Job Continues
Young People Now Insult Me
1 Young people now insult me,
although their fathers
would have been a disgrace
to my sheep dogs.
2 And those who insult me
are helpless themselves.
3 They must claw the desert sand
in the dark for something
to satisfy their hunger.
4 They gather tasteless shrubs
for food and firewood,
5 and they are run out of towns,
as though they were thieves.
6 Their only homes are ditches
or holes between rocks,
7 where they bray like donkeys
gathering around shrubs.
8 And like senseless donkeys
they are chased away.
Those Worthless Nobodies
9 Those worthless nobodies
make up jokes and songs
to disgrace me.
10 They are hateful
and keep their distance,
even while spitting
in my direction.
11 God has destroyed me,
and so they don't care
what they do.
12 Their attacks never stop,
though I am defenseless,
and my feet are trapped.
13 Without any help,
they prevent my escape,
destroying me completely
14 and leaving me crushed.
15 Terror has me surrounded;
my reputation and my riches
have vanished like a cloud.
I Am Sick at Heart
16 I am sick at heart!
Pain has taken its toll.
17 Night chews on my bones,
causing endless torment,
18 and God has shrunk my skin,
choking me to death.
19 I have been thrown in the dirt
and now am dirt myself.
20 I beg God for help,
but there is no answer;
and when I stand up,
he simply stares.
21 God has turned brutal,
22 stirring up a windstorm
to toss me about.
23 Soon he will send me home
to the world of the dead,
where we all must go.
24 No one refuses help to others,
when disaster strikes.
25 I mourned for the poor
and those who suffered.
26 But when I beg for relief
and light,
all I receive are disaster
and darkness.
27 My stomach is tied in knots;
pain is my daily companion.
28 My days are dark and gloomy
and in the city council
I stand and cry out,
29 making mournful sounds
like jackals and owls.
30 My skin is so parched,
that it peels right off,
and my bones are burning.
31 My only songs are sorrow
and sadness.
1 „Bet tagad, savukārt, par mani smejas, kas gados jaunāki par mani. Es viņu tēviem pat nebūtu ļāvis kļūt par darba biedriem maniem suņiem manos ganāmpulkos.
2 Un ko man arī būtu līdzējis viņu roku spēks, jo viņu darba krietnuma spējas jau bija zudušas un viņu labākie spēka gadi bija pagājuši?
3 Trūkuma un izsalkuma novār-dzināti, viņi kļūst par neauglīgās zemes grauzējiem, kas savu kailo dzīvību cenšas izvilkt sausā vietā un krūmājos.
4 Tie plūc sev balandas un nātras zem dadžiem, un tuksneša krūma sakne tiem ir viņu dienišķā barība.
5 Tie padzīti no sadraudzes, par viņiem kā par zagļiem runā ļaunu.
6 Viņi dzīvo baigās upju izskalotās gravās, putekļainās alās un klinšu spraugās.
7 Starp ērkšķiem viņi brēc pēc barības, un tie sanāk kopā lielā skaitā zem lielajiem ērkšķu un dadžu krūmiem.
8 Nelgas viņi ir, pie malas nostumts negodīgs pūlis, kas ar sitieniem izdzīts ārā no zemes.
9 Bet tagad es esmu kļuvis par viņu smieklīgo apdziedāšanas dziesmu priekšmetu un izsmieklu saņēmēju.
10 Mani viņi uzskata par biedēkli, ar riebumu viņi turas tālu no manis un nebūt nekautrējas rupji nospļauties manā priekšā.
11 Un tāpēc, ka Dievs mana loka auklu ir padarījis slābanu, mani pašu noliecis pie zemes, viņi atļaujas manā priekšā dažādas nelietības.
12 Pa labo roku ceļas puikas un stumda manas kājas, un taisa savu nelaimes nesēju ceļu uzbērumus, lai mani samaitātu.
13 Viņi ir izpostījuši manas takas, viņi sniedz palīdzību tiem, kas mani taisās iznīcināt, jo nav, kas tiem ko noliedz.
14 Tie ievelkas iekšā itin kā pa platu plīsumu mūrī, tie veļas pāri drupām un spiež mani nost.
15 Vesels varmācīgu nolūku pārņemts pūlis ir vērsies pret mani, kā ar vētru ir aizpūsta mana godība, kā mākonis izgaist mans kādreizējais laimes pilnais stāvoklis!
16 Tā nu tagad žēlabās par mani pašu noasiņo mana sirds un iztvīkst mana dvēsele, mans posta laiks mani tur savā gūstā.
17 Pat nakti nemitas manas kaulu sāpes, un nemaz negrib rimties sāpes, kas mani grauž!
18 Ar augstāku spēku ir izķēmots mans miesas ārējais apvalks—mana āda: tik cieši kā bruņas tā iežņaudz mani.
19 Dievs iemetis mani dubļos un izskatā padarījis mani līdzīgu pīšļiem un putekļiem.
20 Es Tevi piesaucu kā glābēju, ber Tu man neatbildi; es nostājos Tavā priekšā, bet Tu nepiegriez man vērības.
21 Tu esi pārvērties un kļuvis man par ienaidnieku, kas nepazīst žēlastības; Tu mani apkaro ar savas rokas spēku.
22 Tu mani cel augšup ar vētraina vēja spārniem, Tu ļauj man lidot un iet bojā vētras plosoņā.
23 Jā, es labi zinu, —Tu ievedīsi mani nāvē, sapulcēšanās vietā, kas domāta kā beidzamā visām dzīvajām būtnēm!
24 Bet patiešām, vai nemēdz izstiept roku pēc palīdzības, kad cilvēks apbērts un atrodas zem drupām vai slīkst? Un vai tad, kad ļaudīm uzbrūk nelaime, tie nesauc pēc palīdzības?
25 Vai es pats netiku raudājis par tādu, kam bijušas sūras mūža dienas, vai mana dvēsele nebija norūpējusies par nabagiem un nomāktiem?
26 Jā, es cerēju labu, bet atnāca ļaunais; un kad es ar ilgām gaidīju gaismu, tad manas acis apņēma tumsa.
27 Manas iekšas gulkšķ un nemitas, jo mans nopūtu un ciešanu laiks pašreiz ir klāt.
28 Es staigāju melns, bet ne no saules, es ceļos kājās draudzes vidū, lai kliegtu pēc palīdzības.
29 Es tagad esmu kļuvis par brāli kaucējiem šakāļiem un tuvinieks neapmierinājuma pilnajiem strausiem.
30 Mana āda ir kļuvusi melna un lobās nost, mani kauli deg drudzī.
31 Un vairs tikai sēru dziesmai ir mana arpa, bet raudu dziesmām derīga mana stabule!“
