1 One day he said, “Samuel, I've rejected Saul, and I refuse to let him be king any longer. Stop feeling sad about him. Put some olive oil in a small container and go visit a man named Jesse, who lives in Bethlehem. I've chosen one of his sons to be my king.”
2 Samuel answered, “If I do that, Saul will find out and have me killed.”
“Take a calf with you,” the Lord replied. “Tell everyone that you've come to offer it as a sacrifice to me, 3 then invite Jesse to the sacrifice. When I show you which one of his sons I have chosen, pour the olive oil on his head.”
4 Samuel did what the Lord told him and went to Bethlehem. The town leaders went to meet him, but they were terribly afraid and asked, “Is this a friendly visit?”
5 “Yes, it is!” Samuel answered. “I've come to offer a sacrifice to the Lord. Get yourselves ready to take part in the sacrifice and come with me.” Samuel also invited Jesse and his sons to come to the sacrifice, and he got them ready to take part.
6 When Jesse and his sons arrived, Samuel noticed Jesse's oldest son, Eliab. “He has to be the one the Lord has chosen,” Samuel said to himself.
7 But the Lord told him, “Samuel, don't think Eliab is the one just because he's tall and handsome. He isn't the one I've chosen. People judge others by what they look like, but I judge people by what is in their hearts.”
8 Jesse told his son Abinadab to go over to Samuel, but Samuel said, “No, the Lord hasn't chosen him.”
9 Next, Jesse sent his son Shammah to him, and Samuel said, “The Lord hasn't chosen him either.”
10 One by one, Jesse told all seven of his sons to go over to Samuel. Finally, Samuel said, “Jesse, the Lord hasn't chosen any of these young men. 11 Do you have any other sons?”
“Yes,” Jesse answered. “My youngest son David is out taking care of the sheep.”
“Send for him!” Samuel said. “We won't start the ceremony until he gets here.”
12 Jesse sent for David. He was a healthy, good-looking boy with a sparkle in his eyes. As soon as David came, the Lord told Samuel, “He's the one! Get up and pour the olive oil on his head.”
13 Samuel poured the oil on David's head while his brothers watched. At that moment, the Spirit of the Lord took control of David and stayed with him from then on.
Samuel returned home to Ramah.
David Plays the Harp for Saul
14 The Spirit of the Lord had left Saul, and an evil spirit from the Lord was terrifying him. 15 “It's an evil spirit from God that's frightening you,” Saul's officials told him. 16 “Your Majesty, let us go and look for someone who is good at playing the harp. He can play for you whenever the evil spirit from God bothers you, and you'll feel better.”
17 “All right,” Saul answered. “Find me someone who is good at playing the harp and bring him here.”
18 “A man named Jesse who lives in Bethlehem has a son who can play the harp,” one official said. “He's a brave warrior, he's good-looking, he can speak well, and the Lord is with him.”
19 Saul sent a message to Jesse: “Tell your son David to leave your sheep and come here to me.”
20 Jesse loaded a donkey with bread and a goatskin full of wine, then he told David to take the donkey and a young goat to Saul. 21 David went to Saul and started working for him. Saul liked him so much that he put David in charge of carrying his weapons. 22 Not long after this, Saul sent another message to Jesse: “I really like David. Please let him stay with me.”
23 Whenever the evil spirit from God bothered Saul, David would play his harp. Saul would relax and feel better, and the evil spirit would go away.
1 Un tas Kungs sacīja Samuēlam: „Cik ilgi tu būsi noskumis par Sauļu, ka Es esmu to atmetis, lai viņš vairs ilgāk nebūtu ķēniņš pār Israēlu? Pildi savu ragu ar eļļu un sataisies ceļam; Es tevi sūtīšu pie Isaja, šī betlēmieša, jo no viņa dēliem Es esmu izraudzījis sev ķēniņu.“
2 Bet Samuēls sacīja: „Kā es varu iet? Tiklīdz kā Sauls to dzirdēs, tā viņš mani nokaus!“ Tad tas Kungs sacīja: „Ņem sev līdzi jaunu teli no liellopiem un saki: Es esmu nācis nest kaujamo upuri tam Kungam.
