Joseph Tells His Brothers Who He Is
1 Since Joseph could no longer control his feelings in front of his servants, he sent them out of the room. When he was alone with his brothers, he told them, “I am Joseph.” 2 Then he cried so loudly that the Egyptians heard him and told about it in the king's palace.
3 Joseph asked his brothers if his father was still alive, but they were too frightened to answer. 4 Joseph told them to come closer to him, and when they did, he said:
Yes, I am your brother Joseph, the one you sold into Egypt. 5 Don't worry or blame yourselves for what you did. God is the one who sent me ahead of you to save lives.
6 There has already been a famine for two years, and for five more years no one will plow fields or harvest grain. 7 But God sent me on ahead of you to keep your families alive and to save you in this wonderful way. 8 After all, you weren't really the ones who sent me here—it was God. He made me the highest official in the king's court and placed me over all Egypt.
9 Now hurry back and tell my father that his son Joseph says, “God has made me ruler of Egypt. Come here as quickly as you can. 10 You will live near me in the region of Goshen with your children and grandchildren, as well as with your sheep, goats, cattle, and everything else you own. 11 I will take care of you there during the next five years of famine. But if you don't come, you and your family and your animals will starve to death.”
12 All of you, including my brother Benjamin, can tell by what I have said that I really am Joseph. 13 Tell my father about my great power here in Egypt and about everything you have seen. Hurry and bring him here.
14 Joseph and Benjamin hugged each other and started crying. 15 Joseph was still crying as he kissed each of his other brothers. After this, they started talking with Joseph.
16 When it was told in the palace that Joseph's brothers had come, the king and his officials were happy. 17 So the king said to Joseph:
Tell your brothers to load their donkeys and return to Canaan. 18 Tell them to bring their father and their families here. I will give them the best land in Egypt, and they can eat and enjoy everything that grows there. 19 Also tell your brothers to take some wagons from Egypt for their wives and children to ride in. And be sure they bring their father. 20 They can leave their possessions behind, because they will be given the best of everything in Egypt.
21 Jacob's sons agreed to do what the king had said. And Joseph gave them wagons and food for their trip home, just as the king had ordered. 22 Joseph gave some new clothes to each of his brothers, but to Benjamin he gave five new outfits and 300 pieces of silver. 23 To his father he sent ten donkeys loaded with the best things in Egypt, and ten other donkeys loaded with grain and bread and other food for the return trip. 24 Then he sent his brothers off and told them, “Don't argue on the way home!”
25 Joseph's brothers left Egypt, and when they arrived in Canaan, 26 they told their father that Joseph was still alive and was the ruler of Egypt. But their father was so surprised that he could not believe them. 27 Then they told him everything Joseph had said. When he saw the wagons Joseph had sent, he felt much better 28 and said, “Now I can believe you! My son Joseph must really be alive, and I will get to see him before I die.”
1 Tad Jāzeps nespēja vairs valdīties to priekšā, kas ap viņu stāvēja, un viņš sauca: „Lai aiziet visi, kas pie manis!“ —Tad neviens vairs nebija pie viņa, kad Jāzeps devās pazīstams saviem brāļiem.
2 Un viņš pacēla savu balsi un sāka raudāt, tā ka to dzirdēja ēģiptieši un to dzirdēja faraona nams.
3 Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem: „Es esmu Jāzeps! Vai mans tēvs vēl ir dzīvs?“ Bet viņa brāļi nespēja atbildēt, jo tik iztrūkušies tie bija, viņa priekšā stāvot.
4 Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem: „Nāciet tuvāk klāt!“ Un tie pienāca. Un viņš sacīja: „Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kūpi jūs pārdevāt uz Ēģipti.
5 Bet tagad neesiet apbēdināti un nebīstieties, ka jūs mani esat šurp pārdevuši, jo Dievs mani šurp sūtījis, lai jums saglabātu dzīvību.
6 Jo šis ir otrs bada gads šinī zemē, un vēl būs pieci gadi, kuŗos nebūs nedz aršanas, nedz pļaušanas.
7 Bet Dievs mani jums pa priekšu ir sūtījis, lai jums būtu palikšana virs zemes un jums saglabātu dzīvu lielu izglābto pulku.
