Saul Tries To Have David Killed
1 One day, Saul told his son Jonathan and his officers to kill David. But Jonathan and David were best friends, 2-3 and he warned David, “My father is trying to have you killed, so be very careful. Hide in a field tomorrow morning, and I'll bring him there. Then I'll talk to him about you, and if I find out anything, I'll let you know.”
4-5 The next morning, Jonathan reminded Saul about the many good things David had done for him. Then he said, “Why do you want to kill David? He hasn't done anything to you. He has served in your army and has always done what's best for you. He even risked his life to kill Goliath. The Lord helped Israel win a great victory that day, and it made you happy.”
6 Saul agreed and promised, “I swear by the living Lord that I won't have David killed!”
7 Jonathan went to David and told him what Saul had said. Then he brought David to Saul, and David served in Saul's army just as he had done before.
8 The next time there was a war with the Philistines, David fought hard and forced them to retreat.
Michal Helps David Escape
9-10 One night, David was in Saul's home, playing the harp for him. Saul was sitting there, holding a spear, when an evil spirit from the Lord took control of him. Saul tried to pin David to the wall with the spear, but David dodged, and it stuck in the wall. David ran out of the house and escaped.
11 Saul sent guards to watch David's house all night and then to kill him in the morning.
Michal, David's wife, told him, “If you don't escape tonight, they'll kill you tomorrow!” 12 She helped David leave through a window and climb down to the ground. As David ran off, 13 Michal put a statue in his bed. She put goat hair on its head and dressed it in some of David's clothes.
14 The next morning, Saul sent guards to arrest David. But Michal told them, “David is sick.”
15 Saul sent the guards back and told them, “Bring David to me—bed and all—so I can kill him.”
16 When the guards went in, all they found in the bed was the statue with the goat hair on its head.
17 “Why have you tricked me this way?” Saul asked Michal. “You helped my enemy get away!”
She answered, “He said he would kill me if I didn't help him escape!”
Samuel Helps David Escape
18 Meanwhile, David went to Samuel at Ramah and told him what Saul had done. Then Samuel and David went to Prophets Village and stayed there.
19 Someone told Saul, “David is at Prophets Village in Ramah.”
20 Saul sent a few soldiers to bring David back. They went to Ramah and found Samuel in charge of a group of prophets who were all prophesying. Then the Spirit of God took control of the soldiers and they started prophesying too.
21 When Saul heard what had happened, he sent some more soldiers, but they prophesied just like the first group. He sent a third group of soldiers, but the same thing happened to them. 22 Finally, Saul left for Ramah himself. He went as far as the deep pit at the town of Secu, and he asked, “Where are Samuel and David?”
“At Prophets Village in Ramah,” the people answered.
23 Saul left for Ramah. But as he walked along, the Spirit of God took control of him, and he started prophesying. Then, when he reached Prophets Village, 24 he stripped off his clothes and prophesied in front of Samuel. He dropped to the ground and lay there naked all that day and night. That's how the saying started, “Is Saul now a prophet?”
1 Tad Sauls sacīja savam dēlam Jonatānam un visiem saviem kalpiem, lai tie nonāvētu Dāvidu. Bet Jonatānam, Saula dēlam, Dāvids bija ļoti mīļš.
2 Un Jonatāns paziņoja Dāvidam, teikdams: „Mans tēvs Sauls tīko pēc tavas dzīvības; tāpēc rītu no rīta agri piesargies un labi paslēpies!
3 Bet es pats iziešu laukā un nostāšos pie sava tēva sāniem tanī laukumā, kur tu būsi noslēpies; un es ar savu tēvu par tevi runāšu, un ja es kaut ko ievērošu, tad es tev to paziņošu.“
4 Un Jonatāns runāja labu par Dāvidu, sarunādamies ar savu tēvu Sauļu, un viņš tam sacīja: „Lai ķēniņš tik ļoti neapgrēkojas pret savu kalpu Dāvidu, viņš nav pret tevi grēkojis, bet viņa lielie veikumi ir ļoti lielā mērā nākuši tev par labu.
5 Viņš taču pat savu dzīvību iežņaudza dūrē un nokāva lielo filistieti, un tas Kungs sagādāja lielu brīnumu, izglābdams visu Israēlu. To tu pats redzēji un priecājies; kādēļ tu grēkodams alksti nevainīgā asinis un tīko Dāvidu bez kāda iemesla nonāvēt?“
6 Un Sauls paklausīja Jonatāna balsi, un viņš deva zvērestu: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, tam nebūs tikt nokautam!“
7 Un Jonatāns ataicināja Dāvidu, un Jonatāns pateica visus šos vārdus Dāvidam; tad Jonatāns noveda Dāvidu Saula priekšā, un viņš bija pret to tikpat laipns kā vakar un aizvakar.
