1 David and Saul finished talking, and soon David and Jonathan became best friends. Jonathan thought as much of David as he did of himself. 2 From that time on, Saul kept David in his service and would not let David go back to his own family.
3 Jonathan liked David so much that they promised to always be loyal friends. 4 Jonathan took off the robe that he was wearing and gave it to David. He also gave him his military clothes, his sword, his bow and arrows, and his belt.
5 David was a success in everything that Saul sent him to do, and Saul made him a high officer in his army. That pleased everyone, including Saul's other officers.
Saul Becomes David's Enemy
6 David had killed Goliath, the battle was over, and the Israelite army set out for home. As the army went along, women came out of each Israelite town to welcome King Saul. They were celebrating by singing songs and dancing to the music of tambourines and harps. 7 They sang:
Saul has killed
a thousand enemies;
David has killed
ten thousand!
8 This song made Saul very angry, and he thought, “They are saying that David has killed ten times more enemies than I ever did. Next they will want to make him king.” 9 Saul never again trusted David.
10 The next day the Lord let an evil spirit take control of Saul, and he began acting like a crazy man inside his house. David came to play the harp for Saul as usual, but this time Saul had a spear in his hand. 11 Saul thought, “I'll pin David to the wall.” He threw the spear at David twice, but David dodged and got away both times.
12 Saul was afraid of David, because the Lord was helping David and was no longer helping him. 13 Saul put David in charge of 1,000 soldiers and sent him out to fight. 14 The Lord helped David, and he and his soldiers always won their battles. 15 This made Saul even more afraid of David. 16 But everyone else in Judah and Israel was loyal to David, because he led the army in battle.
17 One day, Saul told David, “If you'll be brave and fight the Lord's battles for me, I'll let you marry my oldest daughter Merab.” But Saul was really thinking, “I don't want to kill David myself, so I'll let the Philistines do it for me.”
18 David answered, “How could I possibly marry your daughter? I'm not very important, and neither is my family.”
19 But when the time came for David to marry Saul's daughter Merab, Saul told her to marry Adriel from the town of Meholah.
20 Saul had another daughter. Her name was Michal, and Saul found out that she was in love with David. This made Saul happy, 21 and he thought, “I'll tell David he can marry Michal, but I'll set it up so that the Philistines will kill him.” He told David, “I'm going to give you a second chance to marry one of my daughters.”
22-23 Saul ordered his officials to speak to David in private, so they went to David and said, “Look, the king likes you, and all of his officials are loyal to you. Why not ask the king if you can marry his daughter Michal?”
“I'm not rich or famous enough to marry princess Michal!” David answered.
24 The officials went back to Saul and told him exactly what David had said. 25 Saul was hoping that the Philistines would kill David, and he told his officials to tell David, “The king doesn't want any silver or gold. He only wants to get even with his enemies. All you have to do is to bring back proof that you have killed 100 Philistines!” 26 The officials told David, and David wanted to marry the princess.
King Saul had set a time limit, and before it ran out, 27 David and his men left and killed 200 Philistines. David brought back the proof that Saul had demanded and showed it to him, so he could marry Michal. Saul agreed to let David marry Michal. 28 King Saul knew that she loved David, and he also realized that the Lord was helping David. 29 But knowing those things made Saul even more afraid of David, and he was David's enemy for the rest of his life.
30 The Philistine rulers kept coming to fight Israel, but whenever David fought them, he won. He was famous because he won more battles against the Philistines than any of Saul's other officers.
1 Un kad viņš bija beidzis runāt ar Sauļu, tad Jonatāna sirds saistījās ar Dāvida sirdi, un tie viens otru iemīlēja; un Jonatānam viņš bija tikpat kā viņa paša dzīvība.
2 Un Sauls tanī pašā dienā ņēma Dāvidu pie sevis un neļāva tam atgriezties viņa tēva namā.
3 Un Jonatāns noslēdza ar Dāvidu savstarpēju derību, tādēļ ka tie viens otru mīlēja kā savu pašu sirdi.
4 Un Jonatāns novilka savu mēteli, kas viņam bija mugurā, un viņš to deva Dāvidam, ir savas bruņas, ir savu zobenu, ir savu loku un savu jostu.
5 Un Dāvids gāja visur, kur vien Sauls viņu sūtīja. Viņš arī visu sapratīgi izpildīja, un Sauls viņu iecēla par virs-nieku karavīriem. Viņš jo labi patika visai tautai un tāpat arī Saula galma ļaudīm.
6 Tad nu, Saulam un karaspēkam atgriežoties un arī Dāvidam mājup ejot no filistiešu sakāves, notika, ka sievas bija iznākušas no visām Israēla pilsētām, dziedādamas un dejodamas, lai sagaidītu ķēniņu Sauļu ar bungām, prieka saucieniem un dejas solī.
