Rahab Helps the Israelite Spies
1 Joshua chose two men as spies and sent them from their camp at Acacia with these instructions: “Go across the river and find out as much as you can about the whole region, especially about the town of Jericho.”
The two spies left the Israelite camp at Acacia and went to Jericho, where they decided to spend the night at the house of a prostitute named Rahab.
2 But someone found out about them and told the king of Jericho, “Some Israelite men came here tonight, and they are spies.” 3-7 So the king sent soldiers to Rahab's house to arrest the spies.
Meanwhile, Rahab had taken the men up to the flat roof of her house and had hidden them under some piles of flax plants that she had put there to dry.
The soldiers came to her door and demanded, “Let us have the men who are staying at your house. They are spies.”
She answered, “Some men did come to my house, but I didn't know where they had come from. They left about sunset, just before it was time to close the town gate. I don't know where they were going, but if you hurry, maybe you can catch them.”
The guards at the town gate let the soldiers leave Jericho, but they closed the gate again as soon as the soldiers went through. Then the soldiers headed toward the Jordan River to look for the spies at the place where people cross the river.
8 Rahab went back up to her roof. The spies were still awake, so she told them:
9 I know that the Lord has given Israel this land. Everyone shakes with fear because of you. 10 We heard how the Lord dried up the Red Sea so you could leave Egypt. And we heard how you destroyed Sihon and Og, those two Amorite kings east of the Jordan River. 11 We know that the Lord your God rules heaven and earth, and we've lost our courage and our will to fight.
12 Please promise me in the Lord's name that you will be as kind to my family as I have been to you. Do something to show 13 that you won't let your people kill my father and mother and my brothers and sisters and their families.
14 “Rahab,” the spies answered, “if you keep quiet about what we're doing, we promise to be kind to you when the Lord gives us this land. We pray that the Lord will kill us if we don't keep our promise!”
15 Rahab's house was built into the town wall, and one of the windows in her house faced outside the wall. She gave the spies a rope, showed them the window, and said, “Use this rope to let yourselves down to the ground outside the wall. 16 Then hide in the hills. The men who are looking for you won't be able to find you there. They'll give up and come back after a few days, and you can be on your way.”
17-20 The spies said:
You made us promise to let you and your family live. We will keep our promise, but you can't tell anyone why we were here. You must tie this red rope on your window when we attack, and your father and mother, your brothers, and everyone else in your family must be here with you. We'll take the blame if anyone who stays in this house gets hurt. But anyone who leaves your house will be killed, and it won't be our fault.
21 “I'll do exactly what you said,” Rahab promised. Then she sent them on their way and tied the red rope to the window.
22 The spies hid in the hills for three days while the king's soldiers looked for them along the roads. As soon as the soldiers gave up and returned to Jericho, 23 the two spies went down into the Jordan valley and crossed the river. They reported to Joshua and told him everything that had happened. 24 “We're sure the Lord has given us the whole country,” they said. “The people there shake with fear every time they think of us.”
1 Tad Jozua, Nūna dēls, sūtīja slepeni no Sitimas divus vīrus kā izlūkus, sacīdams: „Noejiet turp un izlūkojiet zemi, bet it īpaši Jēriku!“ Un viņi aizgāja un nonāca kādas sievas namā, kas bija netikle, un tās vārds bija Rahāba, un tie tur pārgulēja.
2 Un Jērikas ķēniņam tika paziņots: „Redzi, šinī naktī ir kādi vīri no Israēla bērniem nākuši šurp, lai izlūkotu zemi.“
3 Tad Jērikas ķēniņš sūtīja pie Rahābas un lika sacīt: „Izdod tos vīrus, kuri ir pie tevis atnākuši un iegājuši tavā namā, jo viņi ir nākuši ar nolūku, lai visu šo zemi izspiegotu.“
4 Bet šī sieva ņēma abus vīrus, paslēpa viņus un sacīja: „Tie tūri ir gan pie manis bijuši, bet es nezināju, no kurienes viņi bija nākuši;
5 Un kad vārti bija jāaizslēdz, tumsai iestājoties, tad tie vīri izgāja; es nezinu, kurp tie vīri ir aizgājuši; dzenieties tiem steidzīgi pakaļ, tad jūs tos panāksit.“
6 Bet viņa pati bija tos uzvedusi augšā uz jumta un paslēpusi zem linu saujām, ko tā bija sakārtojusi rindās uz jumta.
7 Un vīri dzinās tiem pakaļ virzienā uz Jardānu līdz braslam, bet viņa aizslēdza vārtus tieši aiz viņiem, līdz ko tie bija izgājuši ārā, kas dzinās tiem pakaļ.
