1 Then Samuel would speak to the whole nation of Israel.
The Philistines Capture the Sacred Chest
One day the Israelites went out to fight the Philistines. They set up camp near Ebenezer, and the Philistines camped at Aphek. 2 The Philistines made a fierce attack. They defeated the Israelites and killed about 4,000 of them.
3 The Israelite army returned to their camp, and the leaders said, “Why did the Lord let us lose to the Philistines today? Let's get the sacred chest where the Lord's agreement with Israel is kept. Then the Lord will help us and rescue us from our enemies.”
4 The army sent some soldiers to bring back the sacred chest from Shiloh, because the Lord All-Powerful has his throne on the winged creatures on top of the chest.
As Eli's two sons, Hophni and Phinehas, 5 brought the chest into camp, the army cheered so loudly that the ground shook. 6 The Philistines heard the noise and said, “What are those Hebrews shouting about?”
When the Philistines learned that the sacred chest had been brought into the camp, 7 they were scared to death and said:
The gods have come into their camp. Now we're in real trouble! Nothing like this has ever happened to us before. 8 We're in big trouble! Who can save us from these powerful gods? They're the same gods who made all those horrible things happen to the Egyptians in the desert.
9 Philistines, be brave and fight hard! If you don't, those Hebrews will rule us, just as we've been ruling them. Fight and don't be afraid.
10 The Philistines did fight. They killed 30,000 Israelite soldiers, and all the rest ran off to their homes. 11 Hophni and Phinehas were killed, and the sacred chest was captured.
Eli Dies
12 That same day a soldier from the tribe of Benjamin ran from the battlefront to Shiloh. He had torn his clothes and put dirt on his head to show his sorrow. 13 He went into town and told the news about the battle, and everyone started crying.
Eli was afraid that something might happen to the sacred chest. So he was sitting on his chair beside the road, just waiting. 14-15 He was 98 years old and blind, but he could hear everyone crying, and he asked, “What's all that noise?”
The soldier hurried over and told Eli, 16 “I escaped from the fighting today and ran here.”
“Young man, what happened?” Eli asked.
17 “Israel ran away from the Philistines,” the soldier answered. “Many of our people were killed, including your two sons, Hophni and Phinehas. But worst of all, the sacred chest was captured.”
18 Eli was still sitting on a chair beside the wall of the town gate. And when the man said that the Philistines had taken the sacred chest, Eli fell backwards. He was a very heavy old man, and the fall broke his neck and killed him. He had been a leader of Israel for 40 years.
19 The wife of Phinehas was about to give birth. And soon after she heard that the sacred chest had been captured and that her husband and his father had died, her baby came. The birth was very hard, 20 and she was dying. But the women taking care of her said, “Don't be afraid—it's a boy!”
She didn't pay any attention to them. 21-22 Instead she kept thinking about losing her husband and her father-in-law. So she said, “My son will be named Ichabod, because the glory of Israel left our country when the sacred chest was captured.”
1 Israēls devās karā pret filistiešiem un apmetās savās teltīs pie Eben-Ezera, bet filistieši bija savas teltis uzcēluši pie Afekas.
2 Kad nu filistieši bija nostājušies kaujas gatavībā pret Israēlu un kauja bija izvērsusies jo plaša, tad Israēls tika sakauts, un filistieši nogalināja atklātā kaujas laukā ap četri tūkstoš vīru.
3 Un kad Israēla karaspēks atgriezās nometnē, tad Israēla vecaji sacīja: „Kādēl tas Kungs šodien ir ļāvis fili-stiešiem mūs sakaut? Ņemsim no Šilo pie sevis tā Kunga derības šķirstu, lai tas iet mūsu vidū mums līdzi un lai izglābj mūs no mūsu ienaidnieku rokas.“
4 Un tauta nosūtīja ziņnešus uz Šilo, un tie atveda no turienes Dieva, tā Kunga Cebaota, derības šķirstu, —Tā, kas mīt ķerubu tronī; un tur, pie šī Dieva derības šķirsta, bija klāt ari abi Ēla dēli—Hofnus un Pinehass.
5 Un notika, ka tanī brīdī, kad tā Kunga derības šķirsts tuvojās nometnei, viss Israēls sacēla lielu gaviļu troksni, tā ka pat zeme drebēja.
