BOOK II
(A special psalm by the clan of Korah and for the music leader.)
Longing for God
1 As a deer gets thirsty
for streams of water,
I truly am thirsty
for you, my God.
2 In my heart, I am thirsty
for you, the living God.
When will I see your face?
3 Day and night my tears
are my only food,
as everyone keeps asking,
“Where is your God?”
4 Sorrow floods my heart,
when I remember
leading the worshipers
to your house.
I can still hear them shout
their joyful praises.
5 Why am I discouraged?
Why am I restless?
I should trust you, Lord.
I will praise you again
because you help me,
6 and you are my God.
I am deeply discouraged,
and so I think about you
here where the Jordan begins
at Mount Hermon
and at Mount Mizar.
7 Your vicious waves
have swept over me
like an angry ocean
or a roaring waterfall.
8 Every day, you are kind,
and at night
you give me a song
as my prayer to you,
the God of my life.
9 You are my mighty rock.
Why have you forgotten me?
Why must enemies mistreat me
and make me sad?
10 Even my bones are in pain,
while all day long
my enemies sneer and ask,
“Where is your God?”
11 Why am I discouraged?
Why am I restless?
I trust you, Lord!
And I will praise you again
because you help me,
and you are my God.
Ugas pēc Dieva.
1 Dziedātāju vadonim. No korachītu dziesmām.
2 Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak Dievs, pēc Tevis!
3 Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva. Kad es nokļūšu tur, kur varēšu es parādīties Dieva vaiga priekšā?
4 Manas asaras ir mana barība dienām un naktīm, tādēļ ka vienumēr ļaudis uz mani saka: „Kur ir tavs Dievs?“
5 Par to man tīkas domāt, kad sirds ir pilna, kā es kādreiz ticīgo pulkā gāju Dieva namā ar skaņām gavilēm un slavas dziesmām svētceļotāju vidū.
6 Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu! Jo es Viņam vēl pateikšos, savam glābējam un savam Dievam!
7 Mana dvēsele ir izmisusi, tāpēc es Tevi pieminu, būdams gan zemēs pie Jardānas un Hermona kalnāja, gan arī Micarkalnā.
8 Vieni plūdi nomaina otrus plūdus, Taviem ūdeņiem krācot; visas Tavas bangas un Tavi viļņi iet pāri par manu galvu.
9 Dienā es saucu: „Kungs, neliedz man savu žēlastību!“ Un nakti es raidu savu dziesmu, savu lūgšanu pie savas dzīvības Dieva.
10 Es saucu uz Dievu: „Mana stipra klints, kāpēc Tu mani esi aizmirsis? Kāpēc mans gājiens norit ciešanās un ienaidnieka spaidos?“
11 Galīgi salauzts jūtos visos savos locekļos, kad mani ienaidnieki mani nievā, kad viņi atkal un atkal uz mani saka: „Kur nu ir tavs Dievs?“
12 Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu, jo es Viņam vēl pateikšos, savam glābējam un savam Dievam!
