The Example of Abraham
1 Well then, what can we say about our ancestor Abraham? 2 If he became acceptable to God because of what he did, then he would have something to brag about. But he would never be able to brag about it to God. 3 The Scriptures say, “God accepted Abraham because Abraham had faith in him.”
4 Money paid to workers isn't a gift. It is something they earn by working. 5 But you cannot make God accept you because of something you do. God accepts sinners only because they have faith in him. 6 In the Scriptures David talks about the blessings that come to people who are acceptable to God, even though they don't do anything to deserve these blessings. David says,
7-8 “What a blessing
when God forgives our sins
and our evil deeds.
What a blessing
when the Lord erases our sins
from his book.”
9 Are these blessings meant for circumcised people or for those who are not circumcised? Well, the Scriptures say that God accepted Abraham because Abraham had faith in him. 10 But when did this happen? Was it before or after Abraham was circumcised? Of course, it was before.
11 Abraham let himself be circumcised to show he had been accepted because of his faith even before he was circumcised. This makes Abraham the father of all who are acceptable to God because of their faith, even though they are not circumcised. 12 This also makes Abraham the father of everyone who is circumcised and has faith in God, as Abraham did before he was circumcised.
The Promise Is for All Who Have Faith
13 God promised Abraham and his descendants that he would give them the world. This promise wasn't made because Abraham had obeyed a law, but because his faith in God made him acceptable. 14 If Abraham and his descendants were given this promise because they had obeyed a law, then faith would mean nothing, and the promise would be worthless.
15 God becomes angry when his Law is broken. But where there isn't a law, it cannot be broken. 16 Everything depends on having faith in God, so that God's promise is assured by his gift of undeserved grace. This promise isn't only for Abraham's descendants who have the Law. It is for all who are Abraham's descendants because they have faith, just as he did. Abraham is the ancestor of us all. 17 The Scriptures say that Abraham would become the ancestor of many nations. This promise was made to Abraham because he had faith in God, who raises the dead to life and creates new things.
18 God promised Abraham a lot of descendants. And when it all seemed hopeless, Abraham still had faith in God and became the ancestor of many nations. 19 Abraham's faith never became weak, not even when he was nearly 100 years old. He knew he was almost dead and that his wife Sarah could not have children. 20 But Abraham never doubted or questioned God's promise. His faith made him strong, and he gave all the credit to God.
21 Abraham was certain that God could do what he had promised. 22 So God accepted him, 23 just as we read in the Scriptures. But these words were not written only for Abraham. 24 They were written for us, since we will also be accepted because of our faith in God, who raised our Lord Jesus to life. 25 God gave Jesus to die for our sins, and he raised him to life, so that we would be made acceptable to God.
1 Ko lai nu sakām par savu ciltstēvu pēc miesas—Ābrahāmu? Kādu labumu viņš ir panācis?
2 Jo, ja Ābrahāms kļuvis taisns ar saviem darbiem, tad viņš ir liels, bet ne Dieva priekšā.
3 Jo ko saka raksti? Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību.“
4 Bet kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna.
5 Bet kam nav darbu, bet kas tic Tam, kas bezdievīgo dara taisnu, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību.
6 Tāpēc arī Dāvids teic svētīgu tādu cilvēku, kam Dievs piešķir taisnību neatkarīgi no darbiem:
7 „Svētīgi tie, kam pārkāpumi piedoti un grēki apklāti,
8 Svētīgs tas cilvēks, kam tas Kungs nepielīdzina viņa grēku.“
9 Vai šie svētības vārdi zīmējas vienīgi uz jūdiem vai arī uz nejūdiem? Es uzsveru: Ābrahāmam ticība pie-līdzināta par taisnību.
10 Kādā stāvoklī nu viņam šī pielī-dzināšana notikusi? Kad viņš jau bija saņēmis derības zīmi jeb vēl bija bez tās? —Kad viņš vēl bija bez tās.
11 Bet ārējo zīmi viņš saņēma par apstiprinājumu ticības taisnībai, kas bija iegūta bez tās, un tā viņš kļuvis par tēvu visiem tiem, kas tic, būdami bez ārējās derības zīmes, un tā tad iegūst taisnību pielīdzināšanas ceļā,
12 Kā arī par tēvu tiem, kam ir šī derības zīme, protams, ja viņi nevien ārīgi pieder pie tādiem, bet arī seko tai ticībai, kas bija mūsu tēvam Ābrahāmam jau tad, kad tas vēl bija bez šīs zīmes.
13 Tā tad nevis bauslībā dibināts Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem dotais solījums, ka viņš iemantos pasauli, bet ticības taisnībā.
14 Jo, ja bauslības kalpi ir tie, kas manto, tad mūsu ticība zaudē savu saturu, un apsolījums paliek nepildīts.
15 Jo bauslībai seko dusmība. Bet kur nav bauslības, tur nav arī pārkāpuma.
16 Tāpēc ir rakstīts: no ticības, lai pamatā būtu Dieva žēlastība, lai apsolī-jums būtu drošs visiem pēcnācējiem, nevien tiem, kas pakļauti bauslībai, bet arī tiem, kas seko Ābrahāma ticībai. Viņš ir mūsu visu tēvs
17 Tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. Tāpēc arī ir rakstīts: „Daudzām tautām es tevi esmu cēlis par tēvu.“
18 Pretī katrai cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām, kā sacīts: „Tāds būs tavs dzimums.“
19 Viņš arī nezaudēja ticības spēku, vērodams, ka viņa miesa jau pamirusi—viņam varēja būt jau simts gadu—un ka pamiris arī Sāras mātes klēpis.
20 Dieva apsolījumu viņš neuzņēma ar šaubām un neuzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā,
21 pilnīgi pārliecināts, ka Dievs to, ko Viņš apsolījis, spēj arī darīt.
22 Tāpēc arī tas viņam tika pielīdzināts par taisnību.
23 Bet ne jau viņa dēļ vien ir rakstīts, ka tas viņam pielīdzināts,
24 Bet arī mūsu dēļ, kam tas tiek pielīdzināts, kas ticam tam, kas mūsu Kungu Jēzu uzmodinājis no miroņiem,
25 Viņu, kas nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti.
