Ezekiel Encourages the People To Turn Back to the Lord
1 One day, some of Israel's leaders came to me and asked for a message from the Lord. 2 While they were there, the Lord said:
3 Ezekiel, son of man, these men have started worshiping idols, though they know it will cause them to sin even more. So I refuse to give them a message!
4 Tell the people of Israel that if they sin by worshiping idols and then go to a prophet to find out what I say, I will give them the answer their sins deserve. 5 When they hear my message, maybe they will see that they need to turn back to me and stop worshiping those idols.
6 Now, Ezekiel, tell everyone in Israel:
I am the Lord God. Stop worshiping those idols I hate so much and come back to me.
7 Suppose one of you Israelites or a foreigner living in Israel rejects me and starts worshiping idols. If you then go to a prophet to find out what I say, I will answer 8 by turning against you. I will make you a warning to anyone who might think of doing the same thing, and you will no longer belong to my people. Then you will know that I am the Lord and that you have sinned against me.
9 If a prophet gives a false message, I am the one who caused that prophet to lie. But I will still reject him and cut him off from my people, 10 and anyone who goes to that prophet for a message will be punished in the same way. 11 I will do this, so that you will come back to me and stop destroying yourselves with these disgusting sins. So turn back to me! Then I will be your God, and you will be my people. I, the Lord God, make this promise.
Judgment on a Sinful Nation
12 The Lord God said:
13 Ezekiel, son of man, suppose an entire nation sins against me, and I punish it by destroying the crops and letting its people and livestock starve to death. 14 Even if Noah, Daniel, and Job were living in that nation, their faithfulness would not save anyone but themselves.
15 Or suppose I punish a nation by sending wild animals to eat people and scare away every passerby, so that the land becomes a barren desert. 16 As surely as I live, I promise that even if these three men lived in that nation, their own children would not be spared. The three men would live, but the land would be an empty desert.
17 Or suppose I send an enemy to attack a sinful nation and kill its people and livestock. 18 If these three men were in that nation when I punished it, not even their children would be spared. Only the three men would live.
19 And suppose I am so angry that I send a deadly disease to wipe out the people and livestock of a sinful nation. 20 Again, even if Noah, Daniel, and Job were living there, I, the Lord, promise that the children of these faithful men would also die. Only the three of them would be spared.
21 I am the Lord God, and I promise to punish Jerusalem severely. I will send war, starvation, wild animals, and deadly disease to slaughter its people and livestock. 22 And those who survive will be taken from their country and led here to Babylonia. Ezekiel, when you see how sinful they are, you will know why I did all these things to Jerusalem. 23 You will be convinced that I, the Lord God, was right in doing what I did.
1 Tad atnāca pie manis kādi no Israēla vecājiem un nosēdās manā priekšā.
2 Un mani skāra tā Kunga vārds un man sacīja:
3 „Cilvēka bērns, šie vīri ir ieslēguši savus elkus savā sirdī un iztēlojas tos kā ierosinātāju iemeslu savai apgrēcībai. Vai lai Es atļautu Sevi tādiem vēl izjautāt?
4 Tādēl runā tu ar tiem un saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Kad kāds no Israēla nama ir ieslēdzis savus elkus savā sirdī un tos uzskata par savas apgrēcības ierosinātājiem un tomēr grie-žas vēl pie pravieša, tad Es, tas Kungs, tam atbildēšu, neraugoties un viņa elku daudzumu,
5 Lai tiem, kas kā Israēla nama locekļi tomēr no Manis atkāpušies savu elku dēļ, tas ķertos pie sirds.
6 Saki tādēļ Israēla namam tā: Tā saka Dievs tas Kungs: Atgriezieties! Atstājieties no saviem elkiem un novērsiet savas acis no visām savām negantībām!
