A Prophet Condemns the Altar at Bethel
1-2 One day, Jeroboam was standing at the altar in Bethel, ready to make an offering. Suddenly one of God's prophets arrived from Judah and shouted:
The Lord sent me with a message about this altar. A child named Josiah will be born into David's family. He will sacrifice on this altar the priests who make offerings here, and human bones will be burned on it.
3 You will know that the Lord has said these things when the altar splits in half, and the ashes on it fall to the ground.
4 Jeroboam pointed at the prophet and shouted, “Grab him!” But at once, Jeroboam's hand became stiff, and he could not move it. 5 The altar split in half, and the ashes fell to the ground, just as the prophet had warned.
6 “Please pray to the Lord your God and ask him to heal my hand,” Jeroboam begged.
The prophet prayed, and Jeroboam's hand was healed.
7 “Come home with me and eat something,” Jeroboam said. “I want to give you a gift for what you have done.”
8 “No, I wouldn't go with you, even if you offered me half of your kingdom. I won't eat or drink here either. 9 The Lord said I can't eat or drink anything and that I can't go home the same way I came.” 10 Then he started home down a different road.
An Old Prophet from Bethel
11 At that time an old prophet lived in Bethel, and one of his sons told him what the prophet from Judah had said and done.
12 “Show me which way he went,” the old prophet said, and his sons pointed out the road. 13 “Put a saddle on my donkey,” he told them. After they did, he got on the donkey 14 and rode off to look for the prophet from Judah.
The old prophet found him sitting under an oak tree and asked, “Are you the prophet from Judah?”
“Yes, I am.”
15 “Come home with me,” the old prophet said, “and have something to eat.”
16 “I can't go back with you,” the prophet replied, “and I can't eat or drink anything with you. 17 The Lord warned me not to eat or drink or to go home the same way I came.”
18 The old prophet said, “I'm a prophet too. One of the Lord's angels told me to take you to my house and give you something to eat and drink.”
The prophet from Judah did not know that the old prophet was lying, 19 so he went home with him and ate and drank.
20 During the meal the Lord gave the old prophet 21 a message for the prophet from Judah:
Listen to the Lord's message. You have disobeyed the Lord your God. 22 He told you not to eat or drink anything here, but you came home and ate with me. And so, when you die, your body won't be buried in your family tomb.
23 After the meal the old prophet got a donkey ready, 24 and the prophet from Judah left. Along the way, a lion attacked and killed him, and the donkey and the lion stood there beside his dead body.
25 Some people walked by and saw the body with the lion standing there. They ran into Bethel, telling everyone what they had seen.
26 When the old prophet heard the news, he said, “That must be the prophet from Judah. The Lord warned him, but he disobeyed. So the Lord sent a lion to kill him.”
27 The old prophet told his sons to saddle his donkey, and when it was ready, 28 he left. He found the body lying on the road, with the donkey and lion standing there. The lion had not eaten the body or attacked the donkey. 29 The old prophet picked up the body, put it on his own donkey, and took it back to Bethel, so he could bury it and mourn for the prophet from Judah.
30 He buried the body in his own family tomb and cried for the prophet. 31 He said to his sons, “When I die, bury my body next to this prophet. 32 I'm sure that everything he said about the altar in Bethel and the shrines in Samaria will happen.”
33 But Jeroboam kept on doing evil things. He appointed men to be priests at the local shrines, even if they were not Levites. In fact, anyone who wanted to be a priest could be one. 34 This sinful thing led to the downfall of his kingdom.
1 Un te, lūk, kāds tā Kunga vārda skubināts vīrs nāca no Jūdas uz Bēteli. Bet Jerobeāms bija nostājies altārī, lai kvēpinātu.
