1 Solomon prayed:
“Our Lord, you said that you
would live in a dark cloud.
2 Now I've built a glorious temple
where you can live forever.”
Solomon Speaks to the People
(1 Kings 8.14-21)3 Solomon turned toward the people standing there. Then he blessed them 4-6 and said:
Praise the Lord God of Israel! He brought his people out of Egypt long ago and later kept his promise to make my father David the king of Israel. The Lord also promised him that Jerusalem would be the city where his temple will be built, and now that promise has come true.
7 When my father wanted to build a temple for the Lord God of Israel, 8 the Lord said, “It's good that you want to build a temple where I can be worshiped. 9 But you're not the one to do it. Your son will build the temple to honor me.”
10 The Lord has done what he promised. I am now the king of Israel, and I've built a temple for the Lord our God. 11 I've also put the sacred chest in the temple. And in that chest are the two flat stones on which is written the solemn agreement the Lord made with our ancestors when he rescued them from Egypt.
Solomon Prays at the Temple
(1 Kings 8.22-53)12-13 Earlier, Solomon had a bronze platform made that was about two meters square and over a meter high, and he put it in the center of the outer courtyard near the altar. Solomon stood on the platform facing the altar with everyone standing behind him. Then he lifted his arms toward heaven; he knelt down 14 and prayed:
Lord God of Israel, no other god in heaven or on earth is like you!
You never forget the agreement you made with your people, and you are loyal to anyone who faithfully obeys your teachings. 15 My father David was your servant, and today you have kept every promise you made to him.
16 You promised that someone from his family would always be king of Israel, if they do their best to obey you, just as he did. 17 Please keep this promise you made to your servant David. 18 There's not enough room in all of heaven for you, Lord God. How could you possibly live on earth in this temple I have built? 19 But I ask you to answer my prayer. 20 This is the temple where you have chosen to be worshiped. Please watch over it day and night and listen when I turn toward it and pray. 21 I am your servant, and the people of Israel belong to you, and so whenever any of us look toward this temple and pray, answer from your home in heaven and forgive our sins.
22 Suppose someone accuses a person of a crime, and the accused has to stand in front of the altar in your temple and say, “I swear I am innocent!” 23 Listen from heaven and decide who is right. Then punish the guilty person and let the innocent one go free.
24 Suppose your people Israel sin against you, and then an enemy defeats them. If they come to this temple and beg for forgiveness, 25 listen from your home in heaven. Forgive them and bring them back to the land you gave their ancestors.
26 Suppose your people sin against you, and you punish them by holding back the rain. If they stop sinning and turn toward this temple to pray in your name, 27 listen from your home in heaven and forgive them. The people of Israel are your servants, so teach them to live right. And send rain on the land you promised them forever.
28 Sometimes the crops may dry up or rot or be eaten by locusts or grasshoppers, and your people will be starving. Sometimes enemies may surround their towns, or your people will become sick with deadly diseases. 29 Please listen when anyone in Israel truly feels sorry and sincerely prays with arms lifted toward your temple. 30 You know what is in everyone's heart. So from your home in heaven answer their prayers, according to what they do and what is in their hearts. 31 Then your people will worship you and obey you for as long as they live in the land you gave their ancestors.
32 Foreigners will hear about you and your mighty power, and some of them will come to live among your people Israel. If any of them pray toward this temple, 33 listen from your home in heaven and answer their prayers. Then everyone on earth will worship you, just as your own people Israel do, and they will know that I have built this temple in your honor.
34 Sometimes you will order your people to attack their enemies. Then your people will turn toward this temple I have built for you in your chosen city, and they will pray to you. 35 Answer their prayers from heaven and give them victory.
36 Everyone sins. But when your people sin against you, suppose you get angry enough to let their enemies drag them away to foreign countries. 37-39 Later, they may feel sorry for what they did and ask your forgiveness. Answer them when they pray toward this temple I have built for you in your chosen city, here in this land you gave their ancestors. From your home in heaven, listen to their sincere prayers and forgive your people who have sinned against you.