8 Tā ne jūs mani šurp esat atsūtījuši, bet Dievs, un Viņš mani ir iecēlis faraonam par tēvu un par kungu visam viņa namam un par valdnieku pār visu Ēģiptes zemi.
9 Steidzieties atgriezties pie mana tēva un sakiet viņam: To tev liek teikt tavs dēls Jāzeps: Dievs mani ir nolicis par kungu visai Ēģiptes zemei; nāc pie manis un nevilcinies!
10 Tu dzīvosi Gošenes zemē un būsi man tuvu; ir tu, ir tavi bērni, ir tavi bērnu bērni, ir tavi sīklopi, ir tavi liellopi, ir viss, kas tev pieder.
11 Un es tevi apgādāšu tur ar uzturu, jo vēl būs pieci bada gadi, ka tu nekļūsti nabags, nedz tu, nedz tavs nams, nedz kas tev ir.
12 Jūsu acis redz, un mana brāļa Benjamiņa acis redz, ka tā ir mana mute, kas uz jums runā.
13 Un stāstiet manam tēvam par visu manu godību Ēģiptes zemē un par visu, ko jūs esat redzējuši; steidzieties, noejiet pie mana tēva!“
14 Un viņš krita Benjamiņam, savam brālim, ap kaklu un raudāja; un Benjamiņš raudāja pie viņa krūts.
15 Un viņš skūpstīja visus savus brāļus un to darīdams raudāja. Pēc tam viņa brāļi runāja ar to.
16 Un šī ziņa kļuva zināma faraona namā, proti, ka atnākuši Jāzepa brāļi. Un tas patika faraonam un viņa kalpiem.
17 Un faraons sacīja Jāzepam: „Saki tā saviem brāļiem: Dariet to, apseglojiet savus lopus un dodieties ceļā un ejiet uz Kānaāna zemi.
18 Paņemiet savu tēvu un savu iedzīvi un nāciet pie manis: un es jums gribu dot Ēģiptes zemes labumu, un jūs ēdīsit zemes treknumu.
19 Un tu pavēli: Tā jums būs darīt: Ņemiet sev līdz no Ēģiptes zemes ratus saviem bērniem un sievām un atvediet savu tēvu un nāciet paši.
20 Lai jūsu acīm nav žēl jūsu iedzīves, jo visas Ēģiptes labumi būs jūsu.“
21 Un Israēla bērni darīja tā, un Jāzeps deva tiem, kā faraons to bija teicis, ratus un deva tiem ceļa maizi līdz ceļā.
22 Un ikvienam viņš deva savu goda drēbju kārtu, bet Benjamiņam viņš deva trīs simt seķeļu sudraba naudas un piecas kārtas drēbju.
23 Un savam tēvam viņš vēl sūtīja desmit ēzeļus, kas nesa dāvanas no Ēģiptes dārgumiem, desmit ēzeļu mātes, apkrautas ar labību, pārtiku un ceļa maizi tēvam.
24 Tad viņš atlaida savus brāļus, un tie aizgāja, bet viņš tiem piekodināja: „Ceļā būdami, esiet bez bailēm.“
25 Tā viņi aizgāja no Ēģiptes un nonāca Kānaāna zemē pie sava tēva Jēkaba.
26 Un tie pavēstīja viņam: „Jāzeps vēl ir dzīvs, un tas valda pār visu Ēģiptes zemi!“ Bet viņa sirds neiesila, jo viņš tiem nespēja ticēt.
27 Bet kad tie atstāstīja viņam visus Jāzepa vārdus, kufus tas bija runājis uz viņiem, un tas ieraudzīja ratus, ko Jāzeps bija atsūtījis, lai aizvestu viņu, tad viņu tēva, Jēkaba, gars atdzīvojās.
28 Un Israēls sacīja: „Pietiek! Mans dēls Jāzeps vēl ir dzīvs. Es celšos, lai viņu redzētu, pirms mirstu.“
