Babylon's Capture
1 This is the message that the Lord gave me about the city of Babylon and its people:
2 “Tell the news to the nations! Proclaim it!
Give the signal and announce the news!
Do not keep it a secret!
Babylon has fallen!
Her god Marduk has been shattered!
Babylon's idols are put to shame;
her disgusting images are crushed!
3 “A nation from the north has come to attack Babylonia and will make it a desert. People and animals will run away, and no one will live there.”
Israel's Return
4 The Lord says, “When that time comes, the people of both Israel and Judah will come weeping, looking for me, their God. 5 They will ask the way to Zion and then go in that direction. They will make an eternal covenant with me and never break it.
6 “My people are like sheep whose shepherds have let them get lost in the mountains. They have wandered like sheep from one mountain to another, and they have forgotten where their home is. 7 They are attacked by all who find them. Their enemies say, ‘They sinned against the Lord, and so what we have done is not wrong. Their ancestors trusted in the Lord, and they themselves should have remained faithful to him.’
8 “People of Israel, run away from Babylonia! Leave the country! Be the first to leave! 9 I am going to stir up a group of strong nations in the north and make them attack Babylonia. They will line up in battle against the country and conquer it. They are skillful hunters, shooting arrows that never miss the mark. 10 Babylonia will be looted, and those who loot it will take everything they want. I, the Lord, have spoken.”
Babylon's Fall
11 The Lord says, “People of Babylonia, you plundered my nation. You are happy and glad, going about like a cow threshing grain or like a neighing horse, 12 but your own great city will be humiliated and disgraced. Babylonia will be the least important nation of all; it will become a dry and waterless desert. 13 Because of my anger no one will live in Babylon; it will be left in ruins, and all who pass by will be shocked and amazed.
14 “Archers, line up for battle against Babylon and surround it. Shoot all your arrows at Babylon, because it has sinned against me, the Lord. 15 Raise the war cry all around the city! Now Babylon has surrendered. Its walls have been broken through and torn down. I am taking my revenge on the Babylonians. So take your revenge on them, and treat them as they have treated others. 16 Do not let seeds be planted in that country nor let a harvest be gathered. Every foreigner living there will be afraid of the attacking army and will go back home.”
Israel's Return
17 The Lord says, “The people of Israel are like sheep, chased and scattered by lions. First, they were attacked by the emperor of Assyria, and then King Nebuchadnezzar of Babylonia gnawed on their bones. 18 Because of this, I, the Lord Almighty, the God of Israel, will punish King Nebuchadnezzar and his country, just as I punished the emperor of Assyria. 19 I will restore the people of Israel to their land. They will eat the food that grows on Mount Carmel and in the region of Bashan, and they will eat all they want of the crops that grow in the territories of Ephraim and Gilead. 20 When that time comes, no sin will be found in Israel and no wickedness in Judah, because I will forgive those people whose lives I have spared. I, the Lord, have spoken.”
God's Judgment on Babylonia
21 The Lord says, “Attack the people of Merathaim and of Pekod. Kill and destroy them. Do everything I command you. I, the Lord, have spoken. 22 The noise of battle is heard in the land, and there is great destruction. 23 Babylonia hammered the whole world to pieces, and now that hammer is shattered! All the nations are shocked at what has happened to that country. 24 Babylonia, you fought against me, and you have been caught in the trap I set for you, even though you did not know it. 25 I have opened the place where my weapons are stored, and in my anger I have taken them out, because I, the Sovereign Lord Almighty, have work to do in Babylonia. 26 Attack it from every side and break open the places where its grain is stored! Pile up the loot like piles of grain! Destroy the country! Leave nothing at all! 27 Kill all their soldiers! Slaughter them! The people of Babylonia are doomed! The time has come for them to be punished!”
( 28 Refugees escape from Babylonia and come to Jerusalem, and they tell how the Lord our God took revenge for what the Babylonians had done to his Temple.)
29 “Tell the archers to attack Babylon. Send out everyone who knows how to use the bow and arrow. Surround the city and don't let anyone escape. Pay it back for all it has done, and treat it as it has treated others, because it acted with pride against me, the Holy One of Israel. 30 So its young men will be killed in the city streets, and all its soldiers will be destroyed on that day. I, the Lord, have spoken.
