1 Earth and Sky,
listen to what I say!
2 Israel, I will teach you.
My words will be like gentle rain
on tender young plants,
or like dew on the grass.
3 Join with me in praising
the wonderful name
of the Lord our God.
4 The Lord is a mighty rock,
and he never does wrong.
God can always be trusted
to bring justice.
5 But you lie and cheat
and are unfaithful to him.
You have disgraced yourselves
and are no longer worthy
to be his children.
6 Israel, the Lord is your Father,
the one who created you,
but you repaid him
by being foolish.
7 Think about past generations.
Ask your parents
or any of your elders.
They will tell you
8 that God Most High
gave land to every nation.
He assigned a guardian angel
to each of them,
9 but the Lord himself
takes care of Israel.
10 Israel, the Lord discovered you
in a barren desert
filled with howling winds.
God became your fortress,
protecting you as though
you were his own eyes.
11 The Lord was like an eagle
teaching its young to fly,
always ready to swoop down
and catch them on its back.
12 Israel, the Lord led you,
and without the aid
of a foreign god,
13 he helped you
capture the land.
Your fields were rich
with grain.
Olive trees grew
in your stony soil,
and honey was found
among the rocks.
14 Your flocks and herds
produced milk and yogurt,
and you got choice meat
from your sheep and goats
that grazed in Bashan.
Your wheat was the finest,
and you drank the best wine.
15 Israel, you grew fat and rebelled
against God, your Creator
you rejected the Mighty Rock,
your only place of safety.
16 You made God jealous and angry
by worshiping disgusting idols
and foreign gods.
17 You offered sacrifices
to demons, those useless gods
that never helped you,
new gods that your ancestors
never worshiped.
18 You turned away
from God, your Creator;
you forgot the Mighty Rock,
the source of your life.
19 You were the Lord's children,
but you made him angry.
Then he rejected you 20 and said,
“You are unfaithful
and can't be trusted.
So I won't answer your prayers;
I'll just watch and see
what happens to you.
21 You worshiped worthless idols,
and made me jealous
and angry!
Now I will send a cruel
and worthless nation
to make you jealous and angry.
22 “My people, I will breathe out fire
that sends you down
to the world of the dead.
It will scorch your farmlands
and burn deep down
under the mountains.
23 I'll send disaster after disaster
to strike you like arrows.
24 You'll be struck by starvation
and deadly diseases,
by the fangs of wild animals
and poisonous snakes.
25 Young and old alike
will be killed in the streets
and terrified at home.
26 “I wanted to scatter you,
so no one would remember
that you had ever lived.
27 But I dreaded the sound
of your enemies saying,
‘We defeated Israel with no help
from the Lord.’ ”
28 People of Israel,
that's what the Lord
has said to you.
But you don't have good sense,
and you never listen
to advice.
29 If you did, you could see
where you are headed.
30 How could one enemy soldier
chase a thousand
of Israel's troops?
Or how could two of theirs
pursue ten thousand of ours?
It can only happen if the Lord
stops protecting Israel
and lets the enemy win.
31 Even our enemies know
that only our God
is a Mighty Rock.
32 Our enemies are grapevines
rooted in the fields
of Sodom and Gomorrah.
The grapes they produce
are full of bitter poison;
33 their wine is more deadly
than cobra venom.
34 But the Lord has written
a list of their sins
and locked it in his vault.
35 Soon our enemies will get
what they deserve —
suddenly they will slip,
and total disaster
will quickly follow.
36 When only a few
of the Lord's people remain,
when their strength is gone,
and some of them are slaves,
the Lord will feel sorry for them
and give them justice.
37 But first the Lord will say,
“You ran for safety to other gods—
couldn't they help you?
38 You offered them wine
and your best sacrifices.
Can't those gods help you now
or give you protection?
39 Don't you understand?
I am the only God;
there are no others.
I am the one who takes life
and gives it again.
I punished you with suffering.
But now I will heal you,
and nothing can stop me!
40 “I make this solemn promise:
Just as I live forever,
41 I will take revenge
on my hateful enemies.
I will sharpen my sword
and let it flash
like lightning.
42 My arrows will get drunk
on enemy blood;
my sword will taste the flesh
and the blood of the enemy.
It will kill prisoners,
and cut off the heads
of their leaders.”
43 Tell the heavens to celebrate
and all gods to bow down
to the Lord,
because he will take revenge
on those hateful enemies
who killed his people.
He will forgive the sins of Israel
and purify their land.
44-45 Moses spoke the words of the song so that all the Israelites could hear, and Joshua helped him. When Moses had finished, 46 he said, “Always remember this song I have taught you today. And let it be a warning that you must teach your children to obey everything written in The Book of God's Law. 47 The Law isn't empty words. It can give you a long life in the land that you are going to take.”
