Locusts
1 The Lord said to Moses:
Go back to the king. I have made him and his officials stubborn, so that I could work these miracles. 2 I did this because I want you to tell your children and your grandchildren about my miracles and about my harsh treatment of the Egyptians. Then all of you will know that I am the Lord.
3 Moses and Aaron went to the king and told him that the Lord God of the Hebrews had said:
How long will you stubbornly refuse to obey? Release my people so they can worship me. 4 Do this by tomorrow, or I will cover your country with so many locusts 5 that you won't be able to see the ground. Most of your crops were ruined by the hailstones, but these locusts will destroy what little is left, including the trees. 6 Your palace, the homes of your officials, and all the other houses in Egypt will overflow with more locusts than have ever been seen in this country.
After Moses left the palace, 7 the king's officials asked, “Your Majesty, how much longer is this man going to be a troublemaker? Why don't you let the people leave, so they can worship the Lord their God? Don't you know that Egypt is a disaster?”
8 The king had Moses and Aaron brought back, and he said, “All right, you may go and worship the Lord your God. But first tell me who will be going.”
9 “Everyone, young and old,” Moses answered. “We will even take our sheep, goats, and cattle, because we want to hold a celebration in honor of the Lord.”
10 The king replied, “The Lord had better watch over you on the day I let you leave with your families! You're up to no good. 11 Do you want to worship the Lord? All right, take only the men and go.” Then Moses and Aaron were chased out of the palace.
12 The Lord told Moses, “Stretch your arm toward Egypt. Swarms of locusts will come and eat everything left by the hail.”
13 Moses held out his walking stick, and the Lord sent an east wind that blew across Egypt the rest of the day and all that night. By morning, locusts 14 were swarming everywhere. Never before had there been so many locusts in Egypt, and never again will there be so many. 15 The ground was black with locusts, and they ate everything left on the trees and in the fields. Nothing green remained in Egypt—not a tree or a plant.
16 At once the king sent for Moses and Aaron. He told them, “I have sinned against the Lord your God and against you. 17 Forgive me one more time and ask the Lord to stop these insects from killing every living plant.”
18 Moses left the palace and prayed. 19 Then the Lord sent a strong west wind that swept the locusts into the Red Sea. Not one locust was left anywhere in Egypt, 20 but the Lord made the king so stubborn that he still refused to let the Israelites go.
Darkness
21 The Lord said to Moses, “Stretch your arm toward the sky, and everything will be covered with darkness thick enough to touch.” 22 Moses stretched his arm toward the sky, and Egypt was covered with darkness for three days. 23 During that time, the Egyptians could not see each other or leave their homes, but there was light where the Israelites lived.
24 The king sent for Moses and told him, “Go worship the Lord! And take your families with you. Just leave your sheep, goats, and cattle.”
25 “No!” Moses replied. “You must let us offer sacrifices to the Lord our God, 26 and we won't know which animals we will need until we get there. That's why we can't leave even one of them here.”
27 This time the Lord made the king so stubborn 28 that he said to Moses, “Get out and stay out! If you ever come back, you're dead!”
29 “Have it your way,” Moses answered. “You won't see me again.”
1 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Ej pie faraona, jo Es esmu apcietinājis viņa sirdi un viņa kalpu sirdis, lai parādītu šīs savas zīmes viņu vidū
2 Un lai jūs, jūsu bērniem un bērnu bērniem dzirdot, stāstītu, kādus varenus darbus Es Ēģiptē esmu darījis un kādas zīmes Es tur esmu cēlis viņu vidū, lai viņi zinātu, ka Es esmu tas Kungs.“
3 Un Mozus ar Aronu gāja pie faraona un sacīja viņam: „Tā saka tas Kungs, ebrēju Dievs: „Cik ilgi tu liegsies Man paklausīt un atlaist manu tautu, lai tā Man kalpotu?
4 Jo, ja tu liedzies atlaist, redzi, tad Es rīt tavās robežās atvedīšu siseņus.
5 Un tie apklās zemes virsu tā, ka nebūs iespējams zemi saredzēt, un tie aprīs visu atlikumu, kas pāri palicis pēc krusas, un noēdīs visus kokus, kas jums zaļo laukā.
6 Un tie piepildīs tavus namus un tavu kalpu namus un visas Ēģiptes namus, kā to nedz tavi tēvi, nedz tavu tēvu tēvi, kamēr tie dzīvo virs zemes, nav redzējuši līdz pat šai dienai.“ Un viņš novērsās un aizgāja no faraona.