31 “Babylonia, you are filled with pride, so I, the Sovereign Lord Almighty, am against you! The time has come for me to punish you. 32 Your proud nation will stumble and fall, and no one will help you up. I will set your cities on fire, and everything around will be destroyed.”
33 The Lord Almighty says, “The people of Israel and of Judah are oppressed. All who captured them are guarding them closely and will not let them go. 34 But the one who will rescue them is strong—his name is the Lord Almighty. He himself will take up their cause and will bring peace to the earth, but trouble to the people of Babylonia.”
35 The Lord says,
“Death to Babylonia!
Death to its people,
to its rulers, to its people of wisdom.
36 Death to its lying prophets—
what fools they are!
Death to its soldiers—
how terrified they are!
37 Destroy its horses and chariots!
Death to its hired soldiers—
how weak they are!
Destroy its treasures;
plunder and loot.
38 Bring a drought on its land
and dry up its rivers.
Babylonia is a land of terrifying idols
that have made fools of the people.
39 “And so Babylon will be haunted by demons and evil spirits, and by unclean birds. Never again will people live there, not for all time to come. 40 The same thing will happen to Babylon that happened to Sodom and Gomorrah, when I destroyed them and the nearby towns. No one will ever live there again. I, the Lord, have spoken.
41 “People are coming from a country in the north,
a mighty nation far away;
many kings are preparing for war.
42 They have taken their bows and swords;
they are cruel and merciless.
They sound like the roaring sea,
as they ride their horses.
They are ready for battle against Babylonia.
43 The king of Babylonia hears the news,
and his hands hang limp.
He is seized by anguish,
by pain like a woman in labor.
44 “Like a lion coming out of the thick woods along the Jordan up to the green pasture land, I, the Lord, will come and make the Babylonians run away suddenly from their city. Then the leader I choose will rule the nation. Who can be compared to me? Who would dare challenge me? What ruler could oppose me? 45 So listen to the plan that I have made against the city of Babylon and to what I intend to do to its people. Even their children will be dragged off, and everyone will be horrified. 46 When Babylon falls, there will be such a noise that the entire earth will shake, and the cries of alarm will be heard by the other nations.”
1 Šis ir tas vārds, ko Tas Kungs runājis caur pravieti Jeremiju par Bābeli un par kaldeju zemi: 2 "Pasludiniet tautu starpā, dariet zināmu un neslēpiet, paceliet karogu, sludiniet: Bābele ir uzvarēta, Bels ir palicis kaunā, Merodahs stāv satriekts! Viņu dievi ir palikuši kaunā, viņu dievekļi sagrauti! 3 Jo pret viņiem nāk tauta no ziemeļiem, tā izpostīs viņu zemi, tur nebūs vairs iedzīvotāju, cilvēki būs aizbēguši, un arī lopi būs aizdzīti projām! 4 Tanīs dienās, tanī laikā, saka Tas Kungs, nāks Israēla bērni kopā ar Jūdas bērniem, tie nāks nemitīgi raudādami, un meklēs To Kungu, savu Dievu. 5 Tie meklēs ceļu uz Ciānu, uz turieni ir vērsti viņu skati: nāciet, pievienojieties Tam Kungam mūžīgā, nekad neaizmirstamā derībā! 