Further Judgment on Babylonia
1 The Lord says, “I am bringing a destructive wind against Babylonia and its people. 2 I will send foreigners to destroy Babylonia like a wind that blows straw away. When that day of destruction comes, they will attack from every side and leave the land bare. 3 Don't give its soldiers time to shoot their arrows or to put on their armor. Do not spare the young men! Destroy the whole army! 4 They will be wounded and die in the streets of their cities. 5 I, the Lord God Almighty, have not abandoned Israel and Judah, even though they have sinned against me, the Holy One of Israel. 6 Run away from Babylonia! Run for your lives! Do not be killed because of Babylonia's sin. I am now taking my revenge and punishing it as it deserves. 7 Babylonia was like a gold cup in my hand, making the whole world drunk. The nations drank its wine and went out of their minds. 8 Babylonia has suddenly fallen and is destroyed! Mourn over it! Get medicine for its wounds, and maybe it can be healed. 9 Foreigners living there said, ‘We tried to help Babylonia, but it was too late. Let's leave now and go back home. God has punished Babylonia with all his might and has destroyed it completely.’”
10 The Lord says, “My people shout, ‘The Lord has shown that we are in the right. Let's go and tell the people in Jerusalem what the Lord our God has done.’”
11 The Lord has stirred up the kings of Media, because he intends to destroy Babylonia. That is how he will take revenge for the destruction of his Temple.
The attacking officers command, “Sharpen your arrows! Get your shields ready! 12 Give the signal to attack Babylon's walls. Strengthen the guard! Post the sentries! Place troops in ambush!”
The Lord has done what he said he would do to the people of Babylonia. 13 That country has many rivers and rich treasures, but its time is up, and its thread of life is cut. 14 The Lord Almighty has sworn by his own life that he will bring many men to attack Babylonia like a swarm of locusts, and they will shout with victory.
A Hymn of Praise to God
15 The Lord made the earth by his power;
by his wisdom he created the world
and stretched out the heavens.
16 At his command the waters above the sky roar;
he brings clouds from the ends of the earth.
He makes lightning flash in the rain
and sends the wind from his storeroom.
17 At the sight of this, people feel stupid and senseless;
those who make idols are disillusioned
because the gods they make are false and lifeless.
18 They are worthless and should be despised;
they will be destroyed when the Lord comes to deal with them.
19 The God of Jacob is not like them;
he is the one who made everything,
and he has chosen Israel to be his very own people.
The Lord Almighty is his name.
The Lord's Hammer
20 The Lord says,
“Babylonia, you are my hammer, my weapon of war.
I used you to crush nations and kingdoms,
21 to shatter horses and riders,
to shatter chariots and their drivers,
22 to kill men and women,
to slay old and young,
to kill boys and girls,
23 to slaughter shepherds and their flocks,
to slaughter farmers and their plow horses,
to crush rulers and high officials.”
Babylonia's Punishment
24 The Lord says, “You will see me repay Babylonia and its people for all the evil they did to Jerusalem. 25 Babylonia, you are like a mountain that destroys the whole world, but I, the Lord, am your enemy. I will take hold of you, level you to the ground, and leave you in ashes. 26 None of the stones from your ruins will ever be used again for building. You will be like a desert forever. I, the Lord, have spoken.
27 “Give the signal to attack! Blow the trumpet so that the nations can hear! Prepare the nations for war against Babylonia! Tell the kingdoms of Ararat, Minni, and Ashkenaz to attack. Appoint an officer to lead the attack. Bring up the horses like a swarm of locusts. 28 Prepare the nations for war against Babylonia. Send for the kings of Media, their leaders and officials, and the armies of all the countries they control. 29 The earth trembles and shakes because the Lord is carrying out his plan to make Babylonia a desert, where no one lives. 30 The Babylonian soldiers have stopped fighting and remain in their forts. They have lost their courage and have become helpless. The city gates are broken down, and the houses are on fire. 31 Messenger after messenger runs to tell the king of Babylonia that his city has been broken into from every side. 32 The enemy have captured the river crossing and have set the fortresses on fire. The Babylonian soldiers have panicked. 33 Soon the enemy will cut them down and trample them like grain on a threshing place. I, the Lord Almighty, the God of Israel, have spoken.”
34 The king of Babylonia cut Jerusalem up
and ate it.
He emptied the city like a jar;
like a monster he swallowed it.
He took what he wanted
and threw the rest away.