40 Lord God, hear us when we pray in this temple. 41 Come to your new home, where we have already placed the sacred chest, which is the symbol of your strength. I pray that when the priests announce your power to save people, those who are faithful to you will celebrate what you've done for them. 42 Always remember the love you had for your servant David, so that you will not reject your chosen kings.
1 Toreiz Salamans sacīja: „Tas Kungs ir sacījis, ka Viņš vēlētos tumsā mājot,
2 Bet es esmu Tev uzcēlis dzīvojamu namu, noteiktu vietu, kur Tev jādzivo uz mūžīgiem laikiem!“
3 Tad ķēniņš apgriezās, un viņš svētīja visu sanākušo Israēla tautas draudzi, bet visa Israēla sanāksme bija piecēlusies kājās.
4 Un viņš sacīja: „Slavēts lai ir tas Kungs, Israēla Dievs, kas ar savu muti ir runājis ar manu tēvu Dāvidu un kas ar savu roku to ir piepildījis, sacīdams:
5 Sākot no tās dienas, kopš Es esmu izvedis savu tautu—Israēlu—ārā no Ēģiptes, Es neesmu sev visu Israēla cilšu vidū izraudzījis nevienu pašu pilsētu, lai tur Manis labā tiktu uzcelts nams, un lai mans vārds tur mistu, un Es ari neesmu izvēlējies nevienu vīru, kas lai vadītu manu tautu Israēlu,
6 Bet Jeruzālemi Es esmu izredzējis, lai tur mistu mans vārds, un Es esmu izredzējis Dāvidu, lai tas valdītu pār manu Israēla tautu.
7 Un mana tēva Dāvida sirdsnodoms bija uzcelt namu tā Kunga, Iraēla Dieva, vārdam,
8 Bet tas Kungs sacīja manam tēvam Dāvidam: Tas, ka tu savā sirdsprātā biji apņēmies uzcelt namu manam vārdam, bija labi domāts un darīts,
9 Tomēr ne tev būs šo namu celt, bet gan tavam miesīgam dēlam, kas nāks no taviem gurniem, tam būs šo namu uzcelt manam vārdam.
10 Un nu tagad tas Kungs ir piepildījis savu apsolījumu, kuru Viņš bija izteicis, jo es esmu stājies sava tēva Dāvida vietā un es sēžu uz Israēla troņa, kā tas Kungs bija solījis, un es esmu uzcēlis namu tā Kunga, Israēla Dieva, vārdam.
11 Un tur es esmu novietojis šķirstu, kūpi atrodas tā Kunga derība, ko Viņš noslēdza ar Israēla tautu.“
12 Un viņš nostājās pie tā Kunga altājra visas Israēla sasauktās tautas draudzes klātbūtnē un izplēta savas rokas,
13 Jo Salamans bija jau agrāk darinājis teicēja paaugstinājumu no tīra vara un to novietojis svētnīcas pagalma vidū; tā gapims bija piecas olektis, tā platums ari bija piecas olektis un tā augstums bija trīs olektis; uz tā viņš tagad uzkāpa un nometās ceļos visas Israēla sasauktās draudzes priekšā, izplēta savas rokas pret debesīm
14 Un lūdza: „Tu, Kungs, Israēla Dievs! Nav tāda Dieva, kāds Tu esi, nedz debesis, nedz virs zemes, Tu, kas turi derību ar saviem kalpiem un izrādi viņiem žēlastību, saviem kalpiem, kūpi no visas savas sirds staigā Tavā priekšā.
15 Tu esi tas, kas savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, esi piepildījis tos solījumus, ko Tu viņam esi devis, —jo Tu tiešām pats ar savu muti sacīji un ar savu roku Tu izpildīji tā, kā tas šodien ir!