7 Un šīs sievas, dziedādamas un rakstā soļodamas, dziedāja un sacīja: „Sauis ir nositis savu tūkstoti, bet Dāvids savus desmit tūkstošus!“
8 Tad Sauls ļoti sadusmojās, jo viņam šis teiciens nepatika, un viņš sacīja: „Viņi Dāvidam piedēvējuši desmit tūkstošus, bet man tie devuši tikai tūks-toti: nu vēl tikai tam trūkst ķēniņa varas!“
9 Un, iesākot ar šo dienu, Sauls apskauda Dāvidu, un tā arī joprojām.
10 Un notika, ka nākamā dienā Saulu pārņēma ļauns gars no Dieva, un viņš bija nonācis savā namā neprāta stāvoklī; bet Dāvids ar savu roku spēlēja kokli kā ikdienas, un Saulam bija roķā šķēps.
11 Un Sauls meta šķēpu un domāja: „Es pieduršu pie sienas Dāvidu!“ Bet Dāvids izlocījās no viņa divas reizes.
12 Tad Sauls baidījās Dāvida, tādēļ ka tas Kungs bija ar viņu, bet Saulu Viņš bija atstājis.
13 Tādēļ Sauls viņu atbrīvoja no kalpošanas sev, attālināja viņu no sevis un iecēla par virsnieku pār tūkstoš vīriem. Viņš izgāja kara gājienos un atgriezās no tiem arvienu sava karapulka priekšgalā.
14 Un Dāvids bija gudrs visos savos ceļos, un tas Kunga bija ar viņu.
15 Kad nu Sauls redzēja, ka viņš bija ļoti sapratīgs, tad tas no viņa bijās.
16 Bet viss Israēls un Jūda mīlēja Dāvidu, jo tas gāja un nāca viņu kara-pulku priekšgalā.
17 Un Sauls sacīja Dāvidam: „Redzi, es tev došu savu vecāko meitu Merābu par sievu, bet esi tikai man allažiņ varonīgs karotājs, un izcīni tu manā labā tā Kunga karus.“ Pie tam Sauls domāja: „Mana roka nebūs tieši pret viņu, bet lai filistieši ceļ savu roku pret viņu.“
18 Bet Dāvids atbildēja Saulam: „Kas es esmu, un kas ir mana ģimene, mana tēva ģints Israēla, lai es kļūtu ķēniņa znots!“
19 Bet kad nu pienāca laiks, kad Saula meitu Merabu vajadzēja izprecināt Dāvidam, tad tā tika dota par sievu Adriēlam no Meholas.
20 Bet Saula meita Michala iemīlēja Dāvidu, un kad tas tika pateikts Saulam, tad tas viņam patika.
21 Un Sauls nodomāja: „To es viņam došu par sievu, lai tā klust viņam par slazdu un lai viņš krīt filistiešu rokā.“ Tāpēc Sauls sacīja Dāvidam: „Ar šo otru tu man šodien kļūsi par znotu.“
22 Un Sauls pavēlēja saviem kalpiem: „Runājiet slepeni ar Dāvidu, sacīdami: Redzi, tu patici ķēniņam, un visi viņa kalpotāji tevi mīl; tad nu kļūsti tagad ķēniņam par znotu!“
23 Saula kalpi tad arī atkārtoja šos vārdus, Dāvidam pašam tos dzirdot, bet Dāvids sacīja: „Vai tā ir maza lieta jūsu acīs kļūt par ķēniņa znotu? Un es taču esmu nabags un maznozīmīgs vīrs.“
24 Kad nu Saula kalpi viņam paziņoja šos vārdus, sacīdami: „Šādus vārdus Dāvids ir runājis,“
25 Tad Sauls sacīja: „Sakiet Dāvidam tā: Ķēniņš neprasa nekādas līgavas izpirkšanas maksas kā tikai vienu simtu filistiešu priekšādu, lai tā būtu atriebība ķēniņa ienaidniekiem.“ Patiesībā Saula nodoms bija likt Dāvidam krist cīņā ar filistiešiem.
26 Kad šos viņa vārdus paziņoja Dāvidam, tad Dāvids bija ar mieru kļūt ķēniņam par znotu. Un vēl iekāms laiks bija piepildījies,
27 Jau Dāvids cēlās, un viņa karavīri līdz ar viņu, devās ceļā un nokāva no filistiešiem divi simti vīru. Un Dāvids atnesa viņu priekšādas, un tās tika pilnā skaitā nodotas ķēniņam, lai viņš kļūtu ķēniņa znots. Tad Sauls viņam deva savu meitu Michalu par sievu.
28 Un Sauls redzēja un atzina, ka tas Kungs bija ar Dāvidu un ka Michala, Saula meita, viņu mīlēja.
29 Tad Sauls vēl daudz vairāk bijās Dāvida, un Sauls bija Dāvidam ienaidnieks visu laiku, kamēr viņš dzīvoja.
30 Un kad filistiešu novadu virsaiši izgāja karot, tad, lai arī cik reizes tie būtu devušies uzbrukumā, Dāvids aizvien bija gudrāks nekā visi citi Saula kapa pulku vadoņi, tā ka viņa vārds kļuva augsti cienīts.