8 Un pirms tie apgūlās, viņa pie tiem uzkāpa uz jumta.
9 Un viņa tiem vīriem sacīja: „Es zinu, ka tas Kungs jums ir devis šo zemi un ka mums ir no jums sametušās bailes, ari visi šīs zemes iedzīvotāji ir izbijušies jūsu priekšā,
10 Jo mēs esam dzirdējuši, ka tas Kungs ir licis izsīkt Niedru jūras ūdeņiem jūsu priekšā, kad jūs bijāt iznākuši no Ēģiptes, un ko jūs esat darījuši viņpus Jardānas tiem diviem amoriešu ķēniņiem, Sichonam un Ogam, kurus jūs, likdami lāstam nākt pār viņiem, esat iznīcinājuši.
11 Un to dzirdot, mūsu sirds ir kļuvusi bailīga, un neviena vīra drosme vairs nav pacēlusies pret jums, jo tas Kungs, jūsu Dievs, ir Dievs augšā debesis un pār zemi, kas ir apakšā zem tām.
12 Bet tagad zvēriet man pie tā Kunga, tāpēc ka es esmu jums parādījusi labvēlību, ka arī jūs būsit labvēlīgi manam tēva namam un ka jūs man dosit drošu zīmi ķīlai,
13 Ka jūs atstāsit dzīvus manu tēvu un manu māti, manus brāļus un manas māsas un visus tos, kas ir pie viņiem, un ka jūs mūsu dvēseles izglābsit no nāves.“
14 Tad tie vīri viņai sacīja: „Lai mūsu dvēseles ir galvojums par jūsējām, ja tikai jūs neizpaudīsit mūsu norunu. Kad tas Kungs mums dos šo zemi, tad mēs tev parādīsim arī žēlsirdību un uzticību!“
15 Tad viņa tos nolaida ar virvi pa logu zemē, jo viņas nams atradās pie pilsētas mūfa, un pie šī mūfa viņa dzīvoja.
16 Un viņa tiem sacīja: „Ejiet kalnos, ka jūs nesastaptu vajātāji, un paslēpieties tur trīs dienas, kamēr atgriezīsies atpakaļ vajātāji; pēc tam ejiet savu ceļu.“
17 Tad vīri viņai sacīja: „Mēs kļūsim brīvi no tevis prasītā zvēresta, ko tu mums esi likusi zvērēt.
18 Redzi, kad mēs nāksim šinī zemē, tad piesien pie sava loga šo sarkano virvi, ar kūpi tu mēs nolaidi zemē, un sapulcini pie sevis šinī namā savu tēvu un savu māti, ari savus brāļus un māsas, sapulcini pie sevis visu sava tēva dzimtu.
19 Un tad lai notiek tā: ikvienam, kas izies ārā pa tava nama durvīm, lai viņa asinis paliek uz viņa galvas, bet mēs pie tā nebūsim vainīgi. Bet ikviena asinis, kas būs ar tevi namā, lai paliek uz mūsu galvas, ja kāds savu roku pie viņa pieliktu.
20 Bet ja tu izpaudīsi šo mūsu norunu, tad mēs būsim brīvi no zvēresta, ko tu mums esi likusi zvērēt.“
21 Tad viņa atbildēja: „Lai notiek, kā jūs sakāt!“ Un viņa tos atlaida, un tie aizgāja; bet sarkano virvi viņa piesēja pie loga.
22 Tā tie aizgāja un nonāca kalnos, kur palika trīs dienas, līdz kamēr atgriezās atpakaļ vajātāji; un vajātāji tos bija izmeklējušies pa visiem ceļiem, bet nebija atraduši.
23 Tad šie abi vīri griezās atpakaļ un nonāca no kalniem lejā, cēlās pāri Jardānai un nāca pie Jozuas, Nūna dēla, un tie tam visu to izstāstīja, kas tiem bija atgadījies.
24 Un tie teica Jozuam: „Tiešām, tas Kungs ir nodevis visu šo zemi mūsu rokās, un visi zemes iedzīvotāji jau tagad no mums izbijušies.“
