BOOK THREE
(Psalms 73–89)
The Justice of God
1 God is indeed good to Israel,
to those who have pure hearts.
2 But I had nearly lost confidence;
my faith was almost gone
3 because I was jealous of the proud
when I saw that things go well for the wicked.
4 They do not suffer pain;
they are strong and healthy.
5 They do not suffer as other people do;
they do not have the troubles that others have.
6 And so they wear pride like a necklace
and violence like a robe;
7 their hearts pour out evil,
and their minds are busy with wicked schemes.
8 They laugh at other people and speak of evil things;
they are proud and make plans to oppress others.
9 They speak evil of God in heaven
and give arrogant orders to everyone on earth,
10 so that even God's people turn to them
and eagerly believe whatever they say.
11 They say, “God will not know;
the Most High will not find out.”
12 That is what the wicked are like.
They have plenty and are always getting more.
13 Is it for nothing, then, that I have kept myself pure
and have not committed sin?
14 O God, you have made me suffer all day long;
every morning you have punished me.
15 If I had said such things,
I would not be acting as one of your people.
16 I tried to think this problem through,
but it was too difficult for me
17 until I went into your Temple.
Then I understood what will happen to the wicked.
18 You will put them in slippery places
and make them fall to destruction!
19 They are instantly destroyed;
they go down to a horrible end.
20 They are like a dream that goes away in the morning;
when you rouse yourself, O Lord, they disappear.
21 When my thoughts were bitter
and my feelings were hurt,
22 I was as stupid as an animal;
I did not understand you.
23 Yet I always stay close to you,
and you hold me by the hand.
24 You guide me with your instruction
and at the end you will receive me with honor.
25 What else do I have in heaven but you?
Since I have you, what else could I want on earth?
26 My mind and my body may grow weak,
but God is my strength;
he is all I ever need.
27 Those who abandon you will certainly perish;
you will destroy those who are unfaithful to you.
28 But as for me, how wonderful to be near God,
to find protection with the Sovereign Lord
and to proclaim all that he has done!
Kaut arī ļaunums plaukst, Dieva klātbūtne ir ticīgā alga
1 Asafa dziesma. Tiešām, vēlīgs ir Dievs Israēlam, tiem, kam sirdis ir šķīstas. 2 Bet es - es gandrīz būtu paklupis, manas kājas bija sagrīļojušās, mani soļi gandrīz būtu izslīdējuši no manas gaitas raksta, 3 jo es dusmojos par lielīgajiem, kad es redzu, ka bezdievjiem tik labi klājas. 4 Tiešām viņiem nav nekādu bēdu visu mūžu, vesela un labi barota ir viņu miesa. 5 Cilvēku grūtības viņus nespiež, viņi netiek spaidīti kā citi cilvēki. 6 Tādēļ arī augstprātība ir viņu kaklarota, un varmācībā viņi tērpjas kā drēbēs. 7 Taukajā sejā spīd viņu aizplūdušās acis, tajās atspoguļojas viņu sirds domas. 8 Viņi zobojas un runā savā ļaunumā tikai par varas darbiem, viņu runas ir augstprātības pilnas. 9 Līdz debesīm viņi paceļ savu muti, un viņu mēle šaudās pa visu zemes virsu. 10 Tādēļ ļaudis pievēršas viņiem un pilniem malkiem, kā ūdeni dzerot, uzņem sevī viņu mācības. 11 Un viņi saka:"Kā Dievs to zinās? Vai Visuaugstākais ir kāds viszinis?" 12 Redzi, tādi ir bezdievji, un tomēr viņiem arvienu labi klājas pasaulē, un viņi vairo savu bagātību. 13 Tiešām, veltīgi es esmu paturējis šķīstu savu sirdi un mazgājis nevainībā savas rokas. 14 Un mani taču nelaime mocīja katru dienu un bargi mani pārmācīja ik rītus. 15 Tomēr, ja es domātu: es runāšu tāpat kā viņi,- redzi, tad es apgrēkotos - pret visu tavu bērnu dzimtu. 16 Es to visu pārdomāju, lai saprastu, bet tas bija par grūtu manai saprašanai, 17 tiekāms es iedziļinājos Dieva noslēpumos un kļuvu uzmanīgs uz to, kāds gals viņus sagaida. 18 Tiešām, Tu viņus nostati uz slidena ceļa un liec viņiem gāzties, ka viņi iet postā. 19 Cik pēkšņi viņi tiek iznīcināti, aizrauti projām un izbailēs dabū galu! 20 Kā sapnis, kas uzmostoties ir zudis, tā Tavā priekšā, ak, Visuvarenais, Tev ceļoties, viņu tēli būs pēc Tavas pavēles pazuduši. 21 Ja mana sirds tomēr vēl vairāk sarūgtinātos un savās iekšās es sajustu sašutumu, 22 tad es būtu galīgs nejēga un nezinātu nekā, es būtu kā bezprāta kustonis Tavā priekšā. 23 Bet pie Tevis es palieku vienumēr, Tu mani turi pie manas labās rokas, 24 Tu mani vadi pēc Sava prāta un beidzot mani uzņemsi godībā. 25 Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes! 26 Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi! 27 Jo redzi, tie, kas neuzticībā no Tevis atstājas, iet bojā; Tu izdeldē tos, kas no Tevis atkāpjas. 28 Bet man paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu To Kungu, lai paustu visus Tavus darbus.