16 Un nu tagad, ak Kungs, Tu Israēla Dievs! Turi savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, to, ko Tu viņam apsolīji, sacīdams: Lai nekad tev manā priekšā nepietrūktu vīru, kas sēdēs uz Israēla troņa, —ja tikai tavi dēli pasargās savus ceļus, staigādami manā bauslībā tāpat, kā tu esi staigājis manā priekšā!
17 Tad nu tagad, ak Kungs, Israēla Dievs, —jel apstiprini kā patiesu savu vārdu, ko Tu esi savam kalpam Dāvidam sacījis!
18 Bet vai patiešām Dievs dzīvos kopā ar cilvēkiem zemes virsū? —Redzi, debesis un visas debesu debesis nespēj Tevi aptvert, kā tad nu vēl šis nams, ko es esmu uzcēlis!
19 Taču pievērsies sava kalpa lūgšanai un viņa sauksmei pēc žēlastības, ak Kungs, mans Dievs, Tu, kas uzklausi skaļo saukšanu un pielūgšanu, ar ko tavs kalps nemitīgi griežas pie Tevis!
20 Lai tavas acis ir atvērtas dienām un naktīm pār šo namu, pār šo vietu, par kuļru Tu pats esi sacījis, ka Tu liksi tur mist Savam vārdam, ka Tu uzklausīsi tās lūgšanas, ko tavs kalps teiks šinī vietā!
21 Tad nu uzklausi sava kalpa un savas tautas Israēla sirds lūgšanas pēc žēlastības, vārdus, ar kādiem viņi Tevi šinī vietā pielūgs 1 Uzklausi no tās vietas, kur Tu mīti, no debesīm, —un kad Tu tās dzirdi, tad piedod!
22 Ja vien kāds būtu kaut kā apgrēkojies pret savu tuvāko un pret viņu tiktu vērsts zvērests, liekot viņam apzvērēt, —un kad viņš nāks še Tava altāpa priekšā, šinī namā, lai zvērētu,
23 Tad uzklausi Tu no debesīm un dari un tiesā savus kalpus, lai ļaundaris tiek piemeklēts, liekot viņa ceļam krist uz viņa galvas, un attaisnots taisnais, darot tam pēc viņa taisnības!
24 Un ja tava tauta, Israēls, tiktu tās ienaidnieku sakauta, tāpēc ka viņi bija pret Tevi grēkojuši, bet atgrieztos un apliecinātu tavu vārdu, un tavā priekšā Tevi pielūgtu un lūgtos tavas žēlastības šinī namā,
25 Tad uzklausi Tu pats no debesīm un piedod savas tautas, Israēla, grēkus un liec viņiem atgriezties atpakaļ tanī zemē, ko Tu viņiem un viņu tēviem esi devis!
26 Kad debesis būs aizslēgtas, kad lietus nelīs, tāpēc ka viņi būs pret Tevi apgrēkojušies, —bet kad viņi šinī vietā lūgs un apliecinās tavu vārdu un atgriezīsies no saviem grēkiem, tāpēc ka Tu būsi viņus pārmācījis,
27 Tad uzklausi debesīs un piedod savu kalpu un savas tautas, Israēla, grēkus, un rādi viņiem labo ceļu, pa kuru lai viņi staigā, un dod lietu savai zemei, ko Tu savai tautai esi devis par īpašumu!
28 Un kad zemē būs bada laiks vai mēris, vai sausums, vai rūsa, siseņi, vai kukaiņi nāks pār zemi, kad viņu ienaidnieki būtu ielauzušies un tās vārtus turējuši aplenkumā, jeb vai kad tur būtu citi visādi piemeklējumi, vai arī tos būtu piemeklējušas visādas sērgas un slimības,
29 Kas tad lūgs, kas no visas sirds piesauks, vai nu tas notiktu no viena vienīga cilvēka, vai no visas tavas tautas, Israēla, puses, kad viņi ikviens atzīsies savā sirdsapziņā, būs nožēlas pārņemti savās mokās un bēdās un izstieps savas rokas šinī namā,
30 Tad uzklausi viņus no debesīm, no savas drošās mājvietas, un piedod un piešķir ikvienam to, ko tas ir pelnījis, tāpēc ka Tu pazīsti viņu sirdij jo Tu esi vienīgais, kas pazīst cilvēku bērnu sirdis,
31 Lai viņi Tevi bīstas, arvien staigādami Tavos ceļos visu savu mūža dienu, cik ilgi viņi dzīvo tās zemes virsū, ko Tu esi iedevis mūsu tēviem!
