Sarah Has a Son
1 The Lord was good to Sarah and kept his promise. 2 Although Abraham was very old, Sarah had a son exactly at the time God had said. 3 Abraham named his son Isaac, 4 and when the boy was eight days old, Abraham circumcised him, just as God had commanded.
5 Abraham was 100 years old when Isaac was born, 6 and Sarah said, “God has made me laugh. And now everyone will laugh with me. 7 Who would have dared to tell Abraham that someday I would have a child? But in his old age, I have given him a son.”
8 The time came when Sarah no longer had to nurse Isaac, and on that day Abraham gave a big feast.
Hagar and Ishmael Are Sent Away
9-10 One day, Sarah noticed Hagar's son Ishmael playing, and she said to Abraham, “Get rid of that Egyptian slave woman and her son! I don't want him to inherit anything. It should all go to my son.”
11 Abraham was worried about Ishmael. 12 But God said, “Abraham, don't worry about your slave woman and the boy. Just do what Sarah tells you. Isaac will inherit your family name, 13 but the son of the slave woman is also your son, and I will make his descendants into a great nation.”
14 Early the next morning Abraham gave Hagar an animal skin full of water and some bread. Then he put the boy on her shoulder and sent them away.
They wandered around in the desert near Beersheba, 15 and after they had run out of water, Hagar put her son under a bush. 16 Then she sat down a long way off, because she could not bear to watch him die. And she cried bitterly.
17 When God heard the boy crying, the angel of God called out to Hagar from heaven and said, “Hagar, why are you worried? Don't be afraid. I have heard your son crying. 18 Help him up and hold his hand, because I will make him the father of a great nation.” 19 Then God let her see a well. So she went to the well and filled the skin with water, then gave some to her son.
20-21 God blessed Ishmael, and as the boy grew older, he became an expert at hunting with his bow and arrows. He lived in the Paran Desert, and his mother chose an Egyptian woman for him to marry.
A Peace Treaty
22 About this time Abimelech and his army commander Phicol said to Abraham, “God blesses everything you do! 23 Now I want you to promise in the name of God that you will always be loyal to me and my descendants, just as I have always been loyal to you in this land where you have lived as a foreigner.” 24 And so, Abraham promised he would.
25 One day, Abraham told Abimelech, “Some of your servants have taken over one of my wells.”
26 “This is the first I've heard about it,” Abimelech replied. “Why haven't you said something before? I don't have any idea who did it.” 27 Abraham gave Abimelech some sheep and cattle, then the two men made a peace treaty.
28 Abraham separated seven female lambs from his flock of sheep, 29 and Abimelech asked, “Why have you done this?”
30 Abraham replied, “I want you to accept these seven lambs as proof that I dug this well.” 31 So they called the place Beersheba, because they made a treaty there.
32 When the treaty was completed, Abimelech and his army commander Phicol went back to the land of the Philistines. 33 Abraham planted a tamarisk tree in Beersheba and worshiped the eternal Lord God. 34 Then Abraham lived a long time as a foreigner in the land of the Philistines.
1 Bet tas Kungs Sāru piemeklēja, kā Viņš to bija teicis; un tas Kungs darīja Sārai, kā Viņš bija pavēstījis.
2 Un Sāra tapa grūta un dzemdēja dēlu, Ābrahāmam vecam esot, laikā, kādu Dievs iepriekš viņam bija pateicis.
3 Un Ābrahāms nosauca savu dēlu, kas viņam bija piedzimis, ko Sāra viņam dzemdēja, par īzāku.
4 Un Ābrahāms apgraizīja savu dēlu īzāku astoņu dienu vecumā, kā Dievs to viņam bija pavēlējis.
5 Bet Ābrahāms bija simtu gadu vecs, kad īzāks, viņa dēls, tam piedzima.
6 Un Sāra domāja: „Dievs man sagādājis apsmieklu: ikviens, kas par to dzirdēs, smiesies par mani.“
7 Un viņa teica: „Kas gan būtu vēstijis Ābrahāmam: Sāra ir bērnu zīdītāja. Jo viņa vecumā es esmu dzemdējusi viņam dēlu.“
