There Is Still Hope
The Prophet Speaks:
1 I have suffered much
because God was angry.
2 He chased me into a dark place,
where no light could enter.
3 I am the only one he punishes
over and over again,
without ever stopping.
4 God caused my skin and flesh
to waste away,
and he crushed my bones.
5 He attacked and surrounded me
with hardships and trouble;
6 he forced me to sit in the dark
like someone long dead.
7 God built a fence around me
that I cannot climb over,
and he chained me down.
8 Even when I shouted
and prayed for help,
he refused to listen.
9 God put big rocks in my way
and made me follow
a crooked path.
10 God was like a bear or a lion
waiting in ambush for me;
11 he dragged me from the road,
then tore me to shreds.
12 God took careful aim
and shot his arrows
13 straight through my heart.
14 I am a joke to everyone—
no one ever stops
making fun of me.
15 God has turned my life sour.
16 He made me eat gravel
and rubbed me in the dirt.
17 I cannot find peace
or remember happiness.
18 I tell myself, “I am finished!
I can't count on the Lord
to do anything for me.”
19 Just thinking of my troubles
and my lonely wandering
makes me miserable.
20 That's all I ever think about,
and I am depressed.
21 Then I remember something
that fills me with hope.
22 The Lord's kindness never fails!
If he had not been merciful,
we would have been destroyed.
23 The Lord can always be trusted
to show mercy each morning.
24 Deep in my heart I say,
“The Lord is all I need;
I can depend on him!”
25 The Lord is kind to everyone
who trusts and obeys him.
26 It is good to wait patiently
for the Lord to save us.
27 When we are young,
it is good to struggle hard
28 and to sit silently alone,
if this is what
the Lord intends.
29 Being rubbed in the dirt
can teach us a lesson;
30 we can also learn from insults
and hard knocks.
31 The Lord won't always reject us!
32 He causes a lot of suffering,
but he also has pity
because of his great love.
33 The Lord doesn't enjoy
sending grief or pain.
34 Don't trample prisoners
under your feet
35 or cheat anyone out of
what is rightfully theirs.
God Most High sees everything,
36 and he knows when you refuse
to give someone a fair trial.
37 No one can do anything
without the Lord's approval.
38 Good and bad each happen
at the command
of God Most High.
39 We're still alive!
We shouldn't complain
when we are being punished
for our sins.
40 Instead, we should think
about the way we are living,
and turn back to the Lord.
41 When we lift our hands
in prayer to God in heaven,
we should offer him our hearts
and say, 42 “We've sinned!
We've rebelled against you,
and you haven't forgiven us!
43 Anger is written all over you,
as you pursue and slaughter us
without showing pity.
44 You are behind a wall of clouds
that blocks out our prayers.
45 You allowed nations
to treat us like garbage;
46 our enemies curse us.
47 We are terrified and trapped,
caught and crushed.”
48 My people are destroyed!
Tears flood my eyes,
49 and they won't stop
50 until the Lord looks down
from heaven and helps.
51 I am horrified when I see
what enemies have done
to the young women of our city.
52 No one had reason to hate me,
but I was hunted down
like a bird.
53 Then they tried to kill me
by tossing me into a pit
and throwing stones at me.
54 Water covered my head—
I thought I was gone.
55 From the bottom of the pit,
I prayed to you, Lord.
56 I begged you to listen.
“Help!” I shouted. “Save me!”
You answered my prayer
57 and came when I was in need.
You told me, “Don't worry!”
58 You rescued me
and saved my life.
59 You saw them abuse me, Lord,
so make things right.
60 You know every plot
they have made against me.
61 Yes, you know their insults
and their evil plans.
62 All day long they attack
with words and whispers.
63 No matter what they are doing,
they keep on mocking me.
64 Pay them back for everything
they have done, Lord!
65 Put your curse on them
and make them suffer.
66 Get angry and go after them
until not a trace is left
under the heavens.
1 Es esmu nelaimīgs vīrs, kam bijušas jāpieredz daudz bēdu no Viņa dusmības rīkstes.
2 Viņš mani vadīja un sūtīja tumsā un ne gaismā.
3 Pret mani Viņš vērsa vienumēr savu roku augu dienu un joprojām rīkojas ar mani ne tā, kā es to sagaidītu.
4 Viņš novājināja manu miesu, lika manai ādai vecai kļūt un satrieca manus kaulus.
5 Viņš norobežoja mani dzīvē par sevi un lika sajust man visapkārt žulti un grūtības.
6 Viņš mani ielika tumsā kā sen mirušos.
7 Viņš mani iemūrēja, ka es nevaru iziet, Viņš mani ieslēdza smagās važās.
8 Kad es kliedzu un saucu palīgā, Viņš aizbāž sev ausis un izliekas nedzir-dam manu lūgšanu.
9 Viņš aizsprostoja manus ceļus ar lieliem akmeņiem un padarīja neejamas manas tekas.
10 Viņš glūnēja uz mani kā lācis, kā lauva paslēptuvē.
11 Viņš man ļāva neceļos staigāt, samala mani garīgi un pārvērta mani par neesošu.
12 Viņš uzvilka savu stopu un lika mani par mērķi bultām.
13 Viņš ņēma bultas no maksts un iešāva tās ar savu stopu manās īkstīs.
14 Es kļuvu savai tautai par apsmieklu, par joku dziesmu priekšmetu ikdienas.
15 Viņš mani ēdināja ar rūgtumu un dzirdināja ar vērmelēm.
16 Viņš sasita man zobus smalkās druskās un mani pašu Viņš valsta pelnos.
17 Manai dvēselei ir atņemts miers; man jāaizmirst viss labais, es neprotu vairs laimīgs būt.
18 Man jāsaka: „Pagalam ir mans dzīvības spēks un mana cerība uz to Kungu.“
19 Piemini taču, cik es esmu nelaimīgs un atstāts un kā es esmu dzirdīts ar vērmelēm un žulti.
20 Es par to domāju vienumēr, un mana dvēsele ir nospiesta manī. Bet gan arī Tu domāsi par to, jo mana dvēsele man to saka.
