The Safe Towns
(Numbers 35.9-15Deuteronomy 19.1-13)1 One day the Lord told Joshua:
2 When Moses was still alive, I commanded him to tell the Israelites about the Safe Towns. Now you tell them that it is time to set up these towns. 3-4 If a person accidentally kills someone and the victim's relatives say it was murder, they might try to take revenge. Anyone accused of murder can run to one of the Safe Towns and be safe from the victim's relatives. The one needing protection will stand at the entrance to the town gate and explain to the town leaders what happened. Then the leaders will bring that person in and provide a place to live in their town.
5 One of the victim's relatives might come to the town, looking for revenge. But the town leaders must not simply hand over the person accused of murder. After all, the accused and the victim had been neighbors, not enemies. 6 The citizens of that Safe Town must come together and hold a trial. They may decide that the victim was killed accidentally and that the accused is not guilty of murder.
Everyone found not guilty must still live in the Safe Town until the high priest dies. Then they can go back to their own towns and their homes that they had to leave behind.
7 The Israelites decided that the following three towns west of the Jordan River would be Safe Towns:
Kedesh in Galilee in Naphtali's hill country, Shechem in Ephraim's hill country, and Kiriath-Arba in Judah's hill country. Kiriath-Arba is now called Hebron.
8 The Israelites had already decided on the following three towns east of the Jordan River:
Bezer in the desert flatlands of Reuben, Ramoth in Gilead, which was a town that belonged to Gad, and Golan in Bashan, which belonged to Manasseh.
9 These Safe Towns were set up, so that if Israelites or even foreigners who lived in Israel accidentally killed someone, they could run to one of these towns. There they would be safe until a trial could be held, even if one of the victim's relatives came looking for revenge.
1 Tad tas Kungs pavēlēja Jozuam, teikdams:
2 „Runā uz Israēla bērniem un saki: Noteiciet sev vēl glābšanas pilsētas, par kurām Es ar jums esmu runājis ar Mozus starpniecību,
3 Lai turp varētu aizbēgt tāds, kas netīšām un nezinādams ir nokāvis dzīvu dvēseli, un tās lai jums būtu par patvērumu no asins atriebēja.
4 Ja tāds tad bēg uz kādu no šīm pilsētām, tad tam ir jānostājas pilsētas vārtu ieejā un viņam šīs pilsētas vecajiem dzirdot, ir jāizstāsta savs gadījums; tad lai viņi to uzņem pie sevis pilsētā un lai viņam ierāda vietu, ka viņš var pie tiem dzīvot.
5 Kad nu asins atriebējs viņu vajā, tad viņi nedrīkst to izslēgt un nodot viņa rokā, tāpēc ka viņš netīšām bija nonāvējis savu tuvāko un viņš to nebija ienīdis nedz vakar, nedz aizviņdienu.
6 Un viņš lai paliek šinī pilsētā dzīvot, kamēr tam jānāk draudzes priekšā tiesāšanai, un tad līdz augstā priestera nāvei, kas tanī laikā tur būs amatā; pēc tam lai viņš griežas atpakaļ savā pilsētā un savā namā tanī pilsētā, no kufas viņš bija aizbēdzis.“
7 Tad Israēla bērni iesvētīja par tādām patvēruma vietām Kedešu Galilejā, Naftaļa kalnos, Sichemu Ēfraima kalnos un Kirjat-Arbu, tas ir Hebronu, Jūdas kalnos.
8 Un viņpus Jardānas, no Jērikas uz austrumiem, tie izraudzīja Beceru klajumā uz kalnu līdzenuma Rūbena ciltī un Ramotu Gileādā Gada ciltī, tāpat arī Golanu Basanā Manases ciltī.
9 Šīs bija izraudzītās pilsētas visiem Israēla bērniem, kā ari svešniekiem, kas dzīvoja viņu vidū, lai uz turieni varētu bēgt ikkatrs, kas vien nejauši nositis kādu cilvēku, lai tam nebūtu jāmirst no asins atriebēja rokas, pirms tas nebūtu stāvējis draudzes priekšā.