32 Bet ja arī kāds svešinieks, kas nepieder pie tavas tautas, Israēla, bet nāk no tālas zemes tava lielā vārda un tavas stiprās rokas un tava izstieptā elkoņa dēļ, un kad tas nāks un šinī namā Tevi pielūgs,
33 Tad uzklausi no debesīm, no tās vietas, kur Tu mīti, —uzklausi tādus un dari visu, kā dēļ tas svešinieks Tevi lūgdams piesauks, lai visas zemes tautas atzīst tavu vārdu, lai tās Tevi tāpat bīstas kā tava tauta, Israēls, un lai viņi zina, ka šis nams, ko es esmu cēlis, ir nosaukts pēc tava vārda!
34 Kad tava tauta dosies kajrā pret saviem ienaidniekiem pa to ceļu, pa kādu Tu vien viņus sūstīsi, un viņi Tevi pielūgs, vaigu pagriezuši uz šo pilsētu, ko Tu esi izredzējis, un pret šo namu, kuņa es esmu uzcēlis tava vārda godam,
35 Tad uzklausi no debesīm viņu lūgšanas pēc žēlastības un viņu sirds saukšanas, un nes viņiem tiesu, kāda tiem pienākas!
36 Un kad viņi būs pret Tevi apgrēkojušies, —jo nav neviena cilvēka, kas nebūtu grēkojis un negrēkotu, —un Tu dusmosies par viņiem, un Tu tos nodosi ienaidniekiem, ka viņu uzvarētāji tos aizved gūstā ienaidnieku zemē vai nu uz tālu, vai tuvu zemi,
37 Un kad viņi tad tanī zemē, uz kurieni viņi aizvesti gūstniecībā, atgrieztos savā sirdī un Tevi pielūgtu, lai Tu viņus apžēlo, zemē, kurp viņi ir aizvesti gūstniecībā, sacīdami: Mēs esam grēkojuši, mēs esam vainojami, mēs esam dalījuši bezdievīgu darbu!
38 Un kad viņi pie Tevis atgriežas no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, —tanī zemē, kur viņi aizvesti gūstniecībā un kur viņiem ir jādzīvo gūstniecībā, un viņi Tevi pielūgs, pagriezušies virzienā uz savu zemi, ko Tu esi devis viņu tēviem, un virzienā uz šo pilsētu, ko Tu esi izraudzījies, un pret šo namu, ko es esmu cēlis tava vārda godam,
39 Tad uzklausi no debesīm, no vietas, kur Tu mīti, viņu lūgšanas pēc žēlastības un viņu sirds kliedzienus un dari tā, kāda tiesa viņiem pienākas, un piedod savai tautai, ko tā pret Tevi bija grēkojusi!
40 Bet nu tagad, mans Dievs, lai Tavas acis ir atvērtas, un tavām ausīm la, labpatiktu dzirdēt šo lūgšanu šinī vietā!
41 Un nu celies, Kungs, mans Dievs, un nāc, lai ieņemtu savu apmešanās vietu, Tu pats un tavas visspēcības šķirsts! Lai tavi priesteri, Tu, Kungs, mans Dievs, tērpjas pestīšanā, un Tevis apžēlotie lai līksmojas savā laimē!
42 Ak Kungs, mans Dievs, neatmet sava svaidītā vaigu! Piemini tavam kalpam Dāvidam solīto žēlastību!“
