Jonah's Anger and God's Mercy
1 Jonah was very unhappy about this and became angry. 2 So he prayed, “Lord, didn't I say before I left home that this is just what you would do? That's why I did my best to run away to Spain! I knew that you are a loving and merciful God, always patient, always kind, and always ready to change your mind and not punish. 3 Now then, Lord, let me die. I am better off dead than alive.”
4 The Lord answered, “What right do you have to be angry?”
5 Jonah went out east of the city and sat down. He made a shelter for himself and sat in its shade, waiting to see what would happen to Nineveh. 6 Then the Lord God made a plant grow up over Jonah to give him some shade, so that he would be more comfortable. Jonah was extremely pleased with the plant. 7 But at dawn the next day, at God's command, a worm attacked the plant, and it died. 8 After the sun had risen, God sent a hot east wind, and Jonah was about to faint from the heat of the sun beating down on his head. So he wished he were dead. “I am better off dead than alive,” he said.
9 But God said to him, “What right do you have to be angry about the plant?”
Jonah replied, “I have every right to be angry—angry enough to die!”
10 The Lord said to him, “This plant grew up in one night and disappeared the next; you didn't do anything for it and you didn't make it grow—yet you feel sorry for it! 11 How much more, then, should I have pity on Nineveh, that great city. After all, it has more than 120,000 innocent children in it, as well as many animals!”
1 Tas sagādāja Jonam lielu vilšanos, un viņš iedegās dusmās. Viņš tad 2 piesauca lūgšanā To Kungu un teica: "Ak, Kungs, vai tas nav tieši tas, ko es teicu, kad es biju vēl savā zemē? Tādēļ es priekšlaikus steidzos aizbēgt uz Taršišu, jo es zināju, ka Tu esi žēlīgs un mīlestības pilns Dievs, lēnprātīgs un bagāts žēlastībā, kam paredzamā ļaunuma pašam žēl. 3 Tad nu, Kungs, pieņem manu dvēseli, jo es gribu labāk mirt nekā dzīvot!" 4 Bet Tas Kungs teica: "Vai tu domā, ka tu dari labi dusmodamies?" 5 Tad Jona izgāja no pilsētas un apmetās kādā vietā uz austrumiem no tās. Viņš uzcēla sev tur mazu būdiņu un apsēdās tās paēnā, lai nogaidītu un redzētu, kas notiks ar pilsētu. 6 Bet Dievs Tas Kungs lika tur uzaugt ricinus stādam; tas drīz izauga lielāks par Jonu, radīja pavēni viņa galvai un atsvabināja viņu no drūmā garastāvokļa; tādēļ Jona ļoti priecājās par šo ricinus stādu. 7 Bet otrā dienā Dievs Tas Kungs rīta ausmā pavēlēja parādīties kādam tārpam; tas iedzēla ricinus stādam, un tas nokalta. 8 Un, kad bija uzlēkusi saule, Dievs lika pūst sausam austrumu vējam, saule spieda Jonam virs galvas, tā ka viņš zaudēja samaņu; savā dvēselē viņš tad vēlējās nāvi un teica: "Es gribētu labāk mirt nekā dzīvot!" 9 Tad Tas Kungs teica Jonam: "Vai tu domā, ka tu pamatoti dusmojies ricinus stāda dēļ?" Jona atbildēja: "Tik tiešām, ka es mirstu, manas dusmas ir pamatotas!" 10 Bet Tas Kungs sacīja: "Tev sāp sirds par ricinus stādu, gar kuru tu nemaz nebiji pūlējies, kuru tu nebiji izaudzējis, kas vienā naktī tapa un vienā naktī bija atkal pagalam. 11 Un kā tad lai Man nebūtu žēl Ninives, tādas tik lielas pilsētas, ar vairāk kā simts divdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, kas vienkārši nezina atšķirt savu labo roku no savas kreisās un kuriem pieder daudz lopu?"
