The Lord's Message to David
(2 Samuel 7.1-17)1 Soon after David moved into his new palace, he said to Nathan the prophet, “Look around! I live in a palace made of cedar, but the sacred chest is kept in a tent.”
2 Nathan replied, “The Lord is with you—do what you want.”
3 That night, the Lord told Nathan 4 to go to David and tell him:
David, you are my servant, so listen carefully: You are not the one to build a temple for me. 5 I didn't live in a temple when I brought my people out of Egypt, and I don't live in one now. A tent has always been my home wherever I have gone with them. 6 I chose special leaders and told them to be like shepherds for my people Israel. But did I ever say anything to even one of them about building a cedar temple for me?
7 David, this is what I, the Lord All-Powerful, say to you. I brought you in from the fields where you took care of sheep, and I made you the leader of my people. 8 Wherever you went, I helped you and destroyed your enemies right in front of your eyes. I have made you one of the most famous people in the world.
9 I have given my people Israel a land of their own where they can live in peace. They will no longer have to tremble with fear—evil nations won't bother them, as they did 10 when I let judges rule my people, and I will keep your enemies from attacking you.
Now I promise that like you, your descendants will be kings. 11 I'll choose one of your sons to be king when you reach the end of your life and are buried beside your ancestors. I'll make him a strong ruler, 12 and no one will be able to take his kingdom away from him. He will be the one to build a temple for me. 13 I will be like a father to him, and he will be like a son to me. I will never put an end to my agreement with him, as I put an end to my agreement with Saul, who was king before you. 14 I will make sure that your son and his descendants will rule my people and my kingdom forever.
15 Nathan told David exactly what the Lord had said.
David Gives Thanks to the Lord
(2 Samuel 7.18-29)16 David went into the tent he had set up for the sacred chest. He sat there and prayed:
Lord God, my family and I don't deserve what you have already done for us, 17 and yet you have promised to do even more for my descendants. You are treating me as if I am a very important person. 18 I am your servant, and you know my thoughts. What else can I say, except that you have honored me? 19 It was your choice to do these wonderful things for me and to make these promises.
20 No other god is like you, Lord—you alone are God. Everything we have heard about you is true. 21 And there is no other nation on earth like Israel, the nation you rescued from slavery in Egypt to be your own. You became famous by using great and wonderful miracles to force other nations and their gods out of your land, so that your people could live here. 22 You have chosen Israel to be your people forever, and you have become their God.
23 Lord God, please do what you promised me and my descendants. 24 Then you will be famous forever, and everyone will say, “The Lord All-Powerful rules Israel and is their God.”
My kingdom will be strong, 25 because you are my God, and you have promised that my descendants will be kings. That's why I have the courage to pray to you like this, even though I am only your servant.
26 You are the Lord God, and you have made this good promise to me. 27 Now please bless my descendants forever, and let them always be your chosen kings. You have already blessed my family, and I know you will bless us forever.
1 Un notika, kad Dāvids bija atgriezies savā namā, tad Dāvids sacīja pravietim Nātānam; „Redzi, es dzīvoju ciedru namā, bet tā Kunga derības šķirsts mīt zem telts drānām.“
2 Tad Nātāns atbildēja Dāvidam: „Dari itin visu, kas vien ir tavā sirdsprātā, jo Dievs ir ar tevi!“
3 Bet tanī pašā naktī notika, ka Dieva vārds atklājās Nātānam, sacīdams viņam:
4 Noej un saki manam kalpam Dāvidam: Tā saka tas Kungs: Tu nedrīksti man celt dzīvojamo namu!
5 Jo Es neesmu dzīvojis nevienā namā, sākot no tās dienas, kopš Es Israēla tautu esmu izvedis laukā no Ēģiptes, līdz šai dienai, bet Es esmu gājis no telts uz telti un no dzīvokļa uz dzīvokli.
6 Un vai Es esmu visu to laiku, kamēr Es esmu staigājis ar visu Israēlu, runājis vārdu uz kādu no Israēla soģiem, kam Es esmu pavēlējis ganīt savu tautu, sacīdams: Kādēļ jūs Man neesat uzcēluši ciedru namu?
7 Tāpēc tev tagad ir tā jāsaka manam kalpam Dāvidam: Ta saka tas Kungs Cebaots: Es esmu tevi ņēmis no ganībām, prom no avīm, lai tu kļūtu par vadoni manai Israēla tautai.
