Jerusalem Is Captured and Destroyed
(2 Chronicles 36.17-21Jeremiah 52.3-30)1 In Zedekiah's ninth year as king, on the tenth day of the tenth month, King Nebuchadnezzar of Babylonia led his entire army to attack Jerusalem. The troops set up camp outside the city and built ramps up to the city walls.
2-3 After a year and a half, all the food in Jerusalem was gone. Then on the ninth day of the fourth month, 4 the Babylonian troops broke through the city wall. That same night, Zedekiah and his soldiers tried to escape through the gate near the royal garden, even though they knew the enemy had the city surrounded. They headed toward the desert, 5 but the Babylonian troops caught up with them near Jericho. They arrested Zedekiah, but his soldiers scattered in every direction.
6 Zedekiah was taken to Riblah, where Nebuchadnezzar put him on trial and found him guilty. 7 Zedekiah's sons were killed right in front of him. His eyes were then poked out, and he was put in chains and dragged off to Babylon.
8 About a month later, in Nebuchadnezzar's nineteenth year as king, Nebuzaradan, who was his official in charge of the guards, arrived in Jerusalem. 9 Nebuzaradan burned down the Lord's temple, the king's palace, and every important building in the city, as well as all the houses. 10 Then he ordered the Babylonian soldiers to break down the walls around Jerusalem. 11 He led away as prisoners the people left in the city, including those who had become loyal to Nebuchadnezzar. 12 Only some of the poorest people were left behind to work the vineyards and the fields.
13 The Babylonian soldiers took the two bronze columns that stood in front of the temple, the ten movable bronze stands, and the large bronze bowl called the Sea. They broke them into pieces so they could take the bronze to Babylonia. 14 They carried off the bronze things used for worship at the temple, including the pans for hot ashes, and the shovels, snuffers, and also the dishes for incense, 15 as well as the fire pans and the sprinkling bowls. Nebuzaradan ordered his soldiers to take everything made of gold or silver.
16 The pile of bronze from the columns, the stands, and the large bowl that Solomon had made for the temple was too large to be weighed. 17 Each column had been eight meters tall with a bronze cap over one meter high. These caps were decorated with bronze designs—some of them like chains and others like pomegranates.
18 Next, Nebuzaradan arrested Seraiah the chief priest, Zephaniah his assistant, and three temple officials. 19 Then he arrested one of the army commanders, the king's five personal advisors, and the officer in charge of gathering the troops for battle. He also found 60 more soldiers who were still in Jerusalem. 20 Nebuzaradan led them all to Riblah 21 near Hamath, where Nebuchadnezzar had them killed.
Most of the people of Judah had been carried away as captives from their own country.
Gedaliah Is Made Ruler of the People Left in Judah
(Jeremiah 40.7-9Jeremiah 41.1-3)22 King Nebuchadnezzar appointed Gedaliah son of Ahikam to rule the few people still living in Judah. 23 When the army officers and troops heard that Gedaliah was their ruler, the officers met with him at Mizpah. These men were Ishmael son of Nethaniah, Johanan son of Kareah, Seraiah son of Tanhumeth from Netophah, and Jaazaniah from Maacah.
24 Gedaliah said to them, “Everything will be fine, I promise. We don't need to be afraid of the Babylonian rulers, if we live here peacefully and do what Nebuchadnezzar says.”
25 Ishmael was from the royal family. And about two months after Gedaliah began his rule, Ishmael and ten other men went to Mizpah. They killed Gedaliah and his officials, including those from Judah and those from Babylonia. 26 After that, the army officers and all the people in Mizpah, whether important or not, were afraid of what the Babylonians might do. So they left Judah and went to Egypt.