6 Mana tauta bija kā pazudušas avis, viņu gani bija tās maldinājuši, vadājuši kalnos pa nepareiziem ceļiem; tās gāja no kalna uz pakalnu un aizmirsa savu novietni. 7 Visi rija tās, kas ar tām sastapās, un Manas tautas pretinieki sacīja: mēs tiem nedarām netaisnību! - jo tie ir grēkojuši pret To Kungu, pret savu īsto ganību un pret savu tēvu cerību. 8 Bēdziet no Bābeles, atstājiet kaldeju zemi un esiet kā vadītāji auni ganāmam pulkam! 9 Jo redzi, Es sūtīšu lielas tautas no ziemeļiem pret Bābeli, tās nostāsies pret to un to ieņems; viņu bultas nāks kā no gudra varoņa rokas, tās neaizlidos velti. 10 Tā kaldeju zemes kritīs par laupījumu iebrucējiem, un visi, kas piedalīsies tās izlaupīšanā, pieēdīsies līdz kaklam, saka Tas Kungs. 11 Priecājieties un līksmojiet, Mana mantojuma laupītāji, un lēkājiet priekā kā govis, kad ar tām labību kuļ, un zviedziet kā ērzeļi! 12 Un tomēr jūsu māte paliks pilnīgi kaunā, kas jūs dzemdējusi, tā stāvēs nosarkusi. Redzi, zeme, kur dzīvo pēdējā no tautām, taps tagad par tuksnesi un par izkaltušu zāļu klajumu. 13 Aiz Tā Kunga dusmām tā paliks neapdzīvota un kļūs pavisam par tuksnesi. Ikviens, kas ies Bābelei garām, brīnīsies; tas būs šausmu pārņemts un svilpodams šņāks par tās ciešanām. 14 Nostājieties visapkārt cīņai pret Bābeli, visi stopa strēlnieki! Šaujiet, netaupiet bultas! Jo tā ir apgrēkojusies pret To Kungu. 15 Paceliet prieka balsis visapkārt! "Bābele padevās! Krituši tās nocietinājumi, noārdīti tās mūri!" Jo tā ir Tā Kunga atriebība; atriebieties tai arī no savas puses. Dariet viņai tā, kā viņa ir darījusi! 16 Iznīciniet Bābelē visus sējējus un visus pļāvējus! No briesmīgā zobena tie vairīsies, un ikviens bēgs pie savas tautas un ikviens uz savu zemi. 17 Israēls ir kā izbiedēta avs, ko lauvas vajājušas. Pirmais viņu bija aizkodis Asīrijas ķēniņš, tad beigās Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars apgrauza viņa kaulus. 18 Tādēļ tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: redzi, Es sodīšu Bābeles ķēniņu un viņa zemi, kā Es sodīju Asīrijas ķēniņu. 19 Tad Es atvedīšu Israēlu atpakaļ viņa ganībās, ka viņš atkal ganīs savas avis uz Karmela un Basanā, un viņi tiks paēdināti Efraima kalnos un Gileādā. 20 Tanīs dienās un tanī laikā, tā saka Tas Kungs, meklēs Israēla noziegumu un Jūdas grēkus, bet tie nebūs vairs atrodami, jo Es piedošu tiem, ko Es glabāju kā pārpalikumu. 21 Celies pret divkārtējo nemiernieku zemi un pret šīs piemeklētās pilsētas iedzīvotājiem! Satriec un posti, saka Tas Kungs, un izpildi visu, ko Es tev pavēlēju!" 22 Klau! Zemē dzirdams kara troksnis, un valda liels sabrukums; atskan skaļas vaimanas! 23 Kā ir sasists un satriekts tas veseris, kas postīja visu pasauli! Kā Bābele palikusi par šausmu iemiesojumu tautu starpā! 24 "Es tev izliku valgus, Bābele, un tu esi noķerta, iekāms tu pati to pamanīji; tu esi pienākta un sagrābta ciet, jo tu esi ielaidusies cīņā ar To Kungu." 25 Tas Kungs ir atslēdzis Savu ieroču noliktavu un izņēmis no turienes Savu dusmu ieročus, jo Tam kungu Kungam Cebaotam ir darbs kaldeju zemē. 26 Nāciet no visām pusēm pret šo zemi, atveriet tās klētis! Sametiet visu, kas tai ir, kaudzē kā labības kūļus un iznīciniet to; sodiet līdz ar to arī pašu zemi, ka nekas no tās nepaliek! 