King Josiah of Judah
(2 Chronicles 34.12 2)1 Josiah was 8 years old when he became king of Judah, and he ruled 31 years from Jerusalem. His mother Jedidah was the daughter of Adaiah from Bozkath. 2 Josiah always obeyed the Lord, just as his ancestor David had done.
Hilkiah Finds The Book of God's Law
(2 Chronicles 34.8-28)3 After Josiah had been king for 18 years, he told Shaphan, one of his highest officials:
Go to the Lord's temple 4 and ask Hilkiah the high priest to collect from the guards all the money that the people have donated. 5 Tell Hilkiah to give it to the men supervising the repairs to the temple. They can use some of the money to pay 6 the workers, and with the rest of it they can buy wood and stone for the repair work. 7 They are honest, so we won't ask them to keep track of the money.
8 While Shaphan was at the temple, Hilkiah handed him a book and said, “Look what I found here in the temple—The Book of God's Law.”
Shaphan read it, 9 then went back to Josiah and reported, “Your officials collected the money in the temple and gave it to the men supervising the repairs. 10 But there's something else, Your Majesty. The priest Hilkiah gave me this book.” Then Shaphan read it out loud.
11 When Josiah heard what was in The Book of God's Law, he tore his clothes in sorrow. 12 At once he called together Hilkiah, Shaphan, Ahikam son of Shaphan, Achbor son of Micaiah, and his own servant Asaiah. He said, 13 “The Lord must be furious with me and everyone else in Judah, because our ancestors did not obey the laws written in this book. Go find out what the Lord wants us to do.”
14 The five men left at once and went to talk with Huldah the prophet. Her husband was Shallum, who was in charge of the king's clothes. Huldah lived in the northern part of Jerusalem, and when they met in her home, 15 she said:
You were sent here by King Josiah, and this is what the Lord God of Israel says to him: 16 “Josiah, I am the Lord! And I will see to it that this country and everyone living in it will be destroyed. It will happen just as this book says. 17 The people of Judah have rejected me. They have offered sacrifices to foreign gods and have worshiped their own idols. I cannot stand it any longer. I am furious.
18 “Josiah, listen to what I am going to do. 19 I noticed how sad you were when you read that this country and its people would be completely wiped out. You even tore your clothes in sorrow, and I heard you cry. 20 So I will let you die in peace, before I destroy this place.”
The men left and took Huldah's answer back to Josiah.
1 Josijam bija astoņi gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja trīsdesmit vienu gadu Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Jedida, un vina bija Adajas no Bockatas meita.
2 Un viņš darīja to, kas tā Kunga acīs bija taisnīgs, un viņš staigāja visus sava cilts tēva Dāvida ceļus, un viņš nenovērsās ne pa labi, ne pa kreisi.
3 Bet savā astoņpadsmitajā valdīšanas gadā ķēninš Josija sūtīja valsts rakstvedi Safanu, Acaljas dēlu, Mešullāma dēla dēlu, uz tā Kunga namu, sacīdams viņam:
4 „Ej pie augstā priestera Hilkijas saņemt to naudu, kas ir ienākusi tā Kunga namā un kuru sliekšņu sargi savākuši no tautas.
5 Un to tad lai nodod darbu vadītājiem, kas ir iecelti pār tā Kunga namu, un tie lai tad nodod to strādniekiem, kuri ir nodarbināti gar tā Kunga namu, lai izlabotu nama plaisas,
6 Tas ir—galdniekiem, namdariem un mūrniekiem, ar ko pirkt kokus un cirstus akmeņus, lai nostiprinātu namu.
7 Bet par naudu, kas nodota viņu pārvaldīšanā, lai netiek prasīta atbildība, jo tie to dara uz uzticības pamata!“
8 Tad augstais priesteris Hilkija sacīja valsts rakstvedim Safanam: „Es esmu atradis bauslības grāmatu tā Kunga namā.“ Un Hilkija iedeva šo grāmatu Safanam, un tas to lasīja,
9 Kad nu valsts rakstvedis Safans atgriezās pie ķēniņa, viņš atnesa ķēniņam vēsti, sacīdams: „Tavi kalpi ir izbēruši naudu, kas bija atrodama tā Kunga namā, un viņi to ir nodevuši darba kārtotājiem, kas ir iecelti kā uzraugi pār tā Kunga namu.“
10 Tad valsts rakstvedis Safans vēl ziņoja ķēniņam, sacīdams: „Priesteris Hilkija man iedeva kādu grāmatu.“ Un Safans to lasīja ķēniņam priekšā.
11 Un notika, kad ķēniņš dzirdēja bauslības grāmatas vārdus, tad viņš saplēsa savas drēbes.
12 Un ķēniņš deva pavēli priesterim Hilkijam un Ahikāmam, Safana dēlam, un Achboram, Michas dēlam, un valsts rakstvedim Safanam, un ķēniņa sulainim Asajam, sacīdams:
13 „Ejiet un izjautājiet to Kungu manis un tautas un visa Jūdas labā sīkāk par šīs grāmatas vārdu saturu, kas ir tikusi atrasta! Jo tā Kunga bardzība ir liela, kas ir pret mums iedegusies par to, ka mūsu tēvi nav klausījuši šīs grāmatas norādījumiem nedz tos izpildī-juši tā, kā tas viss tur mums ir priekšā rakstīts.“
14 Tad priesteris Hilkija un Ahikāms un Achbors un Safans un Asaja nogāja pie pravietes Huldas, drēbju sarga Saluma, Tikvas dēla, Harhas dēla dēla, sievas, kura dzīvoja Jeruzālemes otrā iecirknī, un viņi ar to runāja.
15 Un tā viņiem sacīja: tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: „Sakiet tam vīram, kas jūs pie Manis ir sūtījis:
16 Tā saka tas Kungs: Redzi, Es likšu nākt nelaimei pār šo vietu un pār tās iedzīvotājiem, proti, —Es likšu pie-pildīties visiem draudiem, kas izteikti šai grāmātā, ko Jūdas ķēniņš ir lasījis,
17 Par sodu, ka tie Mani ir atstājuši un kvēpinājuši citiem svešiem dieviem, un ka tie Man ir aizdevuši dusmas ar visādiem savu roku veidojumiem, —tāpēc mana bardzība ir tagad pret tiem un šo vietu iedegusies un tā nedzisīs!
18 Bet Jūdas ķēniņam, kas jūs ir sūtījis izvaicāt to Kungu, jums tā būs sacīt: tā saka tas Kungs, Israēla Dievs, par tiem vārdiem, kuj-us tu esi dzirdējis:
19 Tāpēc ka tava sirds ir kļuvusi mīksta, un tu esi ceļos meties tā Kunga priekšā, dzirdēdams, ko Es esmu runājis par šo vietu un tās iedzīvotājiem un ar ko Es esmu draudējis, ka tiem būs iet postā un šai vietai kļūt par lāstu vietu, un ka tad tu esi saplēsis savas drēbes un esi raudājis manā priekšā, tad arī Es esmu tevi paklausījis! —Tā skan tā Kunga vārdi.
20 Tāpēc redzi, Es tevi piepulcināšu taviem tēviem, un tu ar mieru tiksi guldīts savā kapā, un tavas acis neredzēs visu to nelaimi, kurai Es likšu nākt pār šo vietu!“ Un tie pastāstīja ķēniņam šos vārdus.