8 Kad nu atkal karš no jauna cēlās un Dāvids izgāja un karoja ar filistiešiem, tad viņš tos sagrāva lielā kaujā, un tie metās no viņa bēgt.
9 Bet ļaunais tā Kunga sūtītais gars pārņēma Sauļu, kad viņš sēdēja savā namā, un viņa šķēps bija viņa rokā, un Dāvids ar savu roku spēlēja kokli.
10 Tad Sauls gribēja ar savu šķēpu Dāvidu piedurt pie sienas, bet viņš no Saula izvairījās, un tas iemeta šķēpu sienā. Tad Dāvids bēga un tā tanī naktī izglābās.
11 Tai pašā naktī Sauls sūtīja vēstnešus uz Dāvida namu, lai tie viņu uzmanītu, ka viņš varētu viņu nākošā rītā nokaut. Bet Michala, Dāvida sieva, to viņam pasacīja, ziņodama: „Ja tu šinī naktī neglābsi savu dzīvību, tad tu rīt no rīta būsi beigts!“
12 Un Michala nolaida Dāvidu pa logu zemē, un tas aizgāja, bēga un izglābās.
13 Tad Michala ņēma terafīmu, ielika to gultā, nolika galvgalī tam no kazu vilnas vērptu pārklāju un apklāja to ar segām.
14 Kad Sauls sūtīja vēstnešus, lai tie saņemtu Dāvidu, tā sacīja: „Viņš ir slims!“
15 Bet Sauls atkal sūtīja vēstnešus, lai tie Dāvidu aplūkotu, pieteikdams: „Atnesiet viņu ar visu gultu pie manis, lai es viņu nogalinu.“
16 Kad nu viņa vēstneši ienāca, tad, redzi, terafīms bija gultā, un kazu vilnas auduma pārklājs bija viņa galvgalī.
17 Tad Sauls sacīja Michalai: „Kādēļ tu esi mani šādā kārtā pievīlusi un manu ienaidnieku aizsūtījusi, un viņš ir izglābies?“ Bet Michala sacīja Saulam: „Viņš man sacīja: Atlaid mani, jo citādi man tu esi jānogalina!“
18 Tā Dāvids bēga, un viņš izglābās un nonāca pie Samuēla Rāmā, un viņš tam visu izstāstīja, ko Sauls bija viņam nodarījis. Un tie cēlās, viņš un Samuēls, un apmetās Najotā pie Rāmas.
19 Kad nu Saulam tas tika paziņots, sakot: „Redzi, Dāvids atrodas Najotā pie Rāmas,“
20 Tad Sauls izsūtīja vēstnešus, lai tie Dāvidu sagūstītu. Kad nu tie redzēja praviešu sanāksmi, kas bija praviešu gara aizrauti, un arī Samuēls pie viņiem stāvēja, tos uzraudzīdams, tad Dieva Gars nāca pār Saula vīriem, tā ka arī tie, kopā ar pārējiem tika aizrauti pravietiskā sajūsmā.
21 Kad tas tika Saulam paziņots, tad viņš izsūtīja citus vēstnešus, bet arī tie kļuva it kā pravieši. Un tāpat tas notika ar vēstnešiem, kufus Sauls izsūtīja trešo reizi, —arī tie kļuva kā pravieši.
22 Un tad viņš pats aizgāja uz Rāmu; un kad viņš nonāca pie lielās ūdens tvertnes, kujra atrodas pie Secho, tad viņš jautāja un sacīja: „Kur atrodas Samuēls ar Dāvidu?“ Un viņam pateica: „Lūk, Najotā, Rāmas tuvumā!“
23 Tad viņš gāja uz turieni—uz Najotu pie Rāmas. Bet jau kamēr viņš vēl bija cēlā uz turieni, arī viņu pārņēma Dieva Gars, tā ka arī viņš gāja kā pastaigādamies un praviešu vārdus runādams, līdz viņš nonāca Najotā pie Rāmas.
24 Un arī viņš pats tur novilka savas drēbes un runāja praviešu vārdus Samuēla priekšā. Viņš pat nokrita kails pie zemes un gulēja tur visu dienu un arī visu nakti. Tāpēc mēdz sacīt: „Vai tad arī Sauls ir starp praviešiem?“