8 Un Es esmu bijis ar tevi itin vistu:, kur vien tu esi gājis, un Es esmu izdeldējis visus tavus ienaidniekus tavā priekšā, un Es esmu tev sagādājis slavenu vārdu, tādu pašu, kāds vārds ir visiem lielajiem virs zemes.
9 Un Es gribu ierādīt savai tautai Israēlam vietu, un Es to tur iedēstīšu, lai tā savvaļā dzīvotu un turpmāk vairs netiktu satraukta un lai varmākas to vairs tā neizposta, kā tas bija iesākumā
10 Un vēl tai laikā, kad Es iecēlu soģus pār savu Israēla tautu; Es gribu pazemot visus tavus ienaidniekus, un bez tam Es tev daru zināmu, ka tas Kungs tev uzcels namu.
11 Un reiz notiks, kad tavu dienu skaits būs piepildījies un tev būs jāiet pie saviem tēviem, tad pēc tavas nāves Es likšu tev celties pēcnācējiem, kas tev sekos, un radīsies kāds no taviem dēliem, tam Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstības varu.
12 Tas Man uzcels namu, un Es viņa troni nostiprināšu uz mūžīgiem laikiem.
13 Un Es tam būšu par tēvu, bet viņš Man būs par dēlu, un savu žēlastību Es neatraušu no viņa, kā Es to gan esmu atrāvis no tava priekšgājēja.
14 Bet Es viņu ielikšu savā namā un savā ķēniņa valstībā uz mūžīgiem laikiem, un viņa tronis pastāvēs mūžīgi!“
15 Kā visi šie vārdi un visas šīs parādības mācīja, tā Nātāns to pateica Dāvidam.
16 Un ķēniņš Dāvids gāja un metās tā Kunga priekšā zemē un lūdza: „Kas gan es esmu, Kungs, mans Dievs, un kas ir mans nams, ka Tu esi mani līdz šejienei vadījis?
17 Un tas vēl ir licies tavās acīs pārāk maz, ak Dievs, bet Tu vēl attieksmē uz sava kalpa dzimtu esi runājis par tāliem nākošiem laikiem, un Tu esi mani uzlūkojis par piederīgu tādai cilvēku kārtai, kas ļoti augsti cienīta, Kungs, mans Dievs!
18 Un ko gan lai vēl Dāvids spētu Tev pateikt, zīmējoties uz godu, kāds tavam kalpam piešķirts? Bet Tu jau pats pazīsti savu kalpu!
19 Ak Kungs, sava kalpa labad un pēc tava paša sirds nodoma Tu esi visas šīs lielās lietas darījis, lai visas šīs varenās lietas kļūtu zināmas.
20 Kungs, nav neviena, kas ir tāds kā Tu, un nav neviena cita dieva, atskaitot Tevi vienīgi, pēc visa tā, ko mēs esam ar savām ausīm dzirdējuši.
21 Un kur gan ir kāda cita tauta virs zemes, kas līdzinātos tavai Israēla tautai, kuļru Dievs pats sev ir devis, lai to izglābtu sev par īpašu tautu un lai sev celtu lielu un bijājamu vārdu ar lieliem un brīnišķīgiem darbiem, izdzīdams pagānu tautas savas tautas acu priekšā, ko Tu pats atbrīvoji no Ēģiptes.
22 Un Tu esi savu tautu Israēlu iecēlis sev par tautu uz mūžīgiem laikiem, un Tu, Kungs, esi kļuvis viņu Dievs.
23 Bet nu tagad, Kungs, lai tas apsolījums, ko Tu esi izteicis savam kalpam un viņa namam, lai tas īstenotos kā patiesība uz mūžīgiem laikiem, un dari, kā Tu esi sacījis!
24 Un tavs vārds būs ar to pierādījies par patiesu un augs mūžīgā godā, kad sacīs: „Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs, ir Dievs pār Israēlu un Israēla labā,“ un Tava kalpa Dāvida nams pastāvēs stiprs tavā priekšā!
25 Jo Tu pats, mans Dievs, esi darījis zināmu savam kalpam atklāsmi, ka Tu gribi viņam uzcelt namu, un tādēļ tavs kalps ir iedrošinājies nākt ar šo lūgšanu tava vaiga priekšā.
26 Un nu tagad, Kungs, Tu esi Dievs, un Tu esi savam kalpam šīs labās vēstis vēstījis,
27 Un lai tad nu Tev labpatiktu svētīt sava kalpa namu, lai tas pastāvētu mūžīgi Tavā priekšā, jo ko Tu, Kungs, esi svētījis, tas ir svētīts mūžīgi!“
