The Sorrows of Jerusalem
1 How lonely lies Jerusalem, once so full of people!
Once honored by the world, she is now like a widow;
The noblest of cities has fallen into slavery.
2 All night long she cries; tears run down her cheeks.
Of all her former friends, not one is left to comfort her.
Her allies have betrayed her and are all against her now.
3 Judah's people are helpless slaves, forced away from home.
They live in other lands, with no place to call their own—
Surrounded by enemies, with no way to escape.
4 No one comes to the Temple now to worship on the holy days.
The young women who sang there suffer, and the priests can only groan.
The city gates stand empty, and Zion is in agony.
5 Her enemies succeeded; they hold her in their power.
The Lord has made her suffer for all her many sins;
Her children have been captured and taken away.
6 The splendor of Jerusalem is a thing of the past.
Her leaders are like deer that are weak from hunger,
Whose strength is almost gone as they flee from the hunters.
7 A lonely ruin now, Jerusalem recalls her ancient splendor.
When she fell to the enemy, there was no one to help her;
Her conquerors laughed at her downfall.
8 Her honor is gone; she is naked and held in contempt.
She groans and hides her face in shame.
Jerusalem made herself filthy with terrible sin.
9 Her uncleanness was easily seen, but she showed no concern for her fate.
Her downfall was terrible; no one can comfort her.
Her enemies have won, and she cries to the Lord for mercy.
10 The enemies robbed her of all her treasures.
She saw them enter the Temple itself,
Where the Lord had forbidden Gentiles to go.
11 Her people groan as they look for something to eat;
They exchange their treasures for food to keep themselves alive.
“Look at me, Lord,” the city cries; “see me in my misery.”
12 “Look at me!” she cries to everyone who passes by.
“No one has ever had pain like mine,
Pain that the Lord brought on me in the time of his anger.
13 “He sent fire from above, a fire that burned inside me.
He set a trap for me and brought me to the ground.
Then he abandoned me and left me in constant pain.
14 “He took note of all my sins and tied them all together;
He hung them around my neck, and I grew weak beneath the weight.
The Lord gave me to my foes, and I was helpless against them.
15 “The Lord laughed at all my strongest soldiers;
He sent an army to destroy my young men.
He crushed my people like grapes in a wine press.
16 “That is why my eyes are overflowing with tears.
No one can comfort me; no one can give me courage.
The enemy has conquered me; my people have nothing left.
17 “I stretch out my hands, but no one will help me.
The Lord has called enemies against me from every side;
They treat me like some filthy thing.
18 “But the Lord is just, for I have disobeyed him.
Listen to me, people everywhere; look at me in my pain.
My young men and women have been taken away captive.
19 “I called to my allies, but they refused to help me.
The priests and the leaders died in the city streets,
Looking for food to keep themselves alive.
20 “Look, O Lord, at my agony, at the anguish of my soul!
My heart is broken in sorrow for my sins.
There is murder in the streets; even indoors there is death.
21 “Listen to my groans; there is no one to comfort me.
My enemies are glad that you brought disaster on me.
Bring the day you promised; make my enemies suffer as I do.
22 “Condemn them for all their wickedness;
Punish them as you punished me for my sins.
I groan in misery, and I am sick at heart.”
