God's Faithful People Suffer
1 God's faithful people
are dragged off and killed,
and no one even cares.
Evil sweeps them away,
2 but in death they find peace
for obeying God.
The Lord Condemns Idolatry
3 You people are unfaithful!
You go to fortunetellers,
and you worship idols.
Now pay close attention!
4 Who are you making fun of?
Who are you sneering at?
Look how your sins
have made fools of you.
5 All you think about is sex
under those green trees
where idols are worshiped.
You sacrifice your children
on altars built in valleys
under rocky slopes.
6 You have chosen to worship
idols made of stone;
you have given them offerings
of wine and grain.
Should I be pleased?
7 You have spread out your beds
on the tops of high mountains,
where you sacrifice to idols.
8 Even in your homes
you have placed pagan symbols
all around your huge beds.
Yes, you have rejected me,
sold yourselves to your lovers,
and gone to bed with them.
9 You smear on olive oil
and all kinds of perfume
to worship the god Molech.
You even seek advice
from spirits of the dead.
10 Though you tired yourself out
by running after idols,
you refused to stop.
Your desires were so strong
that they kept you going.
11 Did you forget about me
and become unfaithful
because you were more afraid
of someone else?
Have I been silent so long
that you no longer fear me?
12 You think you're so good,
but I'll point out the truth.
13 Ask your idols to save you
when you are in trouble.
Be careful though—
it takes only a faint breath
to blow them over.
But if you come to me
for protection,
this land and my holy mountain
will always belong to you.
The Lord Helps the Helpless
14 The Lord says,
“Clear the road!
Get it ready for my people.”
15 Our holy God lives forever
in the highest heavens,
and this is what he says:
Though I live high above
in the holy place,
I am here to help those
who are humble
and depend only on me.
16 My people, I won't stay angry
and keep on accusing you.
After all, I am your Creator.
I don't want you to give up
in complete despair.
17 Your greed made me furious.
That's why I punished you
and refused to be found,
while you kept returning
to your old sinful ways.
18 I know what you are like!
But I will heal you, lead you,
and give you comfort,
until those who are mourning
19 start singing my praises.
No matter where you are,
I, the Lord, will heal you
and give you peace.
20 The wicked are a restless sea
tossing up mud.
21 But I, the Lord, have promised
that none who are evil
will live in peace.
1 Taisnais aiziet bojā, un neviens to neņem pie sirds, dievbijīgie kļūst nedienu nomākti, un neviens to neievēro, jo taisnais tieši tiek valdošā ļaunuma aizrauts.
2 Bet pie miera nāk un atdusas savā dusas vietā mierīgi ikviens, kas godam gājis savu taisno ceļu.
3 Jūs turpretī panāciet drusku šurp, jūs zīlnieces bērni, laulības pārkāpēja un netikles dzimums!
4 Par ko jūs smejaties? Pret ko jūs atplešat savu muti un izkāpāt savu mēli? Vai jūs neesat atkritēju bērni, melu dzimums?
5 Jūs, kas kvēlojat grēcīgā degsmē pret saviem elkiem zem katra kuplāka koka, jūs, kas nogalināt bērnus klinšu spraugās!
6 Tu pārāk esi veltījis sevi gludajiem upes akmeņiem, tie tevi valdzināja, tu nesi tiem ari dzepamos un ēdamos upupus. Vai tas lai Man patiktu?
7 Uz katra augsta kalna tu ierīkoji sev nometni, tu kāpi tur augšā nest kaujamos upupus.
8 Pie durvju stenderes tu piestiprināji savus elka dievu teikumus, jo, atkritis no Manis, tu kāp augšup savā plašajā nometnē, tu vienojies ar tiem un mīli viņu nometni, kur tu to atrodi.
9 Tu gāji ar eļļu pie ķēniņa nesdams daudz smaržīgu zāļu, tu sūtīji tālu savus vēstnešus un locījies pie zemes līdz ellei.
10 Kad tu noguri savā garajā ceļā, tu tomēr nesacīji: „Velti, tur nekas neiznāk.“ Bet tu meklēji sevi jaunu spēku, tādēļ tu nepaguri.
11 No kā tev bija bail un ko tu bijies, kad tu Mani aizliedzi, Mani vairs nepieminēji un neņēmi pie sirds? Vai ne tādēļ, ka Es no sendienām cietu klusu? Tādēļ tu Mani nebijies.
12 Bet tagad Es parādīšu, kāda tava taisnība un kādi tavi darbi un ka tie tev nepalīdzēs.
13 Kad tu tad brēksi, tad lai tev palīdz tavs dievekļu pulks! Bet vējš visus tos aiznesīs, mutes dvašas uzpūtiens tos aizraus. Bet kas uz Mani paļaujas, tie iemantos zemi, un tiem piederēs mans svētais kalns.
14 Un Viņš sacīs: „Dariet līdzenu, dariet līdzenu, sataisiet ceļu! Novāciet visus šķēršļus no manas tautas ceļa!“
15 Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas mūžīgi dzīvo, Viņa vārds ir Svētais: „Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars, lai atdzīvinātu garu pazemotiem un spirdzinātu sirdi sagrauztiem.
16 Es nerāšos mūžīgi un nedusmo-šos vienumēr, jo manā priekšā tad nonīktu ikviens gars un ikviena dvēsele, ko Es radīju.
17 Es biju dusmīgs tikai par tās (tas ir—tautas) ļauno mantkārību un piemeklēju to sodīdams, pie kam Es dusmās paslēpos, kamēr tā gāja savu pašizraudzīto atkritējas ceļu.
18 Es redzēju gan tās ceļus, un tomēr Es to dziedināšu, to vadīšu un tai un it īpaši tās cietējiem sniegšu kā atlīdzību apmierinājumu,
19 Pie kam Es kā lūpu augli radīšu mieru, —mieru tālajiem un tuvajiem!“ —saka tas Kungs, —„un Es to dziedināšu.
20 Bet bezdievji ir kā saviļņota jūŗa, kas nevar rimt, bet kuŗas ūdeņi uzvanda dūņas un dubļus.“
21 „Bezdievjiem nav miera!“ —saka mans Dievs.