35 Let the people of Zion say,
“May Babylonia be held responsible
for the violence done to us!”
Let the people of Jerusalem say,
“May Babylonia be held responsible
for what we have suffered!”
The Lord Will Help Israel
36 And so the Lord said to the people of Jerusalem, “I will take up your cause and will make your enemies pay for what they did to you. I will dry up the source of Babylonia's water and make its rivers go dry. 37 That country will become a pile of ruins where wild animals live. It will be a horrible sight; no one will live there, and all who see it will be terrified. 38 The Babylonians all roar like lions and growl like lion cubs. 39 Are they greedy? I will prepare them a feast and make them drunk and happy. They will go to sleep and never wake up. 40 I will take them to be slaughtered, like lambs, goats, and rams. I, the Lord, have spoken.”
Babylon's Fate
41 The Lord says about Babylon: “The city that the whole world praised has been captured! What a horrifying sight Babylon has become to the nations! 42 The sea has rolled over Babylon and covered it with roaring waves. 43 The towns have become a horrifying sight and are like a waterless desert, where no one lives or even travels. 44 I will punish Bel, the god of Babylonia, and make him give up his stolen goods; the nations will not worship him any more.
“Babylon's walls have fallen. 45 People of Israel, run away from there! Run for your life from my fierce anger. 46 Do not lose courage or be afraid because of the rumors you hear. Every year a different rumor spreads—rumors of violence in the land and of one king fighting another. 47 And so the time is coming when I will deal with Babylonia's idols. The whole country will be put to shame, and all its people will be killed. 48 Everything on earth and in the sky will shout for joy when Babylonia falls to the people who come from the north to destroy it. 49 Babylonia caused the death of people all over the world, and now Babylonia will fall because it caused the death of so many Israelites. I, the Lord, have spoken.”
God's Message to the Israelites in Babylonia
50 The Lord says to his people in Babylonia: “You have escaped death! Now go! Don't wait! Though you are far from home, think about me, your Lord, and remember Jerusalem. 51 You say, ‘We've been disgraced and made ashamed; we feel completely helpless because foreigners have taken over the holy places in the Temple.’ 52 So then, I say that the time is coming when I will deal with Babylon's idols, and the wounded will groan throughout the country. 53 Even if Babylon could climb to the sky and build a strong fortress there, I would still send people to destroy it. I, the Lord, have spoken.”
Further Destruction on Babylon
54 The Lord says,
“Listen to the sound of crying in Babylon,
of mourning for the destruction in the land.
55 I am destroying Babylon
and putting it to silence.
The armies rush in like roaring waves
and attack with noisy shouts.
56 They have come to destroy Babylon;
its soldiers are captured,
and their bows are broken.
I am a God who punishes evil,
and I will treat Babylon as it deserves.
57 I will make its rulers drunk—
men of wisdom, leaders, and soldiers.
They will go to sleep and never wake up.
I, the king, have spoken;
I am the Lord Almighty.
58 The walls of mighty Babylon will be thrown to the ground,
and its towering gates burned down.
The work of the nations is all for nothing;
their efforts go up in flames.
I, the Lord Almighty, have spoken.”
Jeremiah's Message Is Sent to Babylonia
59 King Zedekiah's personal attendant was Seraiah, the son of Neriah and grandson of Mahseiah. In the fourth year that Zedekiah was king of Judah, Seraiah was going to Babylonia with him, and I gave him some instructions. 60 I wrote in a book an account of all the destruction that would come on Babylonia, as well as all these other things about Babylonia. 61 I told Seraiah, “When you get to Babylon, be sure to read aloud to the people everything that is written here. 62 Then pray, ‘Lord, you have said that you would destroy this place, so that there would be no living creatures in it, neither people nor animals, and it would be like a desert forever.’ 63 Seraiah, when you finish reading this book to the people, then tie it to a rock and throw it into the Euphrates River 64 and say, ‘This is what will happen to Babylonia—it will sink and never rise again because of the destruction that the Lord is going to bring on it.’”
The words of Jeremiah end here.