3 Un ielūdz arī Isaju upupa mielastā, tad Es tev darīšu zināmu, kas tev būs jādara, jo tev būs jāsvaida tas, kuru Es tev norādīšu.“
4 Un Samuēls tā darīja, kā tas Kungs bija viņam sacījis, un nogāja uz Betlēmi. Tad viņam pretī nāca pilsētas vecaji, aiz bailēm trīcēdami un jautādami: „Vai tu nāc mierīgos nolūkos?“
5 Un viņš atbildēja: „Miera labad gan! Es esmu atnācis, lai tam Kungam nestu kaujamo upuri; šķīstieties un visi piedalieties kopā ar mani kaujamā upura mielastā.“ Un viņš svētīja Isaju un viņa dēlus un ielūdza viņus upura mielastā.
6 Un notika, kad viņi bija atnākuši, tad viņš uzlūkoja Ēliābu un domāja: „Tiešām, šis gan būs tas, kas tā Kunga priekšā ir Viņa svaidītais.“
7 Bet tas Kungs sacīja Samuēlam: „Neskaties uz viņa ārējo izskatu nedz uz viņa garumu, nedz uz viņa augumu: viņu Es neesmu izraudzījis, jo Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet tas Kungs uzlūko sirdi.“
8 Tad Isajs pieaicināja Abinadabu un lika tam iet Samuēla priekšā; bet viņš sacīja: „Arī viņu tas Kungs nav izredzējis.“
9 Tad Isajs lika Šamam priekšā nākt. Bet viņš sacīja: „Arī viņu tas Kungs nav izredzējis.“
10 Un tā Isajs izvadāja Samuēla priekšā savus septiņus dēlus, bet Samuēls sacīja: „No šiem tas Kungs nav nevienu izredzējis.“
11 Tad Samuēls jautāja īsajam: „Vai visi jaunekļi ir še bijuši?“ Un viņš sacīja: „Vēl tikai ir atlicies pats jaunākais, bet tas ir avju gans.“ Tad Samuēls sacīja īsajam: „Nosūti un liec viņu atvest šurp; mēs neapsēdīsimies, iekams viņš nebūs atnācis.“
12 Tad viņš nosūtīja un lika to atvest. Un tas bija iesārts, ar skaistām acīm un labu stāju. Tad tas Kungs sacīja: „Celies! Svaidi to, jo tas ir viņš!“
13 Tad Samuēls ņēma savu eļļas ragu, un viņš to svaidīja viņa brāļu vidū. Un tā Kunga Gars nāca ar spēku pār Dāvidu, no šīs dienas sākot, un palika arī turpmāk viņā. Un Samuēls cēlās un aizgāja uz Rāmu.
14 Un tā Kunga Gars atstāja Sauļu, un pēkšņi viņam uzbruka ļauns gars, kas bija tā Kunga sūtīts.
15 Tad Saula kalpi viņam sacīja: „Redzi nu, ļauns gars no Dieva tevi tagad tirda.
16 Pavēli tikai, kungs, kādam no saviem kalpiem, kas te tavā priekšā stāv, lai tie sameklē kādu vīru, kas prot koklēt; un kad nu Dieva sūtītais ļaunais gars tevi pārņems, tad lai viņš koklē, un tev paliks labāk.“
17 Tad Sauls sacīja saviem kalpiem: „Sameklējiet man tādu vīru, kas labi prot koklēt, un tad atvediet to pie manis!“
18 Tad kāds no jauniem puišiem sacīja: „Raugi, es esmu ievērojis vienu Isaja dēlu Betlēmē, tas māk jo labi koklēt, tas ir varonīgs jauneklis un karavīrs, pie tam gudrs vārdos un skaists augumā, un tas Kungs ir ar viņu.“
19 Tad Sauls nosūtīja vēstnešus pie Isaja un lika viņam sacīt: „Atsūti pie manis savu dēlu Dāvidu, kas ir pie sīklopiem.“
20 Tad Isajs sakārtoja ēzeli, ņēma maizi un trauku vīna, arī vienu kazlēnu un nosūtīja tos ar savu dēlu Dāvidu Saulam.
21 Tā Dāvids atnāca pie Saula un nostājās tā priekšā; un tas viņu ļoti iemīlēja, tā ka viņš kļuva tam par ieroču nesēju.
22 Un Sauls sūtīja pie Isaja vn lika sacīt: „Lai Dāvids paliek pie manis, jo viņš ir atradis labvēlību manās acīs.“
23 Un notika, ka tiklīdz ļaunais gars no Dieva nāca pār Sauļu, tad Dāvids ņēma kokli un koklēja; tad Sauls atspirga, —viņam palika labāk, un ļaunais gars no viņa atstājās.