21 To es likšu sev pie sirds, un tādēļ man ir cerība.
22 Tā ir tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl gluži pagalam neesam; Viņa žēlsir-dībai vēl nav pienācis gals.
23 Tā ir ikrītu jauna, un liela ir tava uzticība.
24 „Tas Kungs ir mana daļa,“ saka mana dvēsele, „tādēļ es cerēšu uz Viņu.“
25 Labvēlīgs ir tas Kungs tam, kas cerē uz Viņu, tādai dvēselei, kas Viņu meklē.
26 Ir labi—būt pacietīgam un klusā garā cerēt un gaidīt uz tā Kunga palīdzību.
27 Ir labi jau jaunībā mācīties savu jūgu nest
28 Un savā atstātībā būt pacietīgam, ja kas ļauns gadās,
29 Un pat krist uz sava vaiga pīšļos, bet tomēr vēl cerībā gaidīt,
30 Ja pat ļaut sevi pa vaigiem pliķēt un panest rupju apsmieklu.
31 Jo tas Kungs neatstumj uz visiem laikiem:
32 Viņš gan apbēdina, bet Viņš atkal iepriecina pēc savas lielās žēlastības,
33 Jo Viņam nav tieša prieka mocīt un apbēdināt cilvēka bērnus,
34 It kā Viņš gribētu visus šīs zemes gūstekņus tieši samīt zem savām kājām
35 Un likt cilvēka tiesībām locīties Visaugstākā priekšā,
36 Kā ari atļaut atklāti piedzīvot cilvēkam netaisnību, it kā Viņš, tas Kungs, to neredzētu.
37 Vai tad var kāds sacīt, ka tas notiktu bez tā Kunga pavēles
38 Un ka ļaunais un labais nenāktu no Visuvarenā mutes?
39 Ko tad cilvēks tik daudz sūdzas, kamēr viņš dzīvo? Lai labāk ikkatrs sūdzas par saviem grēkiem!
40 Izpētīsim un pārbaudīsim savus ceļus un savu dziļāko būtību un atgriezīsimies pie tā Kunga!
41 Pacelsim savas sirdis un rokas uz Dievu debesīs:
42 Mēs esam grēkojuši, bijuši neuzticīgi un nepaklausīgi, tāpēc Tu mums nepiedevi un mūs pēc taisnības nesaudzēji,
43 Bet Tu liki savām dusmām jo bargi izlieties pār mums, vajāji mūs un nogalināji bez žēlastības.
44 Tu biji aizsedzies ar padebesi tā, ka mūsu lūgšanas nevarēja izspiesties tam cauri un Tevi sasniegt.
45 Tu mūs padarīji par mēsliem un riebekļiem tautu starpā.
46 Visi mūsu ienaidnieki pleš vaļā savu muti uz mums.
47 Stindzinātājas bailes un šausmas ir mūs pārņēmušas, iznīcības un bojā ejas sajūta valda pār mums.
48 Manas acis izplūst asarās kā ūdens upes manas tautas meitas posta dēļ.
49 Manas acis nemitīgi rieš asaras un nevar apstāties; tas nav arī iespējams,
50 Kamēr tas Kungs neuzmetis man skatu no debesīm un neieraudzīs tās.
51 Manas acis sabeidz man manu dzīvi manas pilsētas meitu dēļ.
52 Kā putnu mani ienaidnieki mani vajāja bez iemesla.
53 Tie mani iegrūda bedrē, meta man akmeņus virsū un bezmaz mani nogalināja;
54 Tie lēja ūdeni uz manu galvu, un es domāju: Nu es jau pagalam!
55 Tad es piesaucu, Kungs, tavu vārdu, piesaucu to no bedres dziļuma.
56 Un Tu izdzirdēji un paklausīji manu saucienu: „Neaizsedz un neaizslēdz savas ausis manu vaimanu un manu kliedzienu priekšā!“
57 Un tagad Tu man tuvojies, kad es Tevi piesaucu, un saki man: „Nebīsties!“
58 Tu, Kungs, vadi tagad manas dvēseles lietas, Tu paglāb ari manu dzīvību.
59 Tu, Kungs, redzi to netaisnību, kas man notiek. Vadi Tu pats mani taisnībā.
60 Tu redzi viņu atriebības centienus un visus viņu nolūkus pret mani.
61 Ak Kungs, Tu dzirdi viņu nievāšanos un visas viņu domas par mani,
62 Manu pretinieku melu pilnās runas par mani un viltus pilnos valgus, kādus viņi man izliek.
63 Vai tie sēd vai ceļas, tie dzied par mani kādu apsmieklu dziesmu.
64 Tu tiem atmaksāsi, Kungs, kā tie pelnījuši.
65 Tu apstulbosi viņu sirdi. Tavs lāsts lai nāk pār tiem!
66 Tu tos vajāsi ar dusmām un tos iznīcināsi zem tā Kunga debesīm.
