Miriam and Aaron Are Jealous of Moses
1-3 Although Moses was the most humble person in all the world, Miriam and Aaron started complaining, “Moses had no right to marry that woman from Ethiopia! Who does he think he is? The Lord has spoken to us, not just to him.”
The Lord heard their complaint 4 and told Moses, Aaron, and Miriam to come to the entrance of the sacred tent. 5 There the Lord appeared in a cloud and told Aaron and Miriam to come closer. 6 Then after commanding them to listen carefully, he said:
“I, the Lord, speak to prophets
in visions and dreams.
7 But my servant Moses
is the leader of my people.
8 He sees me face to face,
and everything I say to him
is perfectly clear.
You have no right to criticize
my servant Moses.”
9 The Lord became angry with Aaron and Miriam. And after the Lord left 10 and the cloud disappeared from over the sacred tent, Miriam's skin turned white with leprosy. When Aaron saw what had happened to her, 11 he said to Moses, “Sir, please don't punish us for doing such a foolish thing. 12 Don't let Miriam's flesh rot away like a child born dead!”
13 Moses prayed, “Lord God, please heal her.”
14 But the Lord replied, “Miriam would be disgraced for seven days if her father had punished her by spitting in her face. So make her stay outside the camp for seven days, before coming back.”
15 The people of Israel did not move their camp until Miriam returned seven days later. 16 Then they left Hazeroth and set up camp in the Paran Desert.
1 Tad Mirjama un Arons cēla iebildumus pret Mozu aitiopietes dēļ, ko viņš bija sev ņēmis, jo viņš kādu aitiopieti bija apņēmis par sievu.
2 Un tie kurnēja: „Vai tas Kungs tiešām tikai vien ar Mozu ir runājis? Vai Viņš nav arī ar mums runājis?“
3 Un tas Kungs to dzirdēja; bet šis vīrs, Mozus, bija ļoti lēnprātīgs, lēnprātīgāks nekā visi citi cilvēki virs zemes.
4 Tad tas Kungs negaidot sacīja Mozum, Aronam un Mirjamai: „Iznāciet ārā jūs trīs kopā pie saiešanas telts!“ Un viņi visi trīs kopā iznāca ārā.
5 Tad tas Kungs nonāca mākoņa stabā, un Viņš stāvēja saiešanas telts durvis; un Viņš sauca Aronu un Mirjamu, un abi iznāca ārā.
6 Un tas Kungs sacīja: „Klausiet tagad manus vārdus! Ja jūsu vidū ir pravietis, tad Es, tas Kungs, viņam atklājos vai nu parādībās, vai Es ar viņu runāju sapņos.
7 Tāds nav mans kalps Mozus, kas visā manā namā ir uzticams;
8 Vaigu pret vaigu Es ar to runāju un ne ar parādībām, ne ar mīklām, bet redzēdams viņš ir redzējis tā Kunga vaigu; kādēļ jūs nebīstaties runāt pret manu kalpu Mozu?“
9 Un tas Kungs iekaisa savās dusmās pret tiem un aizgāja no viņiem.
10 Bet kad mākonis atstājās nost no telts durvīm, tad, redzi, Mirjama bija kļuvusi spitālīga kā sniegs; un kad Arons pagriezās pret Mirjamu, tad, redzi, tā bija kļuvusi spitālīga.
11 Tad Arons sarija Mozum: „Mans pavēlniek, nepieskaiti, lūdzams, mums mūsu grēkus, ko mēs alodamies esam izdarījuši un ar ko esam apgrēkojušies!
12 Lai viņa, Mirjama, nav kā tāds, kas nedzīvs iziet no mātes miesām, kam viņa miesa jau ir pa pusei saēsta!“
13 Tad Mozus brēca, lūgdamies uz to Kungu, un sarija: „Ak Dievs, lūdzu dziedini viņu atkal!“ ra 364 litri.
14 Un tas Kungs atbildēja Mozum: „Kad viņas tēvs spļaudams viņas vaigā būtu spļāvis, vai tad tā nekaunētos septiņas dienas? Liec to ieslodzīt septi-ņas dienas ārpus nometnes, un pēc tam to atkal pieņemiet.“
15 Tad Mirjama tika ieslodzīta ārpus nometnes septiņas dienas, bet tauta nekustējās no tās vietas, kamēr Mirjama nebija atkal tikusi uzņemta tās pulkā.
16 Bet pēc tam tauta atstāja Hacerotu un apmetās Pāranas tuksnesi.
