.
May the Lord punish me
if we are ever separated,
even by death!”
18 When Naomi saw that Ruth had made up her mind to go with her, she stopped urging her to go back.
19 They reached Bethlehem, and the whole town was excited to see them. The women who lived there asked, “Can this really be Naomi?”
20 Then she told them, “Don't call me Naomi any longer! Call me Mara, because God has made my life bitter. 21 I had everything when I left, but the Lord has brought me back with nothing. How can you still call me Naomi, when God has turned against me and made my life so hard?”
22 The barley harvest was just beginning when Naomi and Ruth, her Moabite daughter-in-law, arrived in Bethlehem.
1 Soģu valdības laikā zemē izcēlās bads. Kāds vīrs no Jūdas Betlēmes gāja, lai apmestos Moāba zemē: viņš pats, viņa sieva un viņa abi dēli.
2 Šī vīra vārds bija Ēlimelechs, viņa sievas vārds bija Naomija, un viņu abu dēlu vārdi bija Machlons un Kiljons; viņi bija efratieši no Jūdas Betlēmes. Viņi nonāca Moāba zemē un tur palika.
3 Ēlimelechs, Naomijas vīrs, nomira, un viņa palika ar saviem abiem dēliem.
4 Tie ņēma sev moābiešu sievas; vienas vārds bija Orpa, un otras vārds bija Rute. Viņi dzīvoja tur kādus desmit gadus.
5 Tad nomira abi, Machlons un Kiljons. Tā šī sieva palika viena pēc abu dēlu un vīra nāves.
6 Nu viņa, kopā ar savām vedeklām, posās atgriezties atpakaļ no Moāba zemes, jo viņa bija tur dzirdējusi, ka tas Kungs esot labvēlīgi uzlūkojis savu tautu, dodams tai maizi.
7 Viņa kopā ar savām vedeklām atstāja vietu, kur viņa bija, un gāja atpakaļ uz Jūdas zemi.
8 Ceļā Naomija sacīja abām savam vedeklām: „Ejiet, griezieties atpakaļ katra savas mātes mājā, un tas Kungs lai parāda jums mīlestību, tāpat kā jūs esat to parādījušas man un abiem nelaiķiem.
9 Tas Kungs lai dod Jums atrast mieru katrai sava vīra namā!“ Tad viņa tās skūpstīja, bet tās sāka skaļā balsī raudāt
10 Un atbildēja viņai: „Mēs gribam iet tev līdzi pie tavas tautas.“
11 Tad Naomija sacīja: „Griezieties atpakaļ, manas meitas, kādēļ jums nākt man līdzi? Vai man būtu vēl dēli manā klēpī, kas varētu jums kļūt par vīriem?“
12 Griezieties atpakaļ, manas meitas, ejiet, jo esmu par vecu, lai ietu pie vira. Ja arī es sacītu: Man ir cerības, un ja pat šo nakti es ietu pie vīra un dzemdētu dēlus,
13 Vai jūs gan gaidītu, līdz kamēr tie izaugtu? Vai jūs gan noslēgtos, neiedamas pie vīra? Nē, manas meitas, jo man ir pārāk sāpīgi jūsu dēļ, ka tā Kunga roka ir mani skārusi.“
14 Tad viņas vēl skaļāk raudāja, un Orpa deva skūpstu savai vīra mātei, bet Rute pieglaudās viņai.
15 Tad tā viņai sacīja: „Lūk, tava svaine ir atgriezusies pie savas tautas un pie saviem dieviem, seko ari tu savai svainei.“
16 Bet Rute atbildēja: „Nespied mani tevi atstāt un no tevis aiziet, jo kurp tu iesi, es iešu, un kur tu mitīsi, es mitīšu; tava tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs.
17 Kur tu mirsi, es miršu, un tur es gribu būt arī aprakta. Lai tas Kungs dara man šā vai tā, tiešām, nāve vien spēs šķīrt mani un tevi.“
18 Un kad Naomija redzēja, ka vīna nelokāmi paliek pie sava nodoma iet viņai līdzi, viņa mitējās viņu pierunāt.
19 Tā viņas abas gāja tālāk, līdz nonāca Betlēmē. Un kad viņas ienāca Betlēmē, tad visā pilsētā viņu dēļ radās uztraukums. Un bija dzirdamas runas: „Vai šī nav Naomija?“
20 Viņa sacīja tām: „Nesauciet mani Naomija , bet sauciet mani Māra, jo Visuvarenais man ir licis pieredzēt daudz rūgtuma.
21 Pilnībā es aizgāju, un tukšai tas Kungs man ir licis atgriezties. Kādēļ jūs mani saucat Naomija, ja tas Kungs mani ir pazemojis un Visuvarenais mani ir apbēdinājis?“
22 Tā Naomija atgriezās un līdzi ar viņu moābiete Rute, viņas vedekla, kas bija atnākusi no Moāba zemes. Viņas ieradās Betlēmē miežu pļaujas sākumā.