1 Tā saka Tas Kungs: "Es izliešu pār Bābeli un pār tiem, kas dzīvo Manu pretinieku sirdī, asa niknuma pilnu postītāju garu. 2 Es sūtīšu uz Bābeli arī vētītājus, tie vētīs, noplicinās un izlaupīs tās zemi, un tie būs visapkārt tai tās nelaimes dienā. 3 Bet neviens no Bābeles strēlniekiem lai neuzvelk vairs savu stopu pret uzbrucējiem un lai neceļas savā bruņukreklā pretestības izrādīšanai! Un taču jūs, uzbrucēji, nesaudziet un netaupiet viņu jaunos vīrus, pakļaujiet sodam visu viņu karaspēku, 4 ka kritušie lai guļ pa visu kaldeju zemi un smagi ievainotie viņu ielās!" 5 Jo ne Israēla, ne Jūdas tauta nav kā atraitne sava Dieva, Kunga Cebaota, atstāta; turpretī viņu zeme ir pilna noziegumu pret Israēla Svēto. 6 Bēdziet projām no Bābeles novadiem un glābiet ikviens savu dzīvību, lai jūs nemirstat Bābeles noziegumu dēļ, jo šis ir Tā Kunga atriebības laiks: Viņš atmaksā tai pēc tās nopelna. 7 Bābele bija zelta kauss Tā Kunga rokā, kas apreibināja visu pasauli. No Bābeles vīna dzēra daudzas tautas, tādēļ tās zaudēja prātu. 8 Piepeši Bābele ir kritusi un ir sagrauta. "Apraudiet šo pilsētu, atnesiet balzamu tās brūcēm, varbūt šīs brūces var vēl dziedināt!" 9 "Mēs gribējām Bābeli dziedināt, bet tā nebija dziedināma. Atstājiet to viņas pašas rīcībā! Iesim ikviens uz savu zemi! Jo soda apmēri pār to iesniedzas padebešos un paceļas gandrīz vai līdz pašām debesīm!" 10 Tas Kungs ir cēlis gaismā mūsu lietas taisnību. Iesim, sludināsim Ciānā Tā Kunga, mūsu Dieva, darbus! 11 Asiniet bultas, tveriet vairogus! Tas Kungs ir iedvesis mēdiešu ķēniņam niknas dusmas, jo Viņa nodoms ir vērsts pret Bābeli, lai to iznīcinātu, jo šī ir Tā Kunga atmaksa par Viņa svēto namu! 12 Paceliet karogu pret Bābeles mūriem, pastipriniet apsardzību, izlieciet sardzes un novietojiet karavīrus viņu paslēptuvēs! Jo, kā Tas Kungs nodomājis, tā Viņš arī īstenos to, ar ko Viņš piedraudējis Bābeles iedzīvotājiem. 13 Tu pilsēta lielo ūdeņu malā, kam liela mantas bagātība, tavs gals ir pienācis, tavu ieguvumu mērs ir pilns! 14 Tas Kungs Cebaots ir zvērējis pie Sevis: "Lai gan Es tevi pildīju ar cilvēkiem kā ar siseņiem, tomēr pār tevi atskanēs uzvaras sauciens!" 15 Viņš ir tas, kas radījis pasauli ar Savu spēku, kas nopamatojis zemi ar Savu gudrību, un izpletis pār visu debesis pēc Sava padoma. 16 Kad Viņš, pērkonam dārdot, liek debesīs atskanēt ūdens krākšanai un liek no zemes malas pacelties augšup mākoņiem, kad Viņš iededzina zibeņus, lietum līstot, kad Viņš izlaiž vējus no to novietņu telpām, 17 tad visi cilvēki stāv kā apstulbuši, nevarēdami to saprast, visi zeltkaļi kaunas savu darināto tēlu dēļ, jo māņi ir viņu izlietais elka tēls, tur nav iekšā dzīvības. 18 Visi tie ir tikai nieki, smieklīgi veidojumi: kad nāk piemeklēšanas un soda tiesas laiks, tie visi ir pagalam. 19 Bet ne tāds ir Jēkaba mantojums; nē, Viņš ir visuma radītājs, Israēls ir Viņa mantotā īpašuma pamats, Kungs Cebaots ir Viņa vārds! 20 "Tu Man biji kā veseris, kā kara un cīņas ierocis. Ar tevi Es satriecu tautas un ķēniņa valstis, 21 ar tevi Es satriecu zirgus kopā ar jātniekiem, satriecu ratus kopā ar braucējiem; 22 ar tevi Es satriecu vīrus un sievas, vecus cilvēkus un bērnus, jaunekļus un jaunavas; 23 ar tevi Es satriecu ganus kopā ar viņu ganāmiem pulkiem, arājus kopā ar viņu aizjūgiem, satriecu zemes kungus un zemes pārvaldniekus. 