Israel Prepares for War
1 All the people of Israel from Dan in the north to Beersheba in the south, as well as from the land of Gilead in the east, answered the call. They gathered in one body in the Lord's presence at Mizpah. 2 The leaders of all the tribes of Israel were present at this gathering of God's people, and there were 400,000 foot soldiers. 3 Meanwhile the people of Benjamin heard that all the other Israelites had gathered at Mizpah.
The Israelites asked, “Tell us, how was this crime committed?” 4 The Levite whose concubine had been murdered answered, “My concubine and I went to Gibeah in the territory of Benjamin to spend the night. 5 The men of Gibeah came to get me and surrounded the house at night. They intended to kill me; instead they raped my concubine, and she died. 6 I took her body, cut it in pieces, and sent one piece to each of the twelve tribes of Israel. These people have committed an evil and immoral act among us. 7 All of you here are Israelites. What are we going to do about this?”
8 All the people stood up together and said, “None of us, whether he lives in a tent or in a house, will go home. 9 This is what we will do: we will draw lots and choose some men to attack Gibeah. 10 One tenth of the men in Israel will provide food for the army, and the others will go and punish Gibeah for this immoral act that they have committed in Israel.” 11 So all the men in Israel assembled with one purpose—to attack the town.
12 The Israelite tribes sent messengers all through the territory of the tribe of Benjamin to say, “What is this crime that you have committed? 13 Now hand over those perverts in Gibeah, so that we can kill them and remove this evil from Israel.” But the people of Benjamin paid no attention to the other Israelites. 14 From all the cities of Benjamin they came to Gibeah to fight the other people of Israel. 15-16 They called out twenty-six thousand soldiers from their cities that day. Besides these, the citizens of Gibeah gathered seven hundred specially chosen men who were left-handed. Every one of them could sling a stone at a strand of hair and never miss. 17 Not counting the tribe of Benjamin, the Israelites gathered 400,000 trained soldiers.
The War against the Benjaminites
18 The Israelites went to the place of worship at Bethel, and there they asked God, “Which tribe should attack the Benjaminites first?”
The Lord answered, “The tribe of Judah.”
19 So the Israelites started out the next morning and camped near the city of Gibeah. 20 They went to attack the army of Benjamin, and placed the soldiers in position facing the city. 21 The army of Benjamin came out of the city, and before the day was over they had killed twenty-two thousand Israelite soldiers. 22-23 Then the Israelites went to the place of worship and mourned in the presence of the Lord until evening. They asked him, “Should we go again into battle against our brothers the Benjaminites?”
The Lord answered, “Yes.”
So the Israelite army was encouraged, and they placed their soldiers in position again, where they had been the day before. 24 They marched against the army of Benjamin a second time. 25 And for the second time the Benjaminites came out of Gibeah, and this time they killed eighteen thousand trained Israelite soldiers. 26 Then all the people of Israel went up to Bethel and mourned. They sat there in the Lord's presence and did not eat until evening. They offered fellowship sacrifices and burned some sacrifices whole—all in the presence of the Lord. 27-28 God's Covenant Box was there at Bethel in those days, and Phinehas, the son of Eleazar and grandson of Aaron, was in charge of it. The people asked the Lord, “Should we go out to fight our brothers the Benjaminites again, or should we give up?”
The Lord answered, “Fight. Tomorrow I will give you victory over them.”
29 So the Israelites put some soldiers in hiding around Gibeah. 30 Then for the third straight day they marched against the army of Benjamin and placed their soldiers in battle position facing Gibeah, as they had done before. 31 The Benjaminites came out to fight and were led away from the city. As they had before, they began killing some Israelites in the open country, on the road to Bethel and on the road to Gibeah. They killed about thirty Israelites. 32 The Benjaminites said, “We've beaten them just as before.”