1 Cik vientuļa ir kļuvusi šī pilsēta, kas bija ļaužu pilna! Tā, kas bija liela starp tautām, ir kļuvusi kā atraitne, un, kas bija valdniece pār novadiem, ir kļuvusi pati par verdzeni. 2 Tā gauži raud naktī, tai asaras rit pār vaigiem. Nav iepriecinātāja tai starp tiem, kas to mīl, visi tās tuvie tai neuzticīgi, tie kļuvuši par ienaidniekiem. 3 Jūdas cilts ir gājusi gūstā, no ciešanām, smagās verdzības, tā mīt starp tautām un neatrod miera; tās vajātāji ir iedzinuši to šaurā aizā. 4 Ciānas ceļi skumst, jo neviens nenāk uz svētkiem; visi pilsētas vārti stāv nevirināti, tās priesteri smagi nopūšas; pilsētas jaunavas noskumušas, bēdīga pati pilsēta. 5 Tās nomācēji valda, tās ienaidniekiem klājas labi. Jo Tas Kungs ir licis tai smagi ciest tās daudzo grēku dēļ. Tās bērni aizgāja trimdā savu ienaidnieku priekšā. 6 Zudis ir viss Ciānas meitas greznums; viņas dižciltīgie ir kā brieži, kas neatrod ganības un iet bez spēka vajātāju priekšā. 7 Jeruzāleme piemin savās bēdu un klejojuma dienās visus dārgumus, kas tai bija agrākos laikos; tās ļaudis krīt ienaidnieka rokā, un palīga viņai nav, tās ienaidnieki noraugās tajā un smejas par viņas sabrukumu. 8 Grēkodama grēkoja Jeruzāleme tādēļ kļuvusi kā sārņaina sieva. Visi, kas viņu cienīja, tagad to nicina, tāpēc ka redz tās kailumu; arī pati tā vaid un novēršas. 9 Tās netīrumi līp pie viņas tērpa malas; tā nebija domājusi par savu galu; tādēļ tā ir tik bezgalīgi pazemota, un tai nav neviena iepriecinātāja. "Uzlūko, Kungs, manas bēdas, jo ienaidnieks gavilē!" 10 Naidnieks ir izstiepis savu roku pār visiem viņas dārgumiem. Viņai bija jānoskatās, kā citas tautas ielaužas viņas svētnīcā, kaut gan viņiem Tu esi liedzis ieiet Tavā draudzē. 11 Visi tās iedzīvotāji vaimanā un meklē maizi. Viņi atdod visus savus dārgumus par ēdamo, lai uzturētu sevi pie dzīvības. "Raugies, Kungs, kādā negodā es esmu nonākusi!" 12 Vai jūs, kas ejat garām, tas nemaz neskar? Skatieties un redziet, vai ir vēl kur tādas sāpes kā manas sāpes, kas pārņēmušas mani un ar ko Tas Kungs mani piemeklējis Savas niknās dusmības dienā. 13 No augšienes Viņš ir metis uguni manos kaulos un licis tai tur plosīties. Viņš manām kājām izpletis tīklu un licis man griezties atpakaļ. Viņš iegrūdis mani postā, darījis slimu ik dienas. 14 Mani pārkāpumi Viņa rokās savīti visi kopā un kā jūgs uzlikti man uz kakla; Viņš satriecis ar to manu spēku; Tas Kungs mani nodevis tādiem rokās, kuriem nevaru pretoties. 15 Tas Kungs ir saminis visus spēcīgos vīrus manā vidū, Viņš ir sasaucis pret mani sapulci, lai sagrautu manus jaunekļus; Tas Kungs pats ir minis vīna spaidu jaunavai, Jūdas meitai. 16 Par to man rūgti jāraud, un manas acis ir asaru pilnas, jo tālu no manis ir mierinātājs, kas varētu iepriecināt manu dvēseli. Manu bērnu man vairs nav, jo ienaidnieks ir guvis virsroku. 17 Ciāna izstiepj savas rokas, bet nav, kas viņu iepriecinātu. Tas Kungs ir pavēlējis ienaidniekiem, kas visapkārt ap Jēkabu, lai Jeruzāleme kļūtu viņu vidū kā sārņaina sieva. 18 Tas Kungs ir taisns, tomēr es Viņa baušļiem pretojos. Klausieties, tautas, un raugait manas sāpes! Manas jaunavas un mani jaunekļi aizgāja gūstā. 19 Es piesaucu savus draugus, bet tie mani pievīluši. Mani priesteri un vecaji pilsētā ir nonīkuši, meklēdami sev ēdamo, lai uzturētu sevi pie dzīvības. 20 Ak, Kungs, kā man bail! Manas iekšas saraujas sāpēs, mana sirds ir pilna nemiera, tāpēc ka es Tev pretojos. Ārā zobens laupīdams, mājā - nāve. 21 Tie dzird mani vaidam, tomēr nav man iepriecinātāja! Visi mani ienaidnieki redz manu nelaimi un priecājas, ka Tu to man esi darījis. Lai nāk Tevis sludinātā diena, tad viņiem klāsies kā man! 22 Lai nāk Tavā priekšā visa viņu ļaunprātība, un dari Tu viņiem tā, kā Tu man esi darījis visu manu pārkāpumu dēļ. Neskaitāmas ir manas nopūtas, un mana sirds ir pagurusi.