24 Bet tagad Es atmaksāšu Bābelei un visiem Kaldejas iedzīvotājiem jūsu acu priekšā par visu to ļaunumu, ko tie darījuši Ciānai!" - tā saka Tas Kungs. 25 "Tagad Es nostāšos pret tevi," tā saka Tas Kungs, "tu posta kalns, kas tu esi izplatījis postu un iznīcību pa visu pasauli! Jā! Es izstiepšu Savu roku pret tevi un nometīšu tevi no taviem klintskalnu augstumiem un padarīšu tevi par izdegušu kalnu, 26 ka no tevis nevarēs dabūt ne stūra akmeņus, ne pamata akmeņus. Nē! Tu būsi kails tuksnesis uz mūžīgiem laikiem!" saka Tas Kungs. 27 Paceliet karogu virs zemes, pūtiet tauri tautu starpā, izrīkojiet tautas cīņai pret Bābeli! Aiciniet un virziet cīņā pret to Araratas, Minijas un Aškanasas valsti, ieceliet vadoni cīņai, sapulciniet jātniekus tik lielā skaitā kā sarainus siseņus! 28 Kārtojiet un apmāciet šīs tautas, veltījiet visus šo tautu spēkus karam pret to - mēdiešu ķēniņus, kungus un zemes pārvaldniekus un visus viņu varai pakļautos apgabalus! 29 Tad zeme drebēs un trīcēs, jo Tā Kunga lēmums par Bābeli sāk piepildīties, ka Bābelei jātop par tuksnešainu kailatni bez iedzīvotājiem. 30 Bābeles karavīri neiet vairs cīņā, tie sēd bezdarbīgi savos cietokšņos, viņu drosme zudusi, tie kļuvuši par nevarīgām sievām. Mājokļi pilsētā ir jau nodedzināti, un tās aizšaujamie salauzti. 31 Skrējēji drāžas viens otram pretī, viens vēstnesis ātrāk par otru steidzas pie Bābeles ķēniņa, lai tam ziņotu, ka viņa pilsēta visos stūros jau iekarota, 32 ka brasli ieņemti, purvi izdedzināti, karavīri paguruši un zaudējuši drosmi. 33 Jo tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: "Bābeles meita ir kā klons, kad to nodarina cietu kuļamam laikam: vēl tikai mazu brīdi, un viņai nāks pļaujamais laiks!" 34 "Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars ir mūs ēdis, mūs iznīcinājis, viņš mūs padarījis par tukšiem traukiem! Viņš mūs aprija kā pūķis un ar mums pildīja savu vēderu, un viņš mūs aizdzina prom. 35 Varmācība, kas nodarīta mums, mūsu miesai, lai nāk pār Bābeli," - tā lai saka Ciānas iedzīvotāji. "Un manu iedzīvotāju asinis lai nāk pār Kaldejas iedzīvotājiem!" - tā lai saka Jeruzāleme. 36 Tādēļ Tas Kungs saka tā: "Redzi, Es vedīšu tavu lietu, Es prasīšu atmaksu par tevi. Es likšu izžūt Bābeles straumei, izsīkt tās avotiem un akām! 37 Bābele kļūs par drupu kaudzi, par mājokli šakāļiem, par brīdinājumu un par apsmieklu, bez iedzīvotājiem! 38 Tagad viņi visi vēl kopā rūc kā lauvas un ņurd kā mazi lauvēni, 39 bet, kad tie būs iekarsuši, Es tiem sarīkošu mielastu un tos piedzirdīšu, ka tie uzgavilē un tad iemieg mūžīgā miegā, no kura tie vairs neuzmodīsies, saka Tas Kungs. 40 Es tos vedīšu pie kaušanas kā jērus, kā aunus un āžus! 41 Ak, kā Šešaha ir ieņemta un uzvarēta, tā, visas zemes lepnums! Ak, kā Bābele ir tapusi par baiļu iedvesēju tautu starpā! 42 Jūra ir sacēlusies pret Bābeli, un tagad tā ir jūras krācošo viļņu pārklāta. 43 Bābeles pilsētas ir tapušas par tuksnesi, par izkaltušu zemi, par sausu smilšainu klajumu, kur neviens nedzīvo, kur neviens cilvēks arī nedz staigā, nedz klejo. 