Jehoiachin Is Set Free
(Jeremiah 52.31-34)27 Jehoiachin was a prisoner in Babylon for 37 years. Then Evil-Merodach became king of Babylonia, and in the first year of his rule, on the twenty-seventh day of the twelfth month, he let Jehoiachin out of prison. 28 Evil-Merodach was kind to Jehoiachin and honored him more than any of the other kings held prisoner there. 29 Jehoiachin was even allowed to wear regular clothes, and he ate at the king's table every day. 30 As long as Jehoiachin lived, he was paid a daily allowance to buy whatever he needed.
1 Bet kad Cedekija bija atkrids no Bābeles ķēniņa, tad notika viņa valdī-šanas devītajā gadā, desmitajā mēnesī, mēneša desmitajā dienā, ka nāca Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars pats un viss viņa karaspēks līdz ar viņu, lai kārotu pret Jeruzālemi. Viņi apmeta nometni pilsētai visapkārt un uzcēla tai visapkārt nocieunājumus.
2 Tā pilsēta palika ciešā ielenkumā līdz ķēniņa Cedekijas vienpadsmitajam valdīšanas gadam.
3 Bet ceturtā mēneša devītajā dienā, kad bads visā pilsētā kļuva neizturams un zemes ļaudīm nebija vairs maizes,
4 Tad tika vienā vietā izlauzu pilsētas mūri, un visi karam spējīgie vīri naktī bēga pa ceļu cauri vārtiem starp abiem mūriem pie ķēniņa dārza, lai gan kaldieši bija visapkārt pilsētai; un tie virzījās uz Jardānas līdzenumu.
5 Bet kaldiešu karaspēks vajāja ķēniņu un panāca to Jērikas līdzenumā, pēc tam kad viss viņa karaspēks bija izklīdināts un viņu pametis.
6 Tā ķēniņš tika sagūstīts, un to noveda pie Bābeles ķēniņa uz Riblu, kur tika tiesa turēta pār viņu.
7 Bābeles ķēniņš lika nežēlīgi noslepkavot Cedekijas dēlus viņa acu priekšā, tad viņš pavēlēja izdurt Cedekijam acis, iekalt viņu važās un aizvest uz Bābeli.
8 Bet piektā mēneša septītajā dienā, —tas bija ķēniņa Nebukadnēcara, Bābeles ķēniņa, deviņpadsmitajā valdīšanas gadā, —nāca Nebusaradans, miesas sardzes priekšnieks, kas bija sevišķi tuvs Bābeles ķēniņam, uz Jeruzālemi.
9 Viņš nodedzināja tā Kunga namu un ķēniņa pili un visus Jeruzālemes namus; ikvienu lielāku namu viņš lika ar liesmām pārvērst pelnos.
10 Un visiem kaldiešu karavīriem, kuri bija padoti miesas sardzes priekšniekam, bija jānojauc mūri visapkārt Jeruzālemei.
11 Un visus atlikušos ļaudis, kas bija palikuši pilsētā, kā arī atkritējus, kas bija pārgājuši pie Bābeles ķēniņa, līdz ar vienkāršo darba ļaužu pārpalikumiem miesas sardzes priekšnieks Nebusaradans aizveda gūstā.
12 Bet miesas sardzes priekšnieks atstāja zināmu daudzumu no zemes mazturīgiem ļaudīm turpat par vīna kalnu dārzniekiem un arājiem.
13 Izrotātos vara stabus, kas bija pie tā Kunga nama, un katlturus, un vara jūru, kas atradās tā Kunga namā, kaldieši salauza gabalos un aizveda varu uz Bābeli.
14 Un tie paņēma arī podus un lāpstas, un dakts dzirkles, un lēzenās bļodas, un vispār visus vara rīkus, kas tika lietoti Dieva nama aprūpēšanai,
15 Un miesas sardzes virspavēlnieks paņēma arī ogļu tvertnes un slakāmos traukus, kas visi bija no tīra zelta un no tīra sudraba.
16 Par abiem izrotātiem stabiem un ūdens tvertni, kā arī katlturiem, ko Salamans bija licis darināt tā Kunga namam, jāsaka, ka visu šo mākslas priekšmetu vara svars bija neaplēšams.