2 Un šis virs sauca tā Kunga vārdā, vērsdamies pret šo altāri: „Altāri, altāri, tā saka tas Kungs: redzi viens dēls piedzims Dāvida namam, un viņa vārds būs Josija, un tas kā kaujamo upuri uz tevis upurēs augstieņu priesterus, tos, kas tagad uz tevis nes kvēpināmos upurus. Un cilvēku kauli tiks uz tevis sadedzināti.“
3 Un viņš tanī dienā pateica zīmes, sacīdams: „Ši ir tā zīme, kādu tas Kungs sludina: redzi, šis altāris, tiks nolauzts, un tie pelni, kas uz tā ir, tiks nokratīti.“
4 Un notika, tiklīdz kā ķēniņš dzirdēja Dieva vira vārdus, kurus tas vērsa pret altāri Bētelē, ka arī Jerobeāms izstiepa savu roku, no altāra saukdams: „Sagrābiet viņu!“ Bet roka, kuru viņš pret to bija izstiepis, sakalta, un viņš to nevarēja pie sevis atvilkt atpakaļ.
5 Bet altāris sašķēlās, un pelni, kas uz tā bija, nobira, —gluži pēc tās zīmes, kādu Dieva virs ar tā Kunga vārdu bija pateicis.
6 Un ķēniņš atbildēja un sacīja Dieva vīram: „Lūdz ari tu žēlastību no tā kunga sava Dieva. Un aizlūdz tu manis labad, lai mana roka kļūtu vesela!“ Un Dieva virs meklēja žēlastību tā Kunga priekšā, un ķēniņa roka kļuva vesela. Un tā bija kā iepriekš.
7 Un ķēniņš sacīja Dieva vīram: „Ienāc ar mani kopā manā namā, atspirdzinies. Un es tev došu dāvanu.“
8 Bet Dieva virs sacīja ķēniņam: „Ja tu man ari dotu pusi no savas mājas, tad es tanī kopā ar tevi neiegrieztos. Un es šinī vietā neēdīšu maizi un ari nedzeršu ūdeni,
9 Jo tā man ar tā Kunga vārdu, kas tā saka, ir pavēlēts: Tev nav atļauts ēst maizi, tev nav ļauts dzert ūdeni; neatgriezies pa to ceļu, pa kādu tu esi atnācis!“
10 Un tā viņš aizgāja pa citu ceļu un arī neatgriezās pa to pašu ceļu, pa kuŗu tas uz Bēteb bija atnācis.
11 Bet kāds vecs pravietis dzīvoja Bētelē, un tā dēli nāca un pastāstīja tam par darbu, kādu Dieva virs bija šinī dienā darījis Bētelē, un atkārtoja vārdus, kādus tas bija sacījis ķēniņam.
12 Tad viņu tēvs tiem jautāja: „Kurš tad ir tas ceļš, pa kādu tas aizgāja?“ Un viņa dēli tam parādīja to ceļu, pa kujm tas Dieva virs, kas no Jūdas bija nācis, bija aizgājis.
13 Un tas sacīja saviem dēliem: „Apsedlojiet man ēzeli!“ Un tie apsed-loja tam viņa ēzeli. Un viņš aizjāja uz tā.
14 Tā viņš sekoja Dieva vīram un arī to atrada: tas bija atsēdies zem ozola. Un viņš tam jautaja: „Vai tu esi tas Dieva vīrs, kas atnāca no Jūdas?“ Un tas atteica: „Es tas esmu.“
15 Un vecais pravietis sacīja: „Nāc man līdzi un baudi ko!“
16 Bet tas sacīja: „Es nevaru maizi ēst nedz ar tevi atgriezties, nedz ari iet ar tevi. Un es neēdīšu maizi kopā ar tevi, un es nedzeršu ar tevi ūdeni šinī vietā,
17 Jo man ir sacīts ar tā Kunga vārdu: Tev nav atļauts maizi ēst un tev nebūs ūdeni dzert. Un neatgriezies tādā kārtā, lai tu ietu pa to pašu ceļu atpakaļ, pa kādu tu esi atnācis.“
18 Un viņš tam sacīja: „Arī es esmu pravietis kā tu. Bet eņģelis man ir sacījis, ar tā Kunga vārdu vēstīdams: Atved viņu atpakaļ savā namā sev līdzi, lai viņš ēd maizi un lai dzer ūdeni!“ Bet viņš meloja.