6 Un kad nu filistieši sadzirdēja šo gavilēšanu, tad tie sprieda: „Ko gan šī lielā gavilēšana ebrēju nometnē nozīmē?“ Un kad tie uzzināja, ka tā Kunga derības šķirsts ir ienests nometnē,
7 Tad filistieši sabijās, jo tie sacīja: „Dievs ir pie viņiem nonācis nometnē!“ Un tie domāja: „Bēdas mums, jo kaut kas tam līdzīgs nekad nav atgadījies ne vakar, nedz aizvakar!
8 Mums draud bēdas un briesmas! Kas mūs izglābs no viņu varenā Dieva rokas? Šī ir tā dievība, kas sagrāva ēģiptiešus tuksnesī ar visādām smagām nedienām un ciešanām!
9 Esiet stipri un parādiet sevi kā vīrus, jūs, filistieši, lai jums nebūtu jākļūst par kalpiem ebrējiem, tāpat kā tie ir jums kalpojuši; jā, turieties kā vīri, dodamies kaujā!“
10 Un filistieši devās kaujā un sakāva Israēlu tā, ka tie bēga katrs uz savu telti; un šī sakāve bija ļoti smaga, jo Israēlam krita trisdesmittūkstoši kājnieku.
11 Un Dieva šķirsts tika atņemts, bet abi Ēla dēli, Hofnus un Pinehass, nomira.
12 Tad no kaujas lauka aizbēga kāds benjamīnietis, un viņš nonāca tanī pašā dienā Šilo, drēbes viņam bija saplēstas, un uz viņa galvas bija zeme.
13 Kad viņš tur nonāca, tad, redzi, Ēlis bija apsēdies uz krēsla ceļa malā, vērodams apkārtni, jo viņa sirds bija ļoti nemierīga Dieva šķirsta dēl. Kad nu tas vīrs nonāca, lai pilsētā šo ziņu pastāstītu, tad visa pilsēta vaimanāja.
14 Un kad Ēlis šīs skaļās vaimanas dzirdēja, tad viņš sacīja: „Ko nozimē šī briesmīgā kliegšana?“ Tad tas vīrs pasteidzās, ienāca un pateica to Ēhm.
15 Bet Ēlis bija deviņdesmit astoņus gadus vecs, viņa acis jau bija kļuvušas tumšas, un viņš nevarēja vairs redzēt.
16 Un kad nu tas vīrs sacīja Ēlim: „Es nāku no kaujas lauka, un es esmu šodien pat atbēdzis no kaujas lauka,“ tad Ēlis jautāja: „Kā tad tur iet, mans dēls?“
17 Tad vēstnesis atbildēja un sacīja: „Israēls ir bēdzis filistiešu priekšā, un pie tam mūsu karaspēks ir piedzivojis smagu sakāvi; arī abi tavi dēli, Hofnus un Pinehass, ir miruši, un ienaidnieki ir paņēmuši Dieva šķirstu.“
18 Un notika, tiklīdz kā tas pieminēja Dieva šķirstu, tā Ēlis krita atmuguriski no sava krēsla pie vārtiem virzienā uz ceļa pusi un lauza savu sprandu un nomira, jo viņš bija vecs vīrs un smags. Viņš bija Israēlā spriedis tiesu četrdesmit gadus.
19 Bet viņa vedekla, Pinehasa sieva, bija grūta un gaidībās. Kad nu tā dzirdēja vēsti, ka Dieva šķirsts ticis atņemts, ka tās vīra tēvs miris un arī viņas pašas vīrs pagalam, tad viņa saļodzījās un dzemdēja, jo tai it pēkšņi bija uznākušas sāpes.
20 Un tanī brīdī, kad arī viņa mira, tad tās sievas, kas pie viņas klāt stāvēja, sacīja: „Nebīsties, jo tu dēlu esi dzemdē-jusi!“ Bet viņa vairs neatbildēja un neņēma to pie sirds.
21 Tomēr tā vēl nosauca to puisēnu vārdā Ihabods, ar ko tā gribēja teikt: „Godība ir atņemta nost no Israēla!“ tādēļ ka atņemts bija Dieva šķirsts, un arī tādēļ ka bija miris viņas vīra tēvs kā arī viņas vīrs.
22 Un viņa sacīja: „Godība ir atrauta Israēlam, tādēļ ka ticis atņemts ir Dieva šķirsts, mans vīra tēvs un mans vīrs!“