27 Nogaliniet visus zemes lopus, lai viņi lemti nokaušanai! Bēdas tās iedzīvotājiem! Jo viņu diena ir atnākusi, viņu piemeklēšanas laiks. 28 Klau! Bēgļi no Bābeles zemes izbēguši sauc, lai pasludinātu Ciānā Tā Kunga atriebību, mūsu Dieva atriebību Viņa nama dēļ! 29 Sūtiet stopu strēlniekus pret Bābeli, visus, kas vien prot stopu uzvilkt! Aplenciet to visapkārt, lai neviens neizbēg! Atmaksājiet tai pēc tās nopelniem - par tās ļaunajiem darbiem! Dariet tai tā, kā tā darījusi! Jo tā pārgalvīgi sacēlusies pret To Kungu, Israēla Svēto. 30 "Tādēļ tās jaunekļi kritīs tās ielās, un Bābeles karavīri tanīs dienās aizies bojā!" tā saka Tas Kungs. 31 "Redzi, Es tevi savaldīšu, tu pārgalvīgā un nekautrīgā, saka Tas Kungs Cebaots, jo atnākusi tava diena, tavs piemeklēšanas laiks. 32 Tad lepnā un pārgalvīgā paklups un kritīs, un neviens viņu nepacels. Es pielikšu uguni viņas pilsētām, tā aprīs visu visapkārt! 33 Tā saka Tas Kungs Cebaots: Israēla un Jūdas bērni cieš varmācībā; visi, kas tos aizveduši gūstā, tur tos stingri savās rokās un negrib atlaist. 34 Bet viņu pestītājs ir stiprs - Kungs Cebaots ir Viņa vārds. Tas iztiesās viņu lietu, lai dotu zemei mieru, bet nemieru Bābeles iedzīvotājiem. 35 Zobens lai nāk pār kaldejiem, saka Tas Kungs, un pār Bābeles iedzīvotājiem, pār tās valdniekiem un gudrajiem! 36 Zobens pār pļāpātājiem un pareģiem, ka tie paliek kā muļķi stāvam! Zobens pār tās karavīriem, ka tie kļūst par gļēvuļiem un bēgļiem! 37 Zobens arī pār tās zirgiem un ratiem; zobens pār jauktajām tautām, kas ir tās robežās, ka tie kļūst par sievām! Zobens pār visām tās mantām, ka tās krīt laupītāju rokās! 38 Sausums lai nāk pār tās ūdeņiem, ka tie izsīkst! Jo tā ir elku dievu zeme, muļķīgi tie lepojas ar saviem dievekļiem. 39 Tādēļ tur mājos tuksneša zvēri, šakāļi un strausi, tā nebūs vairs apdzīvota nemūžam, tur iedzīvotāju nebūs uz radu radiem! 40 Kā Dievs citkārt nopostīja Sodomu un Gomoru līdz ar to blakuspilsētām, saka Tas Kungs, tā tur neviens vairs nedzīvos, tur nebūs neviena cilvēka!" 41 Uzmanieties! Tauta nāk no ziemeļiem, stipra tauta, un daudz ķēniņu ceļas no zemes galiem. 42 Tiem ir stopi un šķēpi, tie ir cietsirdīgi un nežēlīgi; viņu karaspēku troksnis ir kā jūras krākšana, tie jāj uz zirgiem kā karavīri un iekarotāji pret tevi, Bābeles meita! 43 Kad Bābeles ķēniņam pienāk ziņas par to, tad nogurumā viņam nolaižas rokas; bailes pārņem viņu, drebuļi un žņaudzēji kā sievu dzemdēšanas sāpēs. 44 Redzi, kā lauva strauji ceļas no Jordānas biezokņiem un iet uz ielejas zaļajām nogāzēm, tā Es viņu drīz no turienes aizdzīšu un iecelšu pār viņiem par valdnieku to, kas šim nolūkam izredzēts. Kas var Man līdzināties, un kas var Mani saukt pie atbildības? Un kur būtu tāds tautu gans, kas varētu mēroties ar Mani?" 45 Tādēļ uzklausait, ko Tas Kungs nolēmis par Bābeli un kāds Viņa nodoms par kaldeju zemi: tiešām, ganu zēni tos aizvedīs kā ganāmā pulka jērus, pat viņu ganības būs uztrauktas par tiem! 46 No sauciena: Bābele ir kritusi! - trīcēs zeme, un uztraukums izplatīsies tautu starpā.