8 Un bērns auga un tika atradināts. Ābrahāms sarīkoja lielas dzīres tai dienā, kad īzāku atšķīra.
9 Un Sāra redzēja kalpones, ēģiptietes Hagaras, dēlu Ismaēlu, kuru viņa bija dzemdējusi Ābrahāmam, smejamies.
10 Un viņa sacīja Ābrahāmam: „Padzen šo kalponi un viņas dēlu, lai šīs kalpones dēls nebūtu mantinieks kopā ar manu dēlu īzāku.“
11 Bet šis vārds ļoti nepatika Ābrahāmam viņa dēla dēļ.
12 Un Dievs runāja uz Ābrahāmu: „Lai tas nav netīkami tavam prātam nedz zēna dēļ, nedz arī tavas kalpones dēļ: paklausi Sārai visās lietās, kā viņa tev saka, jo no Izāka tiks dēvēti tavi pēcnācēji.
13 Bet arī šīs kalpones dēlu Es darīšu par tautu, jo tas ir tavs dzimums.“
14 Un Ābrahāms nākošā rītā cēlās, lai dotos ceļā; viņš paņēma maizi un ūdens trauku, un deva tos Hagarai, un lika uz viņas pleciem arī zēnu, un aizraidīja viņu; bet viņa aizgāja un klīda pa Bēršebas tuksnesi.
15 Un ūdens izsīka traukā, un viņa pameta zēnu zem kāda krūma.
16 Un pati aizgāja un apsēdās gabalu nost, apmērām bultas šāviena attālumā, jo tā sacīja: „Es nevaru noraudzīties zēna miršanā.“ Tā viņa tur sēdēja, bet zēns pacēla savu balsi un sāka raudāt.
17 Un Dievs dzirdēja zēna balsi, un Dieva eņģelis sauca Hagarai no debesīm: „Kas tev, Hagar? Nebīsties, jo Dievs ir dzirdējis zēna balsi no tās vietas, kur viņš atrodas.
18 Celies, paņem zēnu un turi to stingri pie rokas, jo Es to gribu darīt par lielu tautu.“
19 Un Dievs atdarīja viņas acis, ka tā ieraudzīja ūdens avotu; un viņa aiztecēja, piepildīja ūdens trauku ar ūdeni un deva zēnam nodzerties.
20 Un Dievs bija ar zēnu, un tas pieauga, un apmetās tuksnesī, un kļuva par strēlnieku.
21 Un viņš mita Pāranas tuksnesī, un viņa māte tam paņēma sievu no Ēģiptes zemes.
22 Un ap šo laiku notikās, ka Abimelechs un Pikols, viņa kara pulku virsnieks, sacīja Ābrahāmam: „Dievs ir ar tevi visās lietās, kādas tu dari.
23 Bet tagad apstiprini man šeitan ar zvērestu pie Dieva, ka tu nelauzīsi uzticību nedz man, nedz maniem bērniem, nedz maniem bērnu bērniem, ka to žēlastību, kādu es tev esmu parādījis, arī tu gribi parādīt man un visai zemei, kurā tu dzīvo kā svešinieks.“
24 Un Ābrahāms atbildēja: „Es zvērēšu.“
25 Un Ābrahāms pārmeta Abimelecham par ūdens aku, kuru Abimelecha kalpi bija atņēmuši.
26 Abimelechs atbildēja: „Es nezinu, kas to ir darījis, tu arī man to agrāk nepaziņoji, un es tiešām arī pats līdz šai dienai to nebiju dzirdējis.“
27 Bet Ābrahāms paņēma sīklopus un liellopus un deva tos Abimelecham. Un abi noslēdza derību.
28 Un Ābrahāms nolika savrup septiņus jērus.
29 Un Abimelechs prasīja Ābrahāmam: „Ko nozīmē šie septiņi jēri, kurus tu esi nolicis savrup?“
30 Viņš atbildēja: „Lai tu šos septiņus jērus paņemtu no manas rokas, lai tā būtu man redzama liecība, ka es šo aku esmu izracis.“
31 Tāpēc šī vieta saucās par Bēršebu, ka šinī vietā abi apmainījās zvērestiem.
32 Un viņi noslēdza derību pie Bēršebas. Un Abimelechs un Pikols, viņa kara pulku virsnieks, cēlās un atgriezās filistiešu zemē.
33 Un Ābrahāms dēstīja tamarisku Bēršebā un piesauca tā Kunga—Mūžīgā Dieva vārdu.
34 Un Ābrahāms dzīvoja kā svešinieks filistiešu zemē daudz gadu.
