Naaman Is Cured
1 Naaman, the commander of the Syrian army, was highly respected and esteemed by the king of Syria, because through Naaman the Lord had given victory to the Syrian forces. He was a great soldier, but he suffered from a dreaded skin disease. 2 In one of their raids against Israel, the Syrians had carried off a little Israelite girl, who became a servant of Naaman's wife. 3 One day she said to her mistress, “I wish that my master could go to the prophet who lives in Samaria! He would cure him of his disease.” 4 When Naaman heard of this, he went to the king and told him what the girl had said. 5 The king said, “Go to the king of Israel and take this letter to him.”
So Naaman set out, taking thirty thousand pieces of silver, six thousand pieces of gold, and ten changes of fine clothes. 6 The letter that he took read: “This letter will introduce my officer Naaman. I want you to cure him of his disease.”
7 When the king of Israel read the letter, he tore his clothes in dismay and exclaimed, “How can the king of Syria expect me to cure this man? Does he think that I am God, with the power of life and death? It's plain that he is trying to start a quarrel with me!”
8 When the prophet Elisha heard what had happened, he sent word to the king: “Why are you so upset? Send the man to me, and I'll show him that there is a prophet in Israel!”
9 So Naaman went with his horses and chariot and stopped at the entrance to Elisha's house. 10 Elisha sent a servant out to tell him to go and wash himself seven times in the Jordan River, and he would be completely cured of his disease. 11 But Naaman left in a rage, saying, “I thought that he would at least come out to me, pray to the Lord his God, wave his hand over the diseased spot, and cure me! 12 Besides, aren't the rivers Abana and Pharpar, back in Damascus, better than any river in Israel? I could have washed in them and been cured!”
13 His servants went up to him and said, “Sir, if the prophet had told you to do something difficult, you would have done it. Now why can't you just wash yourself, as he said, and be cured?” 14 So Naaman went down to the Jordan, dipped himself in it seven times, as Elisha had instructed, and he was completely cured. His flesh became firm and healthy like that of a child. 15 He returned to Elisha with all his men and said, “Now I know that there is no god but the God of Israel; so please, sir, accept a gift from me.”
16 Elisha answered, “By the living Lord, whom I serve, I swear that I will not accept a gift.”
Naaman insisted that he accept it, but he would not. 17 So Naaman said, “If you won't accept my gift, then let me have two mule-loads of earth to take home with me, because from now on I will not offer sacrifices or burnt offerings to any god except the Lord. 18 So I hope that the Lord will forgive me when I accompany my king to the temple of Rimmon, the god of Syria, and worship him. Surely the Lord will forgive me!”
19 “Go in peace,” Elisha said. And Naaman left.
He had gone only a short distance, 20 when Elisha's servant Gehazi said to himself, “My master has let Naaman get away without paying a thing! He should have accepted what that Syrian offered him. By the living Lord I will run after him and get something from him.” 21 So he set off after Naaman. When Naaman saw a man running after him, he got down from his chariot to meet him, and asked, “Is something wrong?”
22 “No,” Gehazi answered. “But my master sent me to tell you that just now two members of the group of prophets in the hill country of Ephraim arrived, and he would like you to give them three thousand pieces of silver and two changes of fine clothes.”
23 “Please take six thousand pieces of silver,” Naaman replied. He insisted on it, tied up the silver in two bags, gave them and two changes of fine clothes to two of his servants, and sent them on ahead of Gehazi. 24 When they reached the hill where Elisha lived, Gehazi took the two bags and carried them into the house. Then he sent Naaman's servants back. 25 He went back into the house, and Elisha asked him, “Where have you been?”
“Oh, nowhere, sir,” he answered.
26 But Elisha said, “Wasn't I there in spirit when the man got out of his chariot to meet you? This is no time to accept money and clothes, olive groves and vineyards, sheep and cattle, or servants! 27 And now Naaman's disease will come upon you, and you and your descendants will have it forever!”
When Gehazi left, he had the disease—his skin was as white as snow.