Moses Will See the Land
48 Later that day the Lord said to Moses:
49 Go up into the Abarim Mountain range here in Moab across the Jordan River valley from Jericho. And when you reach the top of Mount Nebo, you will be able to see the land of Canaan, which I am giving to Israel. 50 Then you will die and be buried on the mountaintop, just as your brother Aaron died and was buried on Mount Hor. 51 Both of you were unfaithful to me at Meribah Spring near Kadesh in the Zin Desert. I am God, but there in front of the Israelites, you did not treat me with the honor and respect I deserve. 52 So I will give the land to the people of Israel, but you will only get to see it from a distance.
1 „Uzklausiet, debesis, jo es gribu runāt, un lai dzird zeme manas mutes vārdus!
2 Līsti lejup kā lietus, mana mācība, un pili kā rasa, mana valoda, kā lietutiņš uz jaunu zaļumu un kā lāses uz zāli!
3 Jo es slavēšu tā Kunga vārdu: Dodiet godu mūsu Dievam!
4 Viņš ir klintskalns, pilnīgs ir Viņa darbs, jo visi Viņa ceļi ir pareizi un patiesi; Dievs ir uzticams un bez viltus, Viņš ir taisns un patiess.
5 Pret Viņu ir apgrēkojušies; tie nav Viņa bērni, bet, sevim par kaunu, nikna un netikla cilts.
6 Vai jūs tam Kungam tā atmaksājat, tu neprātīgā un negudrā tauta? Vai Viņš nav tavs tēvs, kam tu piederi, vai Viņš nav radījis tevi un izveidojis?
7 Piemini senās dienas, ņem vērā gadus no paaudzes uz paaudzi! Vaicā savam tēvam, tas tev to stāstīs, prasi saviem vecajiem, tie tev to teiks:
8 Tanī laikā, kad Visuaugstais tautām dalīja viņu daļas un kad Viņš šķīra cilvēku bērnus citu no cita, tad Viņš noteica tautām robežas pēc Israēla bērnu skaita.
9 Jo tā Kunga daļa ir Viņa tauta, Jēkabs ir Viņa nospraustais īpašums.
10 Viņš to atrada tuksnešainā zemē, klajumā, plēsīgu zvēru briesmīgu kaucienu vidū; Viņš to apkampa pasargādams, Viņš to pieņēma pie sevis, Viņš to sargāja kā acu raugu.
11 Kā ērglis, kas savu perējumu vedina un lidinās pār saviem bērniem, kas izpleš sargādams savus spārnus pār viņiem, ņem viņus pie sevis un nes uz saviem spārniem,
12 Tā tas Kungs viens pats ir viņus vadījis, un sveša dieva nebija ar Viņu.
13 Un Viņš tiem lika celties pāri pār zemes augstumiem, un Viņš tos ēdināja ar lauku augļiem; Viņš tos mieloja ar medu no klints un ar eļļu no viscietākā klints ieža;
14 Tev bija krējums no govīm un piens no avīm līdz ar jēru taukiem, un Basanas auni un āži ar taukām nierēm un turklāt tīrākie kvieši, un vīnogu sula, vīna ogu asinis, tu dzēri ugunīgāko vīnu.
15 Kad nu Ješurūns aptaukojās, tad viņš mķojās, —tu paliki trekns, tukls un izlaidīgs, —tad viņš atstāja Dievu, kas bija viņu radījis, un nicināja savas pestīšanas klinti.
16 Tie Viņu kaitināja ar svešiem dieviem, ar negantībām tie Viņu sarūg-tināja.
17 Tie upurēja ļauniem gariem, bet ne Dievam, dieviem, kas tiem agrāk bija nepazīstami, un ko jūsu tēvi nav bijušies.
18 Savas dzimšanas klinti tu mitējies atzīt un tu aizmirsi Dievu, kas tevi ir radījis.
19 Un kad tas Kungs to ieraudzīja, tad Viņš īgnumā atmeta savus dēlus un savas meitas,
20 Un Viņš teica: „Es paslēpšu savu vaigu no viņiem, Es gribu noskatīties, kā viņiem pēcgalā klāsies, jo tā ir netikla tauta, bērni bez uzticības.
21 Tie Manī ir modinājuši greizsirdību ar saviem nedieviem, Mani sarūgtinājuši ar saviem beznozīmīgiem dieviem. Es gribu modināt viņos greizsirdību un skaudību ar kādiem ļaudīm, kas pat par tautu nav saucami, Es gribu, lai viņus sakaitina un sanikno kāda nesaprātīga ļaužu cilts.
22 Jo uguns ir iedegusies no manām dusmām, un liesmas ir izplatījušās līdz pašiem apakšzemes dziļumiem un aprīs zemi ar tās augļiem un aizdedzinās kalnu pamatus.
23 Es sakrāšu ļaunumu pār viņiem, Es raidīšu savas bultas pret viņiem.
24 Badā būs tiem izģinst, sērgās būs tiem izdēdēt un no slimībām tiem būs iztvīkt, tad Es vēl pret tiem vērsīšu zvēru zobus kopā ar pīšļos līdēju čūsku indi.
25 Arā tos postīs zobens, bet iekšā izbailes, kā jaunekli, tā jaunavu un tā arī zīdaini kopā ar sirmgalvi.“
26 Es varētu teikt: „Es viņus izputināšu, Es izdeldēšu viņu piemiņu starp cilvēkiem!“
27 Ja Es nebaidītos, ka viņu ienaidnieki Mani varētu sakaitināt, ka manu patiesību varētu nomelnot viņu vajātāji, gūdami pamatu sacīt: „Mūsu roka bija tā varenā, un nebūt ne jau tas Kungs visu ir darījis!“
28 Jo tā ir tauta ar bojātu padomu, un tiem nav saprašanas.
29 Ja viņi būtu tik gudri un to samanītu, tad viņi noģistu, kāds gals tos sagaida.
30 Kā viens vienīgs var vajāt tūkstošus, un kā divi vien var likt bēgt desmittūkstošiem? Vai ne tāpēc, ka tā klints tos ir pārdevusi un tas Kungs tos ir nodevis?
31 Jo viņu klints nav tāda kā mūsu klints; par to mūsu ienaidnieki paši ir skaidrībā.
32 Tāpēc, ka no Sodomas vīna koka ir viņu vīna koks, un tāpēc, ka no Gomoras apdēstītiem laukiem; tādēļ viņu vīna ķekari ir ar indi, un tiem žults rūgtumā ogas.
33 Viņu vīns ir pūķu siekalas un indigāko odžu žults.
34 Vai tas nav Manī ieslēgts un apzīmogots manā padomā?
35 Man pieder atriebība un atmaksa laikā, kad viņu kāja slīdēs; jo tuvu klāt pienākusi ir viņu posta diena, un viņu likteņa bridis steigšus tuvojas.
36 Jo tas Kungs tiesās savu tautu, bet pret saviem kalpiem Viņš būs žēlsirdīgs, kad Viņš redzēs, ka katrs atbalsts viņiem zudis, un ka tiklab stiprais kā ari vājais ir nieks.
37 Un tad Viņš sacīs: „Kur ir viņu dievi, klints, uz ko tie cerēja?
38 Kur ir tie, kas apēda jūsu upuru taukus un dzēra jūsu dzeramo upuru vīnu? Lai nu viņi ceļas un jums palīdz, ka jums būtu patvērums!
39 Tagad redziet, ka Es, vienīgi Es tas esmu, un ka nav neviena dieva kā vien Es! Es nonāvēju, un Es daru dzīvu, Es ievainoju, bet Es dziedinu, un nav glābēja no manas rokas!
40 Jo Es paceļu savu roku pret debesīm un saku: „Tik tiešām, ka Es mūžīgi dzīvoju:
41 Kad Es trīšu savu zibinošo zobenu un mana roka atvēzēsies, lai tiesātu, tad Es no jaunu atriebšos saviem ienaidniekiem un atmaksāšu tiem, kas Mani ienīst!
42 Es dzirdināšu savas bultas ar asinīm, un mans zobens rīs miesas ar nokauto un gūstā aizvesto asinīm, ar asinīm no ienaidnieku vareno galvām!“
43 Gavilējiet, pagānu tautas, par Viņa tautu! Jo Viņš atriebj savu kalpu asinis, Viņš atriebjas saviem pretiniekiem un apžēlojas par savu zemi un par saviem ļaudīm. —
44 Un Mozus nāca un teica visus šīs dziesmas vārdus, visai tautai to dzirdot, viņš, un Jozua, Nūna dēls.
45 Kad nu Mozus bija pabeidzis runāt visus šos vārdus uz visu Israēlu,
46 Tad viņš tiem sacīja: „Ņemiet pie sirds visus šos vārdus, ko es jums šodien svinīgi pasludinu un piekodinu. Tie jums ir rūpīgi jāiemāca jūsu bērniem, lai viņi sarga un pilda visus šīs bauslības noteikumus!
47 Jo tas jums nav tukšs vārds, bet gan ir jūsu dzīvība, un ar šo vārdu jūs ilgi dzīvosit tanī zemē, uz kujru jūs, celdamies pāri Jardānai, ejat, lai to iemantotu.“
48 Un tas Kungs runāja uz Mozu tanī pašā dienā, teikdams:
49 „Kāp Abarima kalnājā Nebo kalna virsotnē, kas atrodas Moāba zemē pretī Jērikai, un skati Kānaāna zemi, ko Es došu Israēlam par dzimts īpašumu.
50 Un tad tev būs jāmirst tanī kalnā, kurā tu tagad kāpsi, un tu tiksi piepulcināts savai tautai gluži tāpat, kā tavs brālis Ārons nomira Hora kalnā un tika piepulcināts savai tautai,
51 Tādēļ ka jūs Man turējāties pretim Israēla bērnu vidū pie nesaskaņu ūdeņiem Kadešā, Cina tuksnesī un tāpēc, ka jūs Mani neatzināt par svētu Israēla bērnu starpā.
52 Tā nu tu gan savā priekšā redzēsi to zemi, ko Es došu Israēla bērniem, bet pašā šai zemē nenonāksi!“