But the Israelites had planned to retreat and lead them away from the city onto the roads. 33 So when the main army of the Israelites pulled back and regrouped at Baaltamar, the men surrounding Gibeah suddenly rushed out of their hiding places in the rocky country around the city. 34 Ten thousand men, specially chosen out of all Israel, attacked Gibeah, and the fighting was hard. The Benjaminites had not realized that they were about to be destroyed. 35 The Lord gave Israel victory over the army of Benjamin. The Israelites killed 25,100 of the enemy that day, 36 and the Benjaminites realized they were defeated.
How the Israelites Won
The main body of the Israelite army had retreated from the Benjaminites because they were relying on the men that they had put in hiding around Gibeah. 37 These men ran quickly toward Gibeah; they spread out in the city and killed everyone there. 38 The main Israelite army and the men in hiding had arranged a signal. When they saw a big cloud of smoke going up from the town, 39 the Israelites out on the battlefield were to turn around. By this time the Benjaminites had already killed the thirty Israelites. They told themselves, “Yes, we've beaten them just as before.” 40 Then the signal appeared; a cloud of smoke began to go up from the town. The Benjaminites looked behind them and were amazed to see the whole city going up in flames. 41 Then the Israelites turned around, and the Benjaminites were thrown into panic because they realized that they were about to be destroyed. 42 They retreated from the Israelites and ran toward the open country, but they could not escape. They were caught between the main army and the men who were now coming out of the city, and they were destroyed. 43 The Israelites had the enemy trapped, and without stopping they pursued them as far as a point east of Gibeah, killing them as they went. 44 Eighteen thousand of the best Benjaminite soldiers were killed. 45 The others turned and ran toward the open country to Rimmon Rock. Five thousand of them were killed on the roads. The Israelites continued to pursue the rest to Gidom, killing two thousand. 46 In all, twenty-five thousand Benjaminites were killed that day—all of them brave soldiers.
47 But six hundred men were able to escape to the open country to Rimmon Rock, and they stayed there four months. 48 The Israelites turned back against the rest of the Benjaminites and killed them all—men, women, and children, and animals as well. They burned every town in the area.
1 Tad visi Israēla bērni izgāja laukā, un draudze sapulcējās kā viens vienīgs vīrs pie Tā Kunga Micpā, no Dana līdz Bēršebai, arī Gileāda zeme, 2 un visi tautas vadoņi nostājās kopā, itin visas Israēla ciltis sanāca kopā Dieva tautas sapulcē, četri simti tūkstoši kājinieku, kas bija bruņoti ar zobeniem. 3 Un Benjamīna bērni dzirdēja, ka Israēla bērni ir sapulcējušies Micpā. Bet Israēla bērni jautāja: "Paskaidrojiet, kā šis ļaunais notikums ir norisinājies?" 4 Tad tas vīrs, tas levīts, nomaitātās sievas vīrs, atbildēja un sacīja: "Es nonācu kopā ar savu blakussievu Gibeā, kura atrodas Benjamīna daļā, lai tur paliktu pa nakti. 5 Tad sacēlās pret mani Gibeas varasvīri, un tie mani aplenca nakts laikā tanī namā, mani pašu viņi bija nodomājuši nogalināt, bet manu blakussievu tie izvaroja tā, ka tā nomira. 