17 Viena paša staba augstums vien bija astoņpadsmit olektis, un tam virsū bija izrotājums no vara; šī izrotājuma augstums bija trīs olektis; pinumi un granātu āboli bijā virs izrotājuma no visām pusēm tam visapkārt, un tie visi bija no vara; tāpat viss bija ari otram stabam: tāds pats izstrādājums un pinums.
18 Un miesas sardzes priekšnieks apcietināja virspriesteri Seraju, apakšpriesteri Cefanju un trīs sliekšņu sargus.
19 Un no pilsētas viņš paņēma vienu galma ierēdni, to, kas bija pārraugs pār karavīriem, un piecus no to vīru skaita, kas pastāvīgi bija ķēniņa priekšā un kas bija atrasti pilsētā, un karapulka pavēlnieka rakstvedi, kura uzdevums bija iesaukt zemes iedzīvotājus karā, un sešdesmit vīrus no vienkāršās tautas, kas vēl atradās pilsētā.
20 Un Nebusaradans, miesas sardzes priekšnieks, tos ņēma un noveda pie Bābeles ķēniņa uz Riblu.
21 Bet Bābeles ķēniņš tos pavēlēja mežonīgi nogalināt Riblā Hamata zemē. Tā Jūda tika no savas dzimtās zemes aizvests.
22 Bet pār to tautu, kas vēl bija palikusi Jūdas zemē, jo Nebukadnēcars, Bābeles ķēniņš, bija to tur atstājis, viņš iecēla par pārvaldnieku Gedalju, Ahikāma dēlu, kas atkal bija Šafana dēls.
23 Kad nu visi spēcīgo kajravīru vadītāji dzirdēja, ir viņi paši, ir arī viņiem padotie ļaudis, ka Bābeles ķēniņš par pārvaldnieku bija iecēlis Gedalju, tad tie devās pie Gedaljas uz Micpu, un tie bija: Ismaēls, Netanjas dēls, Johanans, Kareacha dēls, Seraja, Tanhumeta dēls no Netofas, un Jaāsanja, kāda Maāchatas iedzīvotāja dēls, —viņi un viņu vīri.
24 Un Gedalja viņiem un viņu vīriem ar zvērestu apstiprināja un sacīja: „Nebīstaities no kaldiešu ierēdņiem! Palieciet zemē un kalpojiet Bābeles ķēniņam, un jums klāsies labi!“
25 Bet septītajā mēnesi atnāca Ismaēls, Netanjas dēls, Ēlišamas dēla dēls, viņš bija ķēnišķīgas izcelsmes, un viņam bija līdzi desmit vīri; tie uzbruka Gedaljam un nogalināja viņu kopā ar jūdiem un kaldiešiem, kuņ bija pie viņa Micpā.
26 Tad cēlās visa tauta, no maza līdz lielam, līdz ar spēcīgo karavīru vadītājiem un devās uz Ēģipti, jo tie bijās no kaldiešiem.
27 Bet trīsdesmit septītajā gadā pēc tam, kad Jūdas ķēniņš Jojachīns bija aizvests gūstā, divpadsmitajā mēnesī, divdesmit septītajā mēneša dienā, tad Evil-Merodachs, Bābeles ķēniņš tanī gadā, kad viņš kļuva ķēninš, apžēloja Jūdas ķēniņu Jojachīnu un izlaida viņu no cietuma.
28 Un viņš runāja ar to laipnīgi un pacēla viņa sēdekli augstāk par visu ķēniņu sēdekļiem, kas bija pie viņa Bābelē.
29 Un viņš apmainīja tā cietumnieka apģērbu, un tas ēda vienmēr pie ķēniņa galda, kamēr viņš vēl dzīvoja.
30 Un tam nodalīja uzturam viņam pienācīgo daļu kā pastāvīgu devu, un tā tika viņam dota no ķēniņa puses ik dienas, kamēr viņš vēl dzīvoja, līdz viņa miršanas dienai.