19 Un Dieva virs atgriezās kopā ar viņu un paēda maizi viņa namā un padzērās ūdens.
20 Un kamēr tie vēl pie galda sēdēja, tā Kunga vārds nāca pār to pašu pravieti, kas viņu bija atvedis,
21 Un tas rājās uz Dieva viru, kas no Jūdas bija atnācis, sacīdams: „Tā saka tas Kungs: tādēļ ka tu neesi bijis paklausīgs tā Kunga pavēlei un neesi klausījis tai pavēlei, kādu tev tas Kungs, tavs Dievs, bija pavēlējis,
22 Bet esi atgriezies un esi ēdis maizi un esi dzēris ūdeni tādā vietā, zīmējoties uz kuru Viņš tev bija sacījis: tev nav atļauts maizi ēst un tev nebūs ūdeni dzert, tādēļ tavas miesas nenonāks vis tavu tēvu kapsētā!“
23 Un notika pēc tam, kad viņš bija paēdis maizi un bija padzēries, tad tas apsedloja sev pravieša ēzeli, tā pravieša, kas bija viņu atvedis.
24 Tad šis Dieva virs devās ceļā. Bet lauva nostājās tam ceļā un to saplēsa. Viņa līķis bija nomests uz ceļa, un ēzelis stāvēja tam blakus. Un ari lauva stāvēja līķim blakus.
25 Un, lūk, tur gāja garām ļaudis; tie ieraudzīja nomesto līķi un lauvu stāvam līķim blakus. Un tie aizgāja un izstāstīja to pilsētā, kujrā vecais pravietis dzīvoja.
26 Kad nu tas pravietis, kas viņu no ceļa bija novirzījis, to dzirdēja, tad tas sacīja: „Tas ir tas pats Dieva vīrs, kas tā Kunga pavēlei nepaklausīja. Un tas Kungs to atdeva lauvam, kas to saplēsa un nogalināja, piepildot tā Kunga vārdu, kādu Viņš tam bija paziņojis.“
27 Un viņš teica saviem dēliem, sacīdams: „Apsedlojiet man ēzeli!“ Un viņi to arī apsedloja.
28 Un tas devās ceļā un atrada līķi nomestu uz ceļa un ēzeli, kā arī lauvu stāvam līķim blakus. Un lauva neaprija līķi un arī nesaplosīja ēzeli.
29 Un pravietis lika Dieva vīra līķi, to pacēlis, uz ēzeļa, un viņš to atveda atpakaļ; un viņš noveda to tā vecā pravieša pilsētā, lai par to sērotu un lai to apraktu.
30 Un viņš līķi noguldīja atdusai pats savā kapā, un ļaudis to apraudāja, sacīdami: „Ak vai, manu brāli!“
31 Un pēc tam, kad viņš to bija apglabājis, viņš teica saviem dēliem, sacīdams: „Kad es nomiršu, tad aprociet mani Dieva vīra kapā, guldiet manus kaulus blakus viņa kauliem!“
32 Un tā patiesi piepildījās vārds, kādu viņš, būdams tā Kunga vārda skubināts, bija teicis ir par to altāri, kas ir Bētelē, ir par visām augstieņu svētnīcām, kādas vien atrodas Samarijas pilsētās.
33 Pēc šī notikuma Jerobeāms tomēr neatgriezās no sava ļaunā dzīves veida, bet viņš no slaistiem iecēla kalnu altāpi priesterus. Kam tikai tas patikās, tam viņš uzticēja amatu, un tie tad kļuva par augstieņu priesteriem.
34 Un tā šī lieta kļuva pašam Jerobeāmam par bojāejas iemeslu, ka tas tika noslaucīts no zemes virsus.
