Wives for the Men of Benjamin
1 When the Israelites had met at Mizpah before the war with Benjamin, they had made this sacred promise: “None of us will ever let our daughters marry any man from Benjamin.”
2 After the war with Benjamin, the Israelites went to the place of worship at Bethel and sat there until sunset. They cried loudly and bitterly 3 and prayed, “Our Lord, you are the God of Israel. Why did you let this happen? Now one of our tribes is almost gone.”
4 Early the next morning, the Israelites built an altar and offered sacrifices to please the Lord and to ask his blessing. 5 Then they asked each other, “Did any of the tribes of Israel fail to come to the place of worship? We made a sacred promise that anyone who didn't come to the meeting at Mizpah would be put to death.”
6 The Israelites were sad about what had happened to the Benjamin tribe, and they said, “One of our tribes was almost wiped out. 7 Only a few men of Benjamin weren't killed in the war. We need to get wives for them, so the tribe won't completely disappear. But how can we do that, after promising in the Lord's name that we wouldn't let them marry any of our daughters?”
8-9 Again the Israelites asked, “Did any of the tribes stay away from the meeting at Mizpah?”
After asking around, they discovered that no one had come from Jabesh in Gilead. 10-11 So they sent 12,000 warriors with these orders: “Attack Jabesh in Gilead and kill everyone, except the women who have never been married.”
12 The warriors attacked Jabesh in Gilead, and returned to their camp at Shiloh in Canaan with 400 young women.
13 The Israelites met and sent messengers to the men of Benjamin at Rimmon Rock, telling them that the Israelites were willing to make peace with them. 14 So the men of Benjamin came back from Rimmon Rock, and the Israelites let them marry the young women from Jabesh. But there weren't enough women.
15 The Israelites were very sad, because the Lord had almost wiped out one of their tribes. 16 Then their leaders said:
All the women of the Benjamin tribe were killed. How can we get wives for the men of Benjamin who are left? 17 If they don't have children, one of the Israelite tribes will die out. 18 But we can't let the men of Benjamin marry any of our daughters. We made a sacred promise not to do that, and if we break our promise, we will be under our own curse.
19 Then someone suggested, “What about the Lord's Festival that takes place each year in Shiloh? It's held north of Bethel, south of Lebonah, and just east of the road that goes from Bethel to Shechem.”
20 The leaders told the men of Benjamin who still did not have wives:
Go to Shiloh and hide in the vineyards near the festival. 21 Wait there for the young women of Shiloh to come out and perform their dances. Then rush out and grab one of the young women, then take her home as your wife. 22 If the fathers or brothers of these women complain about this, we'll say, “Be kind enough to let those men keep your daughter. After all, we couldn't get enough wives for all the men of Benjamin in the battle at Jabesh. And because you didn't give them permission to marry your daughters, you won't be under the curse we earlier agreed on.”
23 The men of Benjamin went to Shiloh and hid in the vineyards. The young women soon started dancing, and each man grabbed one of them and carried her off. Then the men of Benjamin went back to their own land and rebuilt their towns and started living in them again.
24 Afterwards, the rest of the Israelites returned to their homes and families.
Israel Was Not Ruled by a King
25 In those days Israel wasn't ruled by a king, and everyone did what they thought was right.
1 Israēla vīri bija Micpā solījušies zvērēdami: „Neviens no mums nedos savu meitu Benjamīna piederīgiem par sievu!“
2 Kad nu tauta bija nogājusi uz Bēteli un tur palika līdz vakaram Dieva priekšā, tad tie pacēla savas balsis un raudāja ar gaužām vaimanām
3 Un teica: „Kādēl, ak Kungs, Israēla Dievs, tam bija tā Israēlā notikt, ka šodien no Israēla ir atrauta vesela cilts!“
4 Un nākošajā rītā tauta agri apjozās, uzcēla tur altāri un upurēja dedzināmos un kaujamos pateicības upujns.
5 Un Israēla bērni jautāja: „Kufš ir tas, kas no visām Israēla ciltīm nav atnācis uz sasaukto sapulci draudzē pie tā Kunga?“ Proti pastavēja cieša ar zvērestu apstiprināta apņemšanās, ka tam, kas nedosies augšā pie tā Kunga uz Micpu, katrā zinā jāmirst.
6 Tomēr sava brāļa Benjamina Israēla bērniem kļuva žēl, un tie sacīia: „Šodien vesela cilts ir tikusi atlauzta no Israēla!