6 Tad es ņēmu savu blakussievu, sadalīju viņu gabalos, un šos gabalus es izsūtīju pa visām Israēla īpašumu daļām, jo tie ir izdarījuši asinsdarbu un negantību Israēlā. 7 Lūk, jūs visi, Israēla bērni; pārrunājiet to un pieņemiet lēmumu." 8 Un visa tauta vienprātīgi cēlās kā viens vienīgs vīrs un sacīja: "Mēs neiesim neviens savā teltī, un mēs neviens neatgriezīsimies savā namā, 9 bet rīkosimies ar Gibeu tā, ka celsimies pret to, kā mesli krīt! 10 Mēs ņemsim no visām Israēla ciltīm, desmit vīrus no simta, tāpat simts vīrus no tūkstoša un tūkstoš vīrus no desmit tūkstošiem, tie lai sagādā ceļamaizi karaspēkam, lai mēs varētu iet pret Gibeu Benjamīna ciltī, kas šādu negantību ir nodarījusi Israēlam." 11 Un tā sapulcējās visi Israēla vīri pret šo pilsētu - tik cieši saslēgušies kopā kā viens vienīgs vīrs. 12 Un Israēla ciltis izsūtīja vīrus pa visu Benjamīna cilti, sacīdamas: "Kas tas ir par ļaunu darbu, kas pie jums ir noticis? 13 Tad nu tagad izdodiet tos vīrus, šos netikļus, kuri atrodas Gibeā, lai mēs viņus nogalinām un lai ļaunums tiktu no Israēla izskausts." Bet Benjamīna bērni negribēja klausīt savu brāļu, Israēla bērnu, balsi. 14 Un Benjamīna bērni sapulcējās no tām pilsētām, kas bija Gibeas apkārtnē, lai dotos karā pret Israēla bērniem. 15 Un Benjamīna bērni no pilsētām tika saskaitīti divdesmit seši tūkstoši ar zobeniem bruņotu vīru, bez Gibeas iedzīvotājiem, kas pēc skaita bija septiņi simti izlasītu vīru. 16 Starp visiem šiem vīriem bija septiņi simti izlasītu vīru, tie bija kreiļi; tie visi meta akmeņus ar lingu uz mata, ka tie negāja garām. 17 Un Israēla vīri, kas tika saskaitīti, bez Benjamīna vīriem, bija četri simti tūkstoši, visi apbruņoti ar zobeniem; tie visi bija cīņai gatavi. 18 Tā Israēla bērni cēlās, nogāja uz Bēteli un vaicāja Dievu un sacīja: "Kurš no mums lai dodas pirmais karā pret Benjamīna bērniem?" Un Tas Kungs viņiem atbildēja: "Lai Jūda sāk!" 19 Tad Israēla bērni cēlās agri no rīta un uzcēla teltis pret Gibeu. 20 Tā Israēla vīri izgāja cīnīties pret Benjamīnu, un viņi gatavojās kaujai ar tiem pie Gibeas. 21 Tad Benjamīna bērni izgāja no Gibeas, un tanī dienā tie nogalināja divdesmit divus tūkstošus Israēla karavīru. 22 Bet kara saime, Israēla vīri, nezaudēja dūšu un no jauna sakārtojās kaujai tanī pašā vietā, kurā tie bija kaujai gatavojušies pirmajā dienā. 23 Un Israēla vīri devās uz augšu un raudāja Tā Kunga priekšā līdz vakaram, un viņi vaicāja To Kungu, sacīdami: "Vai lai mēs ejam karā pret Benjamīna, sava brāļa, bērniem?" Un Tas Kungs atbildēja: "Ejiet pret tiem!" 24 Nākamajā dienā Israēla bērni izgāja pret Benjamīna bērniem. 25 Un Benjamīns iznāca no Gibeas viņiem pretī arī šinī dienā, un tie vēl nogalināja no Israēla bērniem astoņpadsmit tūkstošus vīru, kas visi bija apbruņojušies ar zobenu. 26 Tad visi Israēla bērni un visi Israēla karavīri devās augšup uz Bēteli un vaimanāja un palika Tā Kunga priekšā. Viņi gavēja tanī dienā līdz vakaram un nesa dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus Tā Kunga priekšā. 27 Un Israēla bērni vaicāja To Kungu, jo tur tanīs dienās bija novietots Dieva derības šķirsts. 