King Joram of Israel
1 Joram son of Ahab became king of Israel in Jehoshaphat's eighteenth year as king of Judah. Joram ruled twelve years from Samaria 2 and disobeyed the Lord by doing wrong. He tore down the stone image his father had made to honor Baal, and so he wasn't as sinful as his parents. 3 But he kept doing the sinful things that Jeroboam son of Nebat had led Israel to do.
The Country of Moab Rebels against Israel
4 For many years the country of Moab had been controlled by Israel and was forced to pay taxes to the kings of Israel. King Mesha of Moab raised sheep, so he paid the king of Israel 100,000 lambs and the wool from 100,000 rams. 5 But soon after the death of Ahab, Mesha rebelled against Israel.
6 One day, Joram left Samaria and called together Israel's army. 7 He sent this message to King Jehoshaphat of Judah, “The king of Moab has rebelled. Will you go with me to attack him?”
“Yes, I will,” Jehoshaphat answered. “I'm on your side, and my soldiers and horses are at your command. 8 But which way should we go?”
“We will march through Edom Desert,” Joram replied.
9 So Joram, Jehoshaphat, and the king of Edom led their troops out. But seven days later, there was no drinking water left for them or their animals. 10 Joram cried out, “This is terrible! The Lord must have led us out here to be captured by Moab's army.”
11 Jehoshaphat said, “Which of the Lord's prophets is with us? We can find out from him what the Lord wants us to do.”
One of Joram's officers answered, “Elisha son of Shaphat is here. He was one of Elijah's closest followers.”
12 Jehoshaphat replied, “He can give us the Lord's message.”
The three kings went over to Elisha, 13 and he asked Joram, “Why did you come to me? Go talk to the prophets of the foreign gods your parents worshiped.”
“No,” Joram answered. “It was the Lord who led us out here, so that Moab's army could capture us.”
14 Elisha said to him, “I serve the Lord All-Powerful, and as surely as he lives, I swear I wouldn't even look at you if I didn't respect King Jehoshaphat.” 15 Then Elisha said, “Send for someone who can play the harp.”
The harpist began playing, and the Lord gave Elisha this message for Joram:
16 The Lord says that this dry riverbed will be filled with water. 17 You won't feel any wind or see any rain, but there will be plenty of water for you and your animals.
18 That simple thing isn't all the Lord is going to do. He will also help you defeat Moab's army. 19 You will capture all their walled cities and important towns. You will chop down every good tree and stop up every spring of water, then ruin their fertile fields by covering them with rocks.
20 The next morning, while the sacrifice was being offered, water suddenly started flowing from the direction of Edom, and it flooded the land.
21 Meanwhile, the people of Moab had heard that the three kings were coming to attack them. They had called together all of their fighting men, from the youngest to the oldest, and these troops were now standing at their border, ready for battle. 22 When they got up that morning, the sun was shining across the water, making it look red. The Moabite troops took one look 23 and shouted, “Look at that blood! The armies of those kings must have fought and killed each other. Come on, let's go take what's left in their camp.”
24 But when they arrived at Israel's camp, the Israelite soldiers came out and attacked them, until they turned and ran away. Israel's army chased them all the way back to Moab, and even there they kept up the attack. 25 The Israelites destroyed the Moabite towns. They chopped down the good trees and stopped up the springs of water, then covered the fertile fields with rocks.
Finally, the only city left standing was Kir-Hareseth, but soldiers armed with slings surrounded and attacked it. 26 King Mesha of Moab saw that he was about to be defeated. So he took along 700 soldiers with swords and tried to break through the front line where the Edomite troops were positioned. But he failed. 27 He then grabbed his oldest son who was to be the next king and sacrificed him as an offering on the city wall. The Israelite troops were so horrified that they left the city and went back home.
1 Un Jorāms, Ahaba dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu Samarijā Jūdas ķēniņa Jošafata astoņpadsmitajā valdīšanas gadā, un viņš valdīja kā ķēniņš divpadsmit gadus.
2 Un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs, bet ne tā, ķā viņa tēvs un viņa māte, jo viņš lika noņemt uzcelto Baāla stabu, kufu viņa tēvs bija darinājis.
3 Bet viņš pieķērās Jerobeāma, Nebata dēla, grēkiem, uz ko tas Israēlu bija pavedis; viņš cieši pieķērās tiem, un no tiem viņš neatstājās.
4 Moāba ķēniņš Meša bija avju audzētājs, un viņš nodeva Israēla ķēniņam ikgadus simts tūkstoš jērus un vilnu no simt tūkstoš auniem.
5 Bet kad Ahabs bija miris, tad Moāba ķēniņš atkrita no Israēla ķēniņa.
6 Un tad tanīs dienās ķēniņš Jorāms cēlās no Samarijas, un viņš pārskaitīja visu Israēlu.
7 Un viņš devās ceļā un tanī pašā laikā sūtīja ziņu Jūdas ķēniņam Jošafatam, un lika viņam sacīt: „Moāba ķēniņš ir kļuvis man nepaklausīgs, vai tu gribi līdz ar mani doties kaj-ā pret Moābu?“ Un tas atbildēja: „Jā, es labprāt iešu līdz, jo kāds ir mans liktenis, tāds ir tavs, kā klājas manai tautai, tā klājas tavai tautai, un kā būs maniem zirgiem, tā ari būs taviem zirgiem!“
8 Kad viņš jautāja: „Pa kupu ceļu mēs iesim?“ Tad tas atbildēja: „Pa Ēdoma klajuma ceļu.“
9 Tā Israēla ķēniņš ar Jūdas ķēniņu un Ēdomas ķēniņu devās ceļā. Kad tie septiņu dienu gājumu bija nogājuši, tad kapaspēkam un lopiem, kas tiem sekoja, pietrūka ūdens.