7 Ko lai mēs darām ar atlikušajiem, lai tie tiktu pie sievām? Mēs taču esam pie tā Kunga zvērējuši, ka mēs no savām meitām viņiem nedosim nevienu par sievu!“
8 Un viņi jautāja: „Vai ir kāda Israēla cilts, kura nebūtu devusies augšup uz Micpu pie tā Kunga?“ Un redzi, tur nebija neviena no Jabešas Gileādā: neviens no turienes nebija atnācis uz nometni, lai piedalītos izziņotajā draudzes sapulcē.
9 Tad ļaudis tika vēl reiz pārskaitīti, un redzi, —tiešām tur nebija neviena no Jabešas Gileādā.
10 Tad tautas sapulce nosūtīja divpadsmit tūkstoš virus no karotāju izlases un tiem pavēlēja, sacīdami: „Noejiet un nokaujiet ar zobena asmeni Jabešas, kas ir Gileādā, iedzīvotājus, —ir sievas, ir mazos bērnus!
11 Bet šāds ir jūsu uzdevums, kas jums ir jāizpilda: visi vīrieši un visas sievietes, kuras vīriem ir piederējušas, jums jānodod iznīcības lāstam!“
12 Un aizsūtītie atrada Jabešas, Gileādas pilsētas, iedzīvotāju starpā četrsimt meitenes, jaunavas, kuj-as nebija vīrus pazinušas, jo tām nebija bijuši sakari ar vīriešiem; tās viņi aizveda uz nometni Šilo, kas bija Kānaāna zemē.
13 Tad visa tautas sanāksme nosūtīja vēstnešus un lika paziņot miera vēsti Benjamīna dēliem, kas atradās pie Rimonas klints.
14 Tā nu tanī laikā Benjamīns griezās atpakaļ, un ue viņiem deva tās sievas, ko tie bija no Jabešas sievām atstājuši pie dzīvības, taču ar tām viņiem nepietika.
15 Un tautai bija Benjamīna žēl, ka tas Kungs bija ierāvis tik dziļu robu Israēla ciltīs.
16 Un tad draudzes vecāji sacīja: „Ko lai mēs iesākam, lai arī atlikušie tiktu pie sievām, jo Benjamīna sievas ir iznīcinātas?“
17 Tad tie sacīja: „Benjamīna zemes īpašumi ir jāiemanto tiem no Benjamīna alts, kas ir izglābušies, lai vesela cilts netiktu izdzēsta no Israēla vidus.
18 Tikai mēs paši nevaram tiem dot sievas no mūsu meitām, jo Israēla bērni ir ar zvērestu solījušies: „Nolādēts lai ir ikviens, kas savu meitu dod Benjamiņam par sievu!“
19 Un viņi sacīja: „Redzi, ik gadus ir tā Kunga svētki Šilo, kas atrodas ziemeļos no Bēteles pret rītiem, ja iet pa ceļu no Bēteles uz Sichemu, dienvidos no Lebonas.“
20 Un viņi deva mājienu Benjamīna dēliem, sacīdami: „Ejiet un paslēpieties vīna kalnos!
21 Un ja jūs tad novērojat, ka, lūk, tuvojas Šilo meitas, lai ietu rotaļās, tad izejiet laukā no vīna kalmēm, satveriet ikviens sev sievu no Šilo meitām un ejiet atpakaļ uz Benjamīna zemi.
22 Un ja notiktu, ka viņu tēvi vai viņu brāļi nāktu, lai sūdzētos viņu dēļ, tad mēs tiem sacīsim: „Esiet pret viņiem iecietīgi mūsu dēļ: mēs neesam ieguvuši neviens sev pa sievai karā, un ari jūs tās viņiem neesat paši devuši, jo tikai tādā gadījumā jūs tagad būtu vainojami zvēresta laušanā.“
23 Un Benjamīna dēli tā arī izdarīja un ņēma tik daudz sievu no dejotājām, cik liels bija viņu skaits; viņi tās nolaupīja, aizgāja un griezās atkal atpakaļ savos īpašumos, uzcēla no jauna pilsētas un dzīvoja tanīs.
24 Bet Israēla bērni tanī laikā cēlās no turienes un sadalījās, ikviens iedams pie savas cilts un pie saviem radiem, un ikviens no turienes devās atpakaļ uz savu īpašumu.
25 Tanī laikā vē! nebija ķēniņa Israēlā; ikviens darīja, kas šķita taisns viņa acīs.