28 Un tanīs dienās Pinehass, Ārona dēla Ēleāzara dēls, nostājās tā priekšā un prasīja: "Vai man vēl iet karā pret Benjamīna, sava brāļa, bērniem, jeb vai lai es pārtraucu karu?" Bet Tas Kungs sacīja: "Ejiet, jo rīt Es tos nodošu tavā rokā!" 29 Tad Israēls lika kādiem paslēpties visapkārt ap Gibeu. 30 Kad israēlieši devās pret benjamīniešiem trešajā dienā, tie izvērsās kaujas kārtībā pret Gibeu kā iepriekšējās reizes. 31 Bet Benjamīna bērni iznāca israēliešiem pretī un ļāvās aizvilināties no pilsētas. Tie sāka kaut dažus atsevišķus karavīrus, kā tie tos iepriekšējās reizes bija nogalinājuši pie ceļiem, no kuriem viens ved augšup uz Bēteli, bet otrs lejup uz Gibeu pa laukiem. Tā krita ap trīsdesmit vīru Israēla pusē. 32 Tad Benjamīna bērni sacīja: "Viņi tiks sakauti kā līdz šim." Bet Israēla bērni bija norunājuši: bēgsim un aizvilināsim tos tālāk nost no pilsētas uz lauku ceļiem! 33 Tad ikviens Israēla karavīrs pameta savu vietu, un tie nostājās atkal pie Baal-Tamāras, bet tie, kas bija aizsegā, izlauzās no savām paslēptuvēm Gibeas līdzenumā. 34 Tā tagad nostājās pret viņiem pie Gibeas desmit tūkstoši izlasītu vīru no visa Israēla, un kauja bija briesmīga; bet Benjamīns nenojauta, cik tuvu viņiem nelaime. 35 Tā Tas Kungs sita Benjamīnu Israēla labā, jo Israēla bērni tanī dienā nogalināja no Benjamīna divdesmit piecus tūkstošus un simts vīru, kuri visi bija apbruņojušies ar zobeniem. 36 Tad tikai Benjamīna bērni saprata, ka tie ir sakauti; bet Israēla bērni atdeva Benjamīnam vietu, jo viņi paļāvās uz tiem, kas bija pret Gibeu novietoti aizsegā. 37 Bet aizsegā atstātie steidzās un uzbruka Gibeai; tā tie karavīri, kas bija paslēpušies, ielauzās pilsētā un nokāva visus pilsētas iedzīvotājus ar zobenu. 38 Un starp Israēla vīriem un tiem, kas atradās paslēpušies aizsegā, pastāvēja noruna, ka tiem bija likt augstu pacelties dūmiem no pilsētas. 39 Kad Israēla vīri kaujā pagriezās un metās bēgt un Benjamīns jau paguva dažus no Israēla vīriem nokaut, aptuveni trīsdesmit, tad viņi domāja, ka Israēla vīri ir jau galīgi sakauti, kā agrākajās kaujās. 40 Un tieši tad no pilsētas pacēlās dūmu stabs, un, kad Benjamīns atskatījās, tad redzi, visā pilsētā cēlās liesmas pret debesīm. 41 Un te Israēla vīri griezās atpakaļ, bet Benjamīns iztrūcinājās, jo tie redzēja, ka nelaime klāt. 42 Tad viņi nogriezās Israēla vīru priekšā uz tuksneša ceļu, bet kauja sekoja viņiem pa pēdām, un tie, kas bija iznākuši ārā no pilsētas, viņus apkāva savā vidū. 43 Tā viņi ielenca Benjamīnu un to vajāja līdz Menuai, tos galīgi samīdami kādā vietā iepretī Gibeai uz austrumiem no tās. 44 Un no Benjamīna krita astoņpadsmit tūkstoši vīru, tie visi bija spēcīgi karotāji. 45 Gan citi apgriezās un bēga līdz Rimonas klintij tuksnesī, bet tie, viņiem pa ceļiem pakaļ dzīdamies, apkāva vēl piecus tūkstošus vīru, un viņi tiem sekoja pa pēdām līdz Gideomai un vēl nokāva no tiem divus tūkstošus vīru. 46 Tā pavisam šinī dienā no Benjamīna krita divdesmit pieci tūkstoši vīru, bruņoti ar zobeniem, tie visi bija spēcīgi karotāji. 47 Bet tikai seši simti vīru pagriezās un bēga uz Rimonas klinti tuksnesī, un tie palika pie Rimonas klints četrus mēnešus. 48 Bet Israēla vīri atgriezās atpakaļ pie Benjamīna bērniem un nokāva pilsētā ar zobena asmeni gan vīrus, gan lopus un visu, ko atrada; arī visus ciemus, ko viņi atrada, viņi nopostīja ar uguni.