10 Tad Israēla ķēniņš izsaucās: „Ak vai! Tas Kungs šos trīs ķēniņus ir saaicinājis kopā uz kapu, lai tos nodotu Moāba rokā!“
11 Un Jošafats jautāja: „Vai tad še nav kāda no tā Kunga praviešiem, lai ar viņa starpniecību mēs izjautātu to Kungu?“ Tad kāds no Israēla ķēniņa galma ļaudīm atbildēja „Še ir Elīsa, Šafata dēls, kas ūdeni slacīja uz Elijas rokām.“
12 Un Jošafats sacīja: „Jā, tā Kunga vārds iet viņam līdzi!“ Kad nu Israēla ķēniņš un Jošafats, kā arī Ēdomas ķēniņš nogāja lejā pie viņa,
13 Tad Elīsa sacīja Israēla ķēniņam: „Kas tev par daļu gar mani? Ej pie sava tēva praviešiem un pie savas mātes praviešiem!“ Bet Israēla ķēniņš tam sacīja: „Nē! Vai tad tas Kungs ir šos trīs ķēniņus aicinājis, lai tos nodotu Moāba rokā?“
14 Tad Elīsa sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs Cebaots, kupa priekšā es stāvu, ir dzīvs! Ja man nebūtu cienījams Jošafata, Jūdas ķēniņa, vaigs, tad es tev ne virsū neskatītos nedz tevi ievērotu!
15 Bet nu tagad sadabūjiet man koklētāju!“ Kad nu šis koklētājs pie-skārās stīgām, tad tā Kunga roka nāca pār viņu,
16 Un viņš sacīja: „Tā saka tas Kungs: Es gribu, lai jūs šo sauso ieleju darāt par ūdens tvertni, par ūdens glabātavu!
17 Jo tā saka tas Kungs: Jūs nere-dzēsit nedz vēju, nedz arī lietu, bet šī ieleja tiks piepildīta ar ūdeni, ka ir jūs paši dzersit, ir jūsu ganāmpulki, un ir jūsu lopi.
18 Bet tas vēl ir par maz tam Kungam: viņš nodos arī Moābu jūsu rokā,
19 Tā ka jūs ieņemsit visas stipri nocietinātās pilsētas un ikvienu lielāku pilsētu, un jūs nogāzīsit ikvienu labu augļu koku, un jūs aizbērsit visus ūdens avotus, un jūs sabojāsit ikvienu labu tīrumu ar akmeņiem.“
20 Un patiešām: nākošā rītā, kad bija ēdamā upupa nešanas laiks, tad, redzi, piepeši nāca ūdens no Ēdoma puses, tā ka viss apgabals pieplūda pilns ar ūdeni.
21 Kad nu visa Moāba valsts dzirdēja, ka trīs ķēniņi bija atnākuši kalnup, lai ar viņiem karotu, tad tie sasauca visus, kas vien spēja nest ieročus, jā, un pat vēl tos, kas nebija spējīgi nest ieročus, un viņi tos ierindoja kapaspēkā un novietoja pie robežām.
22 Kad nu tie nākošā rītā agri apjozās ap saules lēktu, un tā atspīdēja pār ūdeņiem, tad moābiešiem no otras puses ūdeņi izskatījās sarkani kā asinis
23 Tā, ka viņi izsaucās: „Tās ir asinis! Patiešām tie ķēniņi būs ar zobeniem kāvušies, un tie cits citu ir nokāvuši: bet tagad pie laupījuma, Moāb!“
24 Bet kad tie nonāca pie Israēla nometnes, tad Israēls cēlās un sāka Moābu kaut tā, ka tie metās bēgt viņa priekšā, un viņi ielauzās tālāk iekšā zemē un sakāva moābiešus no jauna.
25 Un viņi pilnīgi nopostīja visas pilsētas, un ikkatrs meta savu akmeni ikvienā labā tīruma, ka tos piemētāja pilnus, un viņi aizbēra visus ūdens avotus, un nocirta visus labos kokus, līdz kamēr nekas vairāk nebija pāri atlicis kā vienīgi Kir-Haresetas pilsēta ar saviem stipri nocietinātiem akmens mūŗiem. Kad nu lingotāji ap to apmetās un apmētāja to ar akmeņiem
26 Un Moāba ķēniņš redzēja, ka kauja viņam kļūst par sīvu, tad viņš ņēma pie sevis septiņsimt vīrus, ķupi atvēza zobenus, lai izcirstos cauri pie Ēdomas ķēniņa; bet tas tiem neizdevās.
27 Tad viņš ņēma savu pirmdzimušo dēlu, kuļam bija jāpaliek viņa vietā par ķēniņu, un viņš to upurēja kā dedzināmo upuri uz mūra. Tad pret Israēlu sacēlās tik liels sašutums, ka tie no aplenkuma atstājās un atgriezās atpakaļ savā zemē.