7 Jo ja kāds no Israēla nama un no tiem svešiniekiem, kas Israēla vidū dzīvo, atsakās no Manis un pieķeras ar savu sirdi elkiem un tos uzskata par savas apgrēcības ierosinātāju iemeslu un tomēr griežas pie pravieša, lai Mani par šīm savām personīgām lietām izjautātu, tad Es, tas Kungs, viņam pats ari atbildēšu.
8 Es uzstāšos pret šo vīru, pārvērtīšu to par brīdinātāju paraugu un sakāmu vārdu un izdeldēšu to no savas tautas vidus, lai jūs atzīstat, ka Es esmu tas Kungs.
9 Bet ja kāds pravietis aizraujas un maldos ko nosaka, tad tas nozīmē, ka Es, tas Kungs, viņu esmu maldinājis; Es izstiepšu savu roku pret viņu un to izdeldēšu no savas Israēla tautas vidus.
10 Tā tie abi cietis sodu par savu pārkāpumu: kā jautātājs, tā arī pravietis,
11 Lai Israēla nams vairs nenomaldās no Manis un neaptraipa sevi ar saviem atkrišanas pārkāpumiem. Tad tie būs mana tauta, un Es būšu viņu Dievs,“ tā saka Dievs tas Kungs.
12 Tad atkal man atklājās tā Kunga vārds un man sacīja:
13 „Cilvēka bērns, ja kāda zeme apgrēkotos pret Mani, atkāpdamās no Manis, un Es izstieptu savu roku pret to, atņemtu tai maizes krājumus, tai uzsūtītu badu un iznīcinātu cilvēkus un lopus,
14 Un ja šie trīs vīri—Noa, Daniēls un ījabs—atrastos viņu vidū, tad tie izglābtu sava taisnīguma dēļ vienīgi savas dvēseles,“ —saka Dievs tas Kungs.
15 „Ja Es sūtītu meža zvērus kādā zemē, ka tie iznīcinātu ļaudis un tā paliktu bez iedzīvotājiem un taptu par tuksnesi, un ja neviens tur nestaigātu aiz bailēm no zvēriem,
16 Un minētie trīs vīri tomēr atrastos tai zemē, —tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs tas Kungs, —tie neizglābtu ne dēlus ne meitas, tie izglābtos tikai paši, bet zeme paliktu par tuksnesi.
17 Jeb kad Es sūtītu zobenu pār šo zemi un sacītu zobenam: Ej un staigā pa šo zemi! —un Es iznīcinātu tai zemē cilvēkus un lopus,
18 Un minētie trīs vīri atrastos viņu vidū, —tik tiešām, kā Es dzīvoju—saka tas Kungs—tie neiglābtu ne dēlus ne meitas, tie izglābtu tikai paši sevi.
19 Jeb kad Es sūtītu mēri šai zemē un izgāztu savas dusmas asinis pār to un iznīcinātu cilvēkus un lopus,
20 Un Noa, Daniēls un ījabs atrastos viņu vidū, —tik tiešām, ka Es dzīvoju—saka Dievs tas Kungs—tie neizglābtu ne dēlus, ne meitas, bet izglābtu ar savu taisnīgumu tikai paši savu dzīvību.“
21 Un tomēr tas Kungs teica tā: „Jebšu Es arī sūtītu pār Jeruzālemi savas I četras ļaunās sodības: zobenu, badu, meža zvērus un mēri, lai iznīcinātu cilvēkus un lopus,
22 Tad tomēr tur paliks pulciņš izglābto, kas izvedīs no turienes dēlus un meitas. Kad tie ieradīsies pie jums un jūs redzēsit viņu ceļus un visus viņu darbus, tad tas jums būs par apmierinājumu Jeruzālemes nelaimē un visās šīs pilsētas ciešanās, ko Es tai sūtīju.
23 Tas jums būs par apmierinājumu, kad jūs redzēsit viņu ceļus un visus viņu darbus, un atzīsit, ka tas nav noticis bez iemesla, ko Es tai esmu darījis,“ saka Dievs tas Kungs.