44 Es likšu saņemt un izbaudīt tiesas uzlikto sodu arī Bābeles Belam, Es izraušu no viņa rīkles, ko viņš bija aprijis. Turpmāk tautas vairs neplūdīs pie viņa, arī Bābeles mūri ir krituši! 45 Izeita no ikviena Bābeles apgabala, Mana tauta, un glābiet ikviens savu dzīvību no Tā Kunga dusmu kvēles! 46 Jūsu sirds lai netop mazticīga, un nebīstieties no baumām, kas izplatītas zemē, jo šogad klīst šādas baumas un nākošā gadā atkal citādas, un varmācība valda zemē, un viens varas nesējs ceļas pret otru! 47 Tādēļ redzi, nāks dienas, kad Es sodīšu Bābeles dievekļus! Visa tās zeme nāks negodā, un visi iedzīvotāji nokauti gulēs tās klēpī. 48 Tad debess un zeme un viss, kas tanī, gavilēs par Bābeli, jo no ziemeļiem iebruks tās zemē postītāji, saka Tas Kungs, 49 Bābele kritīs nokauto israēliešu dēļ, tāpat kā arī Bābeles dēļ krituši ļoti daudzi visās zemēs. 50 Jūs, kas izglābušies no Bābeles zobena, eita projām, netielējieties un nekavējieties! Pieminiet To Kungu arī svešumā un paturiet Jeruzālemi savā sirdī. 51 Mums bija jākaunas, jo mēs dzirdējām apsmieklu runas. Kauna sārtums klāj mūsu vaigus, jo svešinieki ir aizskāruši Tā Kunga nama svētumu!" 52 "Tādēļ redzi, nāks dienas," tā saka Tas Kungs, "tad Es vērsīšu bargus tiesas sodus pret Bābeles dievekļiem, visur viņu zemē vaidēs nāvīgi ievainotie! 53 Jebšu Bābele kāptu līdz debesīm un celtu nepārkāpjami augstus cietokšņus, tad tomēr pret to dosies Manis sūtītie postītāji!" saka Tas Kungs. 54 Klau! Kliedzieni dzirdami Bābelē, un lielas postīšanas troksnis atskan no kaldeju zemes puses, 55 jo Tas Kungs izposta Bābeli un dara galu turienes lielajai čalai; ienaidnieku karaspēka viļņi krāc kā lieli ūdeņi, un skaļi atskan viļņu mežonīgie kara saucieni. 56 Jo postītājs laužas tur iekšā, Bābelē, saņem gūstā tās karavīrus, salauž tās stopus, jo Tas Kungs Dievs ir atmaksātājs, Viņš visu atmaksādams atmaksā. 57 "Es piedzirdīšu tās dižciltīgos un gudros vīrus, tās zemes kungus un valdniekus, un karavīrus, ka tie aizmigs mūžīgā miegā un vairs neuzmodīsies," saka tas Ķēniņš, Viņa vārds ir Tas Kungs Cebaots. 58 Tā saka Tas Kungs Cebaots: "Bābeles mūrus, lai arī cik biezi tie būtu, nojauks līdz pamatiem, un tās vārtus, lai arī cik augsti tie būtu, sadedzinās ar uguni; tā tautas velti pūlējušās, un ļaužu ciltis strādājušas ugunij." 59 Šādu uzdevumu pravietis Jeremija uzlika Serajam, Nerijas dēlam, Māsejas dēladēlam, kad viņš ar Jūdas ķēniņu Cedekiju viņa ceturtajā valdīšanas gadā gāja uz Bābeli; Seraja toreiz bija apstāšanās vietu pārzinis ķēniņa ceļojuma laikā. 60 Jeremija uzrakstīja uz viena rakstu tīstokļa visu par to nelaimi, kam bija jānāk pār Bābeli, tas ir, visus šos vārdus, kas te rakstīti par Bābeli, 61 un sacīja Serajam: "Kad tu nonāksi Bābelē, tad pielūko, ka tu nolasītu skaļi visus šos vārdus, 62 un tad saki: Kungs, Tu pats esi piedraudējis šai vietai, ka Tu to gribi iznīcināt, tā ka tur vairs nebūs nevienas dzīvas radības, ne cilvēku, ne lopu, ka tai jātop par tuksnešainu apgabalu uz visiem laikiem. - 63 Kad tu izlasīsi visu šo rakstu līdz galam, tad piesien tam akmeni, iemet to Eifratas upē 64 un saki: tā nogrims arī Bābele un neuzsliesies vairs augšā no tās nelaimes, ko Es tai uzliku!" Tik tālu Jeremijas vārdi.
