The Song of Moses
1 Moses and the Israelites sang this song in praise of the Lord:
I sing praises to the Lord
for his great victory!
He has thrown the horses
and their riders
into the sea.
2 The Lord is my strength,
the reason for my song,
because he has saved me.
I praise and honor the Lord—
he is my God and the God
of my ancestors.
3 The Lord is his name,
and he is a warrior!
4 He threw the chariots and army
of Egypt's king
into the Red Sea,
and he drowned the best
of the king's officers.
5 They sank to the bottom
just like stones.
6 With the tremendous force
of your right arm, our Lord,
you crushed your enemies.
7 What a great victory was yours,
when you defeated everyone
who opposed you.
Your fiery anger wiped them out,
as though they were straw.
8 You were so furious
that the sea piled up
like a wall,
and the ocean depths
curdled like cheese.
9 Your enemies boasted
that they would
pursue and capture us,
divide up our possessions,
treat us as they wished,
then take out their swords
and kill us right there.
10 But when you got furious,
they sank like lead,
swallowed by ocean waves.
11 Our Lord, no other gods
compare with you—
Majestic and holy!
Fearsome and glorious!
Miracle worker!
12 When you signaled
with your right hand,
your enemies were swallowed
deep into the earth.
13 The people you rescued
were led by your powerful love
to your holy place.
14 Nations learned of this
and trembled—
Philistines shook with horror.
15 The leaders of Edom and of Moab
were terrified.
Everyone in Canaan fainted,
16 struck down by fear.
Our Lord, your powerful arm
kept them still as a rock
until the people you rescued
to be your very own
had marched by.
17 You will let your people settle
on your own mountain,
where you chose to live
and to be worshiped.
18 Our Lord, you will rule forever!
The Song of Miriam
19 The Lord covered the royal Egyptian cavalry and chariots with the sea, after the Israelites had walked safely through on dry ground. 20 Miriam the sister of Aaron was a prophet. So she took her tambourine and led the other women out to play their tambourines and to dance. 21 Then she sang to them:
“Sing praises to the Lord
for his great victory!
He has thrown the horses
and their riders into the sea.”
Bitter Water at Marah
22 After the Israelites left the Red Sea, Moses led them through the Shur Desert for three days, before finding water. 23 They did find water at Marah, but it was bitter, which is how that place got its name. 24 The people complained and said, “Moses, what are we going to drink?”
25 Moses asked the Lord for help, and the Lord told him to throw a certain piece of wood into the water. Moses did so, and the water became fit to drink.
At Marah the Lord tested his people and also gave them some laws and teachings. 26 Then he said, “I am the Lord your God, and I cure your diseases. If you obey me by doing right and by following my laws and teachings, I won't punish you with the diseases I sent on the Egyptians.”
27 Later the Israelites came to Elim, where there were twelve springs and 70 palm trees. So they camped there.
1 Toreiz Mozus un Israēla bērni dziedāja tam Kungam šo dziesmu, sacīdami: „Es dziedāšu tam Kungam, jo Viņš sevi loti paaugstinājis! Zirgus un jātniekus Viņš iegāzis jūrā.
2 Mans spēks un mana dziesma ir tas Kungs, Viņš ir tas, no kā man nāk glābšana! Viņš ir mans Dievs—es Viņu slavēšu, Viņš ir mana tēva Dievs—es Vīnu paaugstināšu!
3 Tas Kungs ir varens karavīrs—Kungs ir Viņa vārds.
4 Faraona ratus un karaspēku Viņš iegāzis jūrā, tā izlasītie virsnieki nogrimuši Niedru jūrā!
5 Ūdens dzelme tos apklāja, tie nogāja dibenā kā akmeņi!
6 Ak Kungs! Tava labā roka parādījusies savā spēkā, tava labā roka sadragājusi ienaidnieku.
7 Savas godības varenībā Tu satriec savus pretiniekus, savai bardzībai Tu dodi vaļu, tā tos aprij kā rugājus.
8 Tavas mutes dvesma lika sacelties ūdeņiem, straumes apstājās un kļuva par valni, ūdeņi sastinga jūras vidū.
9 Tad ienaidnieks teica: „Es dzīšos pakaļ, es panākšu, es dalīšu laupījumu, mana sirds baudīs viņu nelaimi. Es pacelšu savu zobenu, mana roka tos izdeldēs.“
10 „Bet Tu tikai uzpūti savu dvašu, un tos apklāja jūra, tie nogrima kā svins varenajos ūdeņos.
11 Kas ir tāds kā Tu, ak Kungs, dievu starpā! Kas ir kā Tu, tik varens savā svētumā, bijājams savā godībā, brīnumu darītājs!
12 Tu izstiepi savu roku, un zeme tos aprija.
13 Ar žēlastību Tu vadi tautu, ko esi atpestījis, lielā spēkā Tu ved to uz savu svēto mājokli.
14 Tautas ir to dzirdējušas un ir nodrebējušas, izbailes ir pārņēmušas Filistijas iemītniekus.
15 Ēdoma virsaiši sāka zaudēt drosmi, Moāba vadoņus pārņēma trīsas, izbijās visi Kānaāna iedzīvotāji.
16 Iztrūcināšanās un bailība nāca pār tiem, tie kļuva mēmi kā akmens tava elkoņa spēka dēļ. Tā izglābās tava tauta, ak Kungs! Tā izies cauri tie, ko Tu sev esi atpircis.
17 Tu tos vadīsi un statīsi kalnā, kas ir tavs īpašums, vietā, ko Tu sev esi sataisījis par mājokli, svētnīcā, ko tava roka, ak Kungs, ir cēlusi.
18 Tas Kungs ir ķēniņš uz mūžu mūžiem!
19 Jo kad faraona zirgi, viņa rati un jātnieki bija nokļuvuši jūrā, tas Kungs lika jūjras ūdeņiem atgriezties pār viņiem, bet Israēla ļaudis izgāja caur jūras vidu sausām kājām.“
20 Tad praviete Mirjama, Arona māsa, paņēma bungas savā rokā, un visas sievietes sekoja viņai ar bungām dejas solī.
21 Un Mirjama tām teica: „Dziediet tam Kungam, jo Viņš ir varens un augsts; zirgus un viņu jātniekus Viņš ir iegāzis jūpā!“
22 Un Mozus lika celties israēliešiem no Niedyu jūras nometnes, un viņi izgāja uz Šūras tuksnesi, un, nogājuši treju dienu gājumu, tie neatrada ūdeni.
23 Tā viņi nonāca Mārā, bet nespēja Māras ūdeni dzert tā rūgtuma dēļ, tāpēc arī to vietu sauc Māra.
24 Un tauta kurnēja uz Mozu, teikdama: „Ko mēs dzersim?“
25 Tad viņš piesauca to Kungu, un tas Kungs viņam norādīja koku; kad viņš to ielaida ūdenī, ūdens kļuva salds. Un viņš tiem deva likumus un tiesu, un tos tur pārbaudīja
26 Un sacīja: „Ja jūs klausīdami klausīsit tā Kunga sava Dieva balsij un darīsit, kas ir taisns Viņa acīs, un ievērosit Viņa pavēles, un izpildīsit visus Viņa likumus, tad Es tām slimībām, kādam Es esmu licis nākt pār ēģiptiešiem, nelikšu nākt pār jums; jo Es esmu tas Kungs, jūsu ārsts.“
27 Tad viņi nonāca Elimā, tur bija divpadsmit ūdens avoti un septiņdesmit palmas, un viņi apmetās tur nometnē pie ūdens.