1 Un Naamans bija Aramas ķēniņa karaspēka virspavēlnieks, un viņš bija liels vīrs sava kunga priekšā, un viņam bija liela slava, jo caur viņu Tas Kungs bija devis Aramai uzvaru, un šis vīrs bija drošsirdīgs varonis, bet spitālīgs. 2 No Aramas bija izgājuši sirotāji un no Israēla zemes atveduši līdzi mazu meiteni, tā bija kļuvusi kalpone Naamana sievai. 3 Viņa sacīja savai pavēlniecei: "Kaut mans kungs būtu nonācis tā pravieša priekšā, kas ir Samarijā, tas viņu atbrīvotu no viņa spitālības." 4 Tad Naamans gāja pie sava kunga un to pateica viņam, sacīdams: "Tā un tā ir runājusi šī meitene, kas ir cēlusies no Israēla zemes." 5 Tad Aramas ķēniņš sacīja: "Tagad ej! Bet es sūtīšu vēstuli Israēla ķēniņam." Un tas devās ceļā un paņēma līdzi savās rokās desmit talentus sudraba un sešus tūkstošus seķeļu zelta, kā arī desmit kārtas drēbju. 6 Viņš arī nonesa vēstuli Israēla ķēniņam, kura skanēja tā: "Kad šī vēstule nonāks pie tevis, tad zini, ka es savu kalpu Naamanu esmu pie tevis sūtījis, lai tu viņu atbrīvotu no viņa spitālības." 7 Kad Israēla ķēniņš bija šo vēstuli izlasījis, tad viņš saplēsa savas drēbes un izsaucās: "Vai tad es esmu Dievs, ka varu nokaut un atkal atdzīvināt, ka viņš pie manis atsūta kādu vīru, lai es to atbrīvoju no viņa spitālības! Lūdzu, uzmaniet un ņemiet vērā, ka tas pie manis meklē kādu strīdus iemeslu!" 8 Bet, kad Elīsa, šis Dieva vīrs, dzirdēja, ka Israēla ķēniņš bija savas drēbes saplēsis, tad tas deva ķēniņam ziņu, sacīdams: "Kāpēc tu esi savas drēbes saplēsis? Ļauj, lai tas vīrs atnāk pie manis un lai tas atzīst, ka patiesi vēl ir kāds pravietis Israēlā!" 9 Un tā Naamans ar saviem zirgiem un ar saviem ratiem atbrauca un apstājās Elīsas durvju priekšā. 10 Tad Elīsa sūtīja vēstnesi un lika tam pateikt: "Ej un mazgājies septiņas reizes Jordānā, tad tava miesa kļūs atkal vesela, un tu būsi šķīsts!" 11 Bet Naamans sadusmojās, un viņš aizgāja un sacīja: "Redzi, es domāju, ka viņš taču iznāks pie manis ārā un stāvēs manā priekšā, un piesauks Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu, un ar savu roku braucīs slimo vietu un atņems spitālību. 12 Vai Amana un Farfara, Damaskas upes, nav labākas nekā visi Israēla ūdeņi, ka es tanīs nevarētu mazgāties, lai kļūtu šķīsts?" Un tas apgriezās un aizgāja dusmu pilns. 13 Tad viņa kalpi piegāja pie viņa un sacīja viņam, teikdami: "Mans tēvs, ja pravietis tev būtu kādu lielu lietu uzlicis, vai tad tu to nedarītu? Vēl jo vairāk, kad viņš tev tikai ir sacījis: mazgājies, tad tu kļūsi šķīsts?" 14 Kad viņš nobrauca pie Jordānas un ienira septiņas reizes, kā Dieva vīrs to bija sacījis, tad viņa miesa kļuva tik vesela kā maza bērna miesa, un viņš bija šķīsts. 15 Tad viņš ar visiem saviem pavadoņu pulkiem griezās atpakaļ pie Dieva vīra un gāja, nostājās viņa priekšā un sacīja: "Redzi, tagad es gan zinu, ka nav neviena cita Dieva visā pasaulē, vienīgi Israēlā! Un nu tagad, lūdzu, saņem dāvanu no sava kalpa!" 16 Bet Elīsa atbildēja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs, kura priekšā es stāvu, ir dzīvs, es gan neņemšu." Un viņš uzstāja, lai ņem, bet tas liedzās. 17 Tad Naamans sacīja: "Ja ne, tad ļauj tavam kalpam ņemt līdzi divu mūļu kravas zemes, jo tavs kalps vairs turpmāk neupurēs svešiem dieviem nedz dedzināmos, nedz kaujamos upurus kā vienīgi Tam Kungam. 18 Un vienā lietā lai Tas Kungs piedod tavam kalpam: kad mans ķēnišķīgais kungs ies Rimona templī, lai tur pielūgtu un uz sava vaiga mestos pie zemes, un viņš atbalstīsies uz manu roku, un arī es nometīšos Rimona templī uz sava vaiga pie zemes, tad to, ka es metos zemē, - to lai Tas Kungs piedod tavam kalpam!" 19 Un viņš tam atbildēja: "Ej ar mieru!" 20 Kad viņš no tā bija aizgājis mazu ceļa gabalu, tad Gehazis, Dieva vīra Elīsas kalps, domāja: redzi, mans kungs ir šo aramieti Naamanu saudzējis, neko nepieņemot no tā rokas, ko viņš bija atnesis. Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs, es skriešu viņam pakaļ un ņemšu kaut ko no viņa! 21 Tā Gehazis steidzās Naamanam pakaļ. Kad tas redzēja, ka kāds skrien aiz viņiem, tad viņš nolēca no saviem ratiem, gāja viņam pretī un jautāja: "Vai viss labi?" 22 Viņš atbildēja: "Jā! Ir labi, bet mans kungs ir mani sūtījis un licis tev pateikt: redzi, tikko pie manis ir atnākuši divi jaunekļi, praviešu mācekļi, no Efraima kalniem; iedod, lūdzu, viņiem talentu sudraba un divas kārtas drēbju!" 23 Un Naamans atbildēja: "Lūdzams, ņem divus talentus!" Un viņš tam tos uzspieda un iesaiņoja divus talentus divos maisiņos un turklāt arī divas kārtas drēbju, un lika to visu diviem saviem puišiem nest viņam pa priekšu. 24 Bet, kad tas bija nonācis pie pakalna, tad viņš to ņēma no viņu rokām, nolika namā un atlaida tos vīrus, un tie aizgāja. 25 Bet, kad viņš pats aizgāja un nostājās sava kunga priekšā, tad Elīsa tam sacīja: "No kurienes tu nāc, Gehazi?" Un viņš atbildēja: "Tavs kalps nekur nav bijis." 26 Tad Elīsa viņam sacīja: "Vai garā es tev negāju līdzi, kad tas vīrs griezās atpakaļ no saviem ratiem tev pretī? Vai tad tagad ir laiks ņemt sudrabu un drēbes, eļļas kokus un vīna dārzus, sīklopus un liellopus, kalpus un kalpones? 27 Tāpēc Naamana spitālība pielips tev un taviem pēcnācējiem uz mūžīgiem laikiem!" Un tad Gehazis aizgāja projām no viņa spitālīgs, balts kā sniegs.
