War with Syria
1 King Benhadad of Syria gathered all his troops, and supported by thirty-two other rulers with their horses and chariots, he marched up, laid siege to Samaria, and launched attacks against it. 2 He sent messengers into the city to King Ahab of Israel to say, “King Benhadad demands that 3 you surrender to him your silver and gold, your women and the strongest of your children.”
4 “Tell my lord, King Benhadad, that I agree; he can have me and everything I own,” Ahab answered.
5 Later the messengers came back to Ahab with another demand from Benhadad: “I sent you word that you were to hand over to me your silver and gold, your women and your children. 6 Now, however, I will send my officers to search your palace and the homes of your officials, and to take everything they consider valuable. They will be there about this time tomorrow.”
7 King Ahab called in all the leaders of the country and said, “You see that this man wants to ruin us. He sent me a message demanding my wives and children, my silver and gold, and I agreed.”
8 The leaders and the people answered, “Don't pay any attention to him; don't give in.”
9 So Ahab replied to Benhadad's messengers, “Tell my lord the king that I agreed to his first demand, but I cannot agree to the second.”
The messengers left and then returned with another message 10 from Benhadad: “I will bring enough men to destroy this city of yours and carry off the rubble in their hands. May the gods strike me dead if I don't!”
11 King Ahab answered, “Tell King Benhadad that a real soldier does his bragging after a battle, not before it.”
12 Benhadad received Ahab's answer as he and his allies, the other rulers, were drinking in their tents. He ordered his men to get ready to attack the city, and so they moved into position.
13 Meanwhile, a prophet went to King Ahab and said, “The Lord says, ‘Don't be afraid of that huge army! I will give you victory over it today, and you will know that I am the Lord.’”
14 “Who will lead the attack?” Ahab asked.
The prophet answered, “The Lord says that the young soldiers under the command of the district governors are to do it.”
“Who will command the main force?” the king asked.
“You,” the prophet answered.
15 So the king called out the young soldiers who were under the district commanders, 232 in all. Then he called out the Israelite army, a total of seven thousand men.
16 The attack began at noon, as Benhadad and his thirty-two allies were getting drunk in their tents. 17 The young soldiers advanced first. Scouts sent out by Benhadad reported to him that a group of soldiers was coming out of Samaria. 18 He ordered, “Take them alive, no matter whether they are coming to fight or to ask for peace.”
19 The young soldiers led the attack, followed by the Israelite army, 20 and each one killed the man he fought. The Syrians fled, with the Israelites in hot pursuit, but Benhadad escaped on horseback, accompanied by some of the cavalry. 21 King Ahab took to the field, captured the horses and chariots, and inflicted a severe defeat on the Syrians.
22 Then the prophet went to King Ahab and said, “Go back and build up your forces and make careful plans, because the king of Syria will attack again next spring.”
The Second Syrian Attack
23 King Benhadad's officials said to him, “The gods of Israel are mountain gods, and that is why the Israelites defeated us. But we will certainly defeat them if we fight them in the plains. 24 Now, remove the thirty-two rulers from their commands and replace them with field commanders. 25 Then call up an army as large as the one that deserted you, with the same number of horses and chariots. We will fight the Israelites in the plains, and this time we will defeat them.”
King Benhadad agreed and followed their advice. 26 The following spring he called up his men and marched with them to the city of Aphek to attack the Israelites. 27 The Israelites were called up and equipped; they marched out and camped in two groups facing the Syrians. The Israelites looked like two small flocks of goats compared to the Syrians, who spread out over the countryside.
28 A prophet went to King Ahab and said, “This is what the Lord says: ‘Because the Syrians say that I am a god of the hills and not of the plains, I will give you victory over their huge army, and you and your people will know that I am the Lord.’”
29 For seven days the Syrians and the Israelites stayed in their camps, facing each other. On the seventh day they started fighting, and the Israelites killed a hundred thousand Syrians. 30 The survivors fled into the city of Aphek, where the city walls fell on twenty-seven thousand of them.
Benhadad also escaped into the city and took refuge in the back room of a house. 31 His officials went to him and said, “We have heard that the Israelite kings are merciful. Give us permission to go to the king of Israel with sackcloth around our waists and ropes around our necks, and maybe he will spare your life.” 32 So they wrapped sackcloth around their waists and ropes around their necks, went to Ahab and said, “Your servant Benhadad pleads with you for his life.”
Ahab answered, “Is he still alive? Good! He's like a brother to me!”
33 Benhadad's officials were watching for a good sign, and when Ahab said “brother,” they took it up at once, and said, “As you say, Benhadad is your brother!”
“Bring him to me,” Ahab ordered. When Benhadad arrived, Ahab invited him to get in the chariot with him. 34 Benhadad said to him, “I will restore to you the towns my father took from your father, and you may set up a commercial center for yourself in Damascus, just as my father did in Samaria.”
Ahab replied, “On these terms, then, I will set you free.” He made a treaty with him and let him go.
A Prophet Condemns Ahab
35 At the Lord's command a member of a group of prophets ordered a fellow prophet to hit him. But he refused, 36 so he said to him, “Because you have disobeyed the Lord's command, a lion will kill you as soon as you leave me.” And as soon as he left, a lion came along and killed him.
37 Then this same prophet went to another man and said, “Hit me!” This man did so; he hit him a hