Nothing Makes Sense
1 When the son of David was king in Jerusalem, he was known to be very wise, and he said:
2 Nothing makes sense!
Everything is nonsense.
I have seen it all—
nothing makes sense!
3 What is there to show
for all of our hard work
here on this earth?
4 People come, and people go,
but still the world
never changes.
5 The sun comes up,
the sun goes down;
it hurries right back
to where it started from.
6 The wind blows south,
the wind blows north;
round and round it blows
over and over again.
7 All rivers empty into the sea,
but it never spills over;
one by one the rivers return
to their source.
8 All of life is far more boring
than words could ever say.
Our eyes and our ears
are never satisfied
with what we see and hear.
9 Everything that happens
has happened before;
nothing is new,
nothing under the sun.
10 Someone might say,
“Here is something new!”
But it happened before,
long before we were born.
11 No one who lived in the past
is remembered anymore,
and everyone yet to be born
will be forgotten too.
It Is Senseless To Be Wise
12 I said these things when I lived in Jerusalem as king of Israel. 13 With all my wisdom I tried to understand everything that happens here on earth. And God has made this so hard for us humans to do. 14 I have seen it all, and everything is just as senseless as chasing the wind.
15 If something is crooked,
it can't be made straight;
if something isn't there,
it can't be counted.
16 I said to myself, “You are by far the wisest person who has ever lived in Jerusalem. You are eager to learn, and you have learned a lot.” 17 Then I decided to find out all I could about wisdom and foolishness. Soon I realized that this too was as senseless as chasing the wind.
18 The more you know,
the more you hurt;
the more you understand,
the more you suffer.
1 Šie ir mācītāja, Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa, vārdi.
2 Ak niecību niecība! saka mācītājs. —Ak niecību niecība! Viss ir niecība!
3 Kāds labums atlec cilvēkam no viņa pūlēm, kam viņš nododas zem saules?
4 Viens dzimums aiziet, un cits dzimums nāk, bet zeme pastāv mūžīgi nesatricināta.
5 Saule uzlec, un saule noriet un steidzas atpakaļ uz to pašu vietu, no kurienes tā atkal no jauna uzlec.
6 Vējš iet uz dienvidiem un griežas pret ziemeļiem; nepārtraukti visapkārt griezdamies un pūzdams, tas aptek apkārt un nonāk atpakaļ savā vecajā vietā.
7 Visas upes ietek jūrā, un tomēr jūra nekļūst pilnāka; bet pa to pašu vietu, pa kuru upes tek, tās tek arvienu joprojām.
8 Visās vietās ir tikdaudz grūtumu, ka neviens cilvēks to nevar izteikt; acis ir par vāju, lai visu to saredzētu, un ausis, lai visu to sadzirdētu.
9 Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un kas jau ir noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules.
10 Vai kaut kas kādreiz notiek, par ko varētu sacīt: „Redzi, tas ir kaut kas jauns!“ Tas jau sen ir bijis laikos, kas ir bijuši ilgi priekš mums.
11 No agrākiem laikiem nav palikusi nekāda piemiņa, un par tiem, vēlākiem, —kuri nāks, ari par tiem nepaliks nekāda piemiņa tiem, kas nāks pēc viņiem.
12 Es, —mācītājs, biju ķēniņš pār I sraēlu—J eruzālemē,
13 Un es apņēmos savā sirdī, ka es ar gudrību visu izpētīšu un izdibināšu, kas zem debess notiek: šīs grūtās un garlaicīgās pūles Dievs ir uzlicis cilvēku bērniem, lai viņi ar tām nomokās.
14 Es novēroju visus darbus, kādi tiek zem saules darīti, —un redzi, viss bija niecība un vēja ķeršana,
15 Jo tas, kas līks, nevar kļūt taisns, un kas nepilnīgs, to nevar skaitīt par pilnvērtīgu.
16 Es domāju pie sevis savā sirdī un sacīju: „Patiesi, es esmu gudrībā augsti cēlies un vairāk pieņēmies nekā visi tie, kuri ir bijuši pirms manis Jeruzālemē, un mans gars ir redzējis gudrības un ieguvis atziņu papilnam!“
17 Un kad es savā garā apņēmos izzināt, —kas ir gudrība, un izprast, kas ir neapdomība un neprātība, tad es skaidri atzinu, ka ari tā ir vēja ķeršana;
18 Jo kur ir daudz gudrības, tur ir daudz nepatikšanu, un ar atziņas pie-augšanu vairojas arī vilšanās.
