The Man
1 How beautiful you are, my love!
How your eyes shine with love behind your veil.
Your hair dances like a flock of goats
bounding down the hills of Gilead.
2 Your teeth are as white as sheep
that have just been shorn and washed.
Not one of them is missing;
they are all perfectly matched.
3 Your lips are like a scarlet ribbon;
how lovely they are when you speak.
Your cheeks glow behind your veil.
4 Your neck is like the tower of David,
round and smooth,
with a necklace like a thousand shields hung around it.
5 Your breasts are like gazelles,
twin deer feeding among lilies.
6 I will stay on the hill of myrrh,
the hill of incense,
until the morning breezes blow
and the darkness disappears.
7 How beautiful you are, my love;
how perfect you are!
8 Come with me from the Lebanon Mountains, my bride;
come with me from Lebanon.
Come down from the top of Mount Amana,
from Mount Senir and Mount Hermon,
where the lions and leopards live.
9 The look in your eyes, my sweetheart and bride,
and the necklace you are wearing
have stolen my heart.
10 Your love delights me,
my sweetheart and bride.
Your love is better than wine;
your perfume more fragrant than any spice.
11 The taste of honey is on your lips, my darling;
your tongue is milk and honey for me.
Your clothing has all the fragrance of Lebanon.
12 My sweetheart, my bride, is a secret garden,
a walled garden, a private spring;
13 there the plants flourish.
They grow like an orchard of pomegranate trees
and bear the finest fruits.
There is no lack of henna and nard,
14 of saffron, calamus, and cinnamon,
or incense of every kind.
Myrrh and aloes grow there
with all the most fragrant perfumes.
15 Fountains water the garden,
streams of flowing water,
brooks gushing down from the Lebanon Mountains.
The Woman
16 Wake up, North Wind.
South Wind, blow on my garden;
fill the air with fragrance.
Let my lover come to his garden
and eat the best of its fruits.
1 "Redzi, mana draudzene, tu esi skaista, tiešām, skaista tu esi! Tavas acis ir kā baložu acis starp tavām divās grīstītēs savītajām matu cirtām. Tavas matu cirtas kopā ir kā ganāms pulks kazu, kas dodas lejup pa Gileāda kalna nogāzi. 2 Tavi zobi ir kā baltu avju bars ar vienādi pusapcirptu vilnu, kad tās nāk no peldes. Ikvienai no viņām ir dvīņi, un nav nevienas viņu starpā, kam to nebūtu. 3 Tavas lūpas ir kā sarkana purpura aukla, un tava mute ir mīlīga; tavi vaigi ir kā granātābola sārtās plāksnes starp tavām divās grīstītēs savītajām matu cirtu pīnēm; pāri tām glaužas tavs šķidrauts. 4 Tavs kakls ir kā Dāvida tornis ar puslokā uz priekšu izvirzītu aizsargu valni, ap kuru sakārti vesels tūkstotis vairogu un daudzu spēcīgu vīru visdažādākie ieroči. 5 Abas tavas krūtis ir kā jauni stirnas dvīņi, kas ganās zem lilijām. 6 Kad diena metīsies dzestra un ēnas zudīs, es došos pie mirru kalna un pie smaržīgā vīraka pakalna. 7 Lai no kurienes tevi uzskatītu, tu arvienu esi skaista, mana draudzene, un tev nekur nav nekādas vainas! 8 Nāc man līdzi, mana līgava, lejup no Libanona kalniem, nāc man līdzi projām no Libanona kalniem, virzies šurpu še no Amanas augstienes, no Senīra un Hermona virsotnēm, no lauvu mītnēm, no leopardu kalniem! 9 Tu esi paņēmusi man manu sirdi, mana māsa, mana mīļā līgava, ar vienas savas acs skatu un ar vienu sava kakla viju! 10 Cik skaista ir tava mīlestība, mana māsa, mana mīļā līgava! Tava mīlestība ir tīkamāka par vīnu, un tava ziežu smarža pārspēj visas pārējās spēcīgās smaržas! 11 Tavas lūpas, mana līgava, ir it kā pāri plūstošas medus kāres; piens un medus ir zem tavas mēles, un tavu drēbju smarža ir kā Libanona kalnu gaisa smarža! 12 Mana māsa, mana līgava, tu esi kā aizkorēts dārzs, kā aizslēgts avots, kā aizzīmogota aka. 13 Viss, kas no tava stāva riešas, ir kā jauks granātābeļu un dārgu augļu dārzs, ciprešu puķes ar nardēm, 14 ar īstajām nardēm un safrānu, ar kuplām skalbēm un kanēļa augiem, ar dažādiem kvēpināmo vielu kokiem, mirrēm un alvejām; visi šie augi izdveš vispatīkamākās smaržas." 15 "Tu esi kā dārza avots, dzīvo ūdeņu izteka, un kā strauti, kuri plūst no Libanona kalniem. 16 Mosties, ziemeli, un traucies, dienvidu vējš! Un drāzies ar sparu cauri manam dārzam, lai pil uz visām pusēm tajā esošo augu rasojošās spēcīgās smaržas! 17 Lai mans draugs nāk savā dārzā un bauda no tā dižciltīgiem augļiem!"
