Social Injustice Is Condemned
1 The Lord hasn't lost
his powerful strength;
he can still hear
and answer prayers.
2 Your sins are the roadblock
between you and your God.
That's why he doesn't answer
your prayers
or let you see his face.
3 Your talk is filled with lies
and plans for violence;
every finger on your hands
is covered with blood.
4 You falsely accuse others
and tell lies in court;
sin and trouble are the names
of your children.
5 You eat the deadly eggs
of poisonous snakes,
and more snakes crawl out
from the eggs left to hatch.
You weave spider webs,
6 but you can't make clothes
with those webs
or hide behind them.
You're sinful and brutal.
7 You hurry off to do wrong
or murder innocent victims.
All you think about is sin;
you leave ruin and destruction
wherever you go.
8 You don't know how
to live in peace
or to be fair with others.
The roads you make are crooked;
your followers cannot find peace.
The People Confess Their Sins
9 No one has come to defend us
or to bring about justice.
We hoped for a day of sunshine,
but all we found
was a dark, gloomy night.
10 We feel our way along,
as if we were blind;
we stumble at noon,
as if it were night.
We can see no better
than someone dead.
11 We growl like bears
and mourn like doves.
We hope for justice and victory,
but they escape us.
12 How often have we sinned
and turned against you,
the Lord God?
Our sins condemn us!
We have done wrong.
13 We have rebelled and refused
to follow you.
Our hearts were deceitful,
and so we lied;
we planned to abuse others
and turn our backs on you.
14 Injustice is everywhere;
justice seems far away.
Truth is chased out of court;
honesty is shoved aside.
15 Everyone tells lies;
those who turn from crime
end up ruined.
The Lord Will Rescue His People
When the Lord noticed
that justice had disappeared,
he became very displeased.
16 It disgusted him even more
to learn that no one
would do a thing about it.
So with his own powerful arm,
he won victories for truth.
17 Justice was the Lord's armor;
saving power was his helmet;
anger and revenge
were his clothes.
18 Now the Lord will get furious
and do to his enemies,
both near and far,
what they did to his people.
19 He will attack like a flood
in a mighty windstorm.
Nations in the west and the east
will then honor and praise
his wonderful name.
20 The Lord has promised to rescue
the city of Zion
and Jacob's descendants
who turn from sin.
21 The Lord says: “My people,
I promise to give you my Spirit
and my message.
These will be my gifts to you
and your families forever.
I, the Lord, have spoken.”
1 Redzi, tā Kunga roka nebūt nav par īsu, lai tā nevarētu palīdzēt, un Viņa auss nav aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt.
2 Bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka Viņš neklausās uz jums,
3 Jo jūsu rokas ir aptraipītas ar asinīm un jūsu pirksti ir pilni noziegumu, jūsu lūpas runā melus, un jūsu mēle pauž netaisnību.
4 Neviens nemeklē taisnību, neviens negriežas pie tiesas pēc patiesības sava taisnīguma apziņā, neviens necenšas arī kārtot savu lietu taisnīgi un godīgi, bet balstās uz tukšiem niekiem un lieto viltību; visi staigā it kā grūti ar ļaunumu un dzemdē postu, pat galīgu iznīcību.
5 Tie izperē čūsku olas un auž zirnekļu tīklus. Kas ēd šādu olu, tam jāmirst. Ja saspiež tādu olu, iznāk odze.
6 Viņu audumi neder drēbēm nedz viņu sietie un pītie darinājumi apsegai. Viņu darbi ir ļauni darbi, varmācība ir atkarīga no viņu rokām.
7 Viņu kājas ir naskas doties ļaunos darbos, viņi steidzas izliet nevainīgas asmis; viņu domas ir vērstas uz ļaunu. Posts un sabrukums iezīmē viņu ceļu.
8 Miera ceļu viņi nepazīst, nav taisnīguma viņu gaitās; viņi iet tikai līkus ceļus; kas pa tiem staigā, tas nepazīst miera.
9 Tādēļ taisna tiesa mums paliek sveša, un taisnība mūs nesasniedz. Mēs gaidām gaismu, bet redzi, te ir tumsa, mēs gaidām dienas gaišumu, bet mums jāstaigā nakts tumsā.
10 Mēs taustāmies gar sienām kā akli, mēs gāzelējamies nemaņā, it kā mums nebūtu acu; mēs klūpam dienas vidū kā tumsā, mēs, būdami labi baloti un dzīvības pilni, esam patiesībā kā miruši.
11 Mēs rūcam kā lāči un dūdojam vienmēr kā baloži; mēs gaidām taisnu tiesu, bet velti, gaidām glābšanu, bet tā paliek tālu no mums.
12 Jo mūsu pārkāpumu ir pārāk daudz Tavā priekšā, un mūsu grēki liecina pret mums. Mūsu pārkāpumi ir pilnīgi dzīvi mūsu apziņā, mūsu noziegumi mums ir zināmi:
13 Atkrituši mēs esam no tā Kunga un Viņu aizlieguši, mēs neklausījām mūsu Dievam, runājām tikai par varmācību, daudzinājām bezdievību un melus un paužam visu to no visas savas sirds.
14 Tā ir taisnība nostumta pie malas, un taisnīga rīcība pilnīgi izzudusi; uzticība grīļojas kaut kur tirgus laukumā, bet godīgums nekur neatrod ieejas.
15 Tiešām, patiesība un uzticība ir pazudušas; kas piekāpjas ļaunuma priekšā, tas krīt par upuri neskaitāmiem laupītājiem. —Kad tas Kungs to redzēja, tad Viņam tas ļoti nepatika, ka nav vairs taisnības.
16 Un kad Viņš redzēja, ka nav neviena, kas varētu palīdzēt, un brīnījās, ka neviens šai lietā neiejaucas, tad Viņš izlietoja par līdzekli pats savu elkoni, un Viņa paša taisnība bija Viņam par balstu.
17 Viņš apvilka taisnību kā bruņas un lika galvā pestīšanas bruņu cepuri; Viņš tērpās atriebības drēbēs kā savā ieroču tērpā un ietinās dusmu bargumā kā mētelī.
18 Viņš atmaksās tieši pēc nopelna, piemērodams bardzību saviem pretiniekiem, atriebību saviem ienaidniekiem; jūŗas salām Viņš atmaksās, kā tās pelnījušas.
19 Tad ļaudis bīsies rietumos tā Kunga vārdu un austrumos Viņa godību, jo Viņš nāks kā augstos krastos iespro-stota strauja upe, ko dzen tā Kunga dvaša.
20 „Bet Ciānai nāks atsvabinātājs un tiem, kas Jēkabā atgriezušies no sava uzticības zvēresta lauzuma,“ —saka tas Kungs.
21 „Bet uz Sevi zīmējoties, Es slēdzu ar viņiem šādu derību“, —saka tas Kungs: „Mans Gars, kas tevī mājo, un mani vārdi, ko Es liku tavā mutē, nezudīs no tavas mutes un no tavu bērnu un bērnu bērnu mutes no šā laika mūžīgi!“ —saka tas Kungs.