7 Tad faraona kalpi sacīja viņam: „Cik ilgi šis vīrs būs mums par slazda valgu? Atlaid šos ļaudis, lai tic kalpo tam Kungam, savam Dievam. Vai vēl tu neredzi, ka Ēģipte iet bojā?“
8 Un Mozus un Arons tika atvesti pie faraona, un viņš sacīja tiem: „Ejiet, kalpojiet tam Kungam, savam Dievam! Cik tad ir to gājēju?
9 Tad Mozus sacīja: „Mēs gribam iet ar saviem jauniešiem un ar saviem sirmgalvjiem, ar saviem dēliem un ar savām meitām, ar saviem sīklopiem un liellopiem, jo mums svētki jāsvētī tam Kungam.“
10 Tad viņš sacīja: „Kungs pasarg! Lai es jūs atlaistu ar jūsu bērniem! Redziet, ka ļaunums ir jūsu prātā.
11 Nē, bet ejiet taču jūs vīri un kalpojiet savam Kungam, kā jūs to vēlaties.“ Un viņus padzina no faraona nama.
12 Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Izstiep savu roku pret Ēģiptes zemi siseņu dēļ, lai tie nāk pār Ēģiptes zemi, lai nograuž visu zemes zaļumu, visu, ko atlicinājusi krusa.“
13 Un Mozus izstiepa savu zizli pār Ēģiptes zemi; tad tas Kungs lika pūst austrumu vējam visu to dienu un visu nakti. Un no rīta austrumu vējš atveda siseņus.
14 Un siseņi nācapār visu Ēģiptes zemi un nolaidās visas Ēģiptes zemes robežās ļoti lielos pulkos. Tādu siseņu baru vēl nekad nebija bijis un arī nekad nebūs.
15 Un viss zemes virsus bija apklāts tā, ka zeme vairs nebija saredzama, un tie noēda visu zemes zaļumu un visus augļu kokus, kādus krusa bija atlicinājusi, un neatstāja pāri nekā—nedz kokus, nedz lauku augus visā Ēģiptes zemē.
16 Un faraons steidzīgi aicināja Mozu un Aronu un sacīja: „Es esmu apgrēkojies pret to Kungu, jūsu Dievu, un jums.
17 Bet piedod man manus grēkus kaut vēl šo reizi un aizlūdz pie tā Kunga, jūsu Dieva, ka tas no manis atņemtu kaut šo nāvi.“
18 Mozus aizgāja no faraona un pielūdza to Kungu.
19 Un tas Kungs sūtīja ļoti stipru rietumu vēju, un tas sacēla siseņus un iedzina Niedjru jūrā, tā ka no siseņiem visas Ēģiptes robežās nepalika pāri neviens.
20 Bet tas Kungs apcietināja faraona sirdi, un tas neatlaida Israēla bērnus.
21 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Izstiep savu roku pret debesīm, un būs tumsa pār Ēģiptes zemi, tāda tumsa, ka to ar rokām var grābt.“
22 Un Mozus izstiepa savu roku pret debesīm; tad radās jo bieza tumsa visā Ēģiptes zemē trīs dienas.
23 Cits cita nevarēja redzēt, un arī neviens trijās dienās nepacēlās no savas vietas. Bet ikvienam israēlietim bija aizvien gaisma savā dzīvoklī.
24 Un faraons ataicināja Mozu un sacīja: „Ejiet, kalpojiet tam Kungam; tikai savus sīklopus un savus liellopus atstājiet; bet jūsu mazie bērni lai iet jums līdz.“
25 Un Mozus sacīja: „Tev jādod mūsu rokās kaujamie un dedzināmie upuflopi, ka mēs tos varam upurēt tam Kungam, mūsu Dievam.
26 Tāpēc arī mūsu ganāmpulkiem ir jāiet ar mums kopā; neviens nags lai nepaliek, jo mēs no tiem ņemsim, lai kalpotu tam Kungam, savam Dievam. Mēs arī nezinām, kādiem jābūt mūsu upuriem, kalpojot tam Kungam, kamēr mēs turp nenonāksim.“
27 Un tas Kungs apcietināja faraona sirdi, un viņš negribēja tos atlaist.
28 Un faraons sacīja yiņam: „Ej prom no manis; sargies, ka tu neparādies mana vaiga priekšā, jo tanī dienā, kad es tavu vaigu ieraudzīšu, tu mirsi!“
29 Tad Mozus sacīja: „Lai notiek tā! Es turpmāk vairs nerādīšos tava vaiga priekšā.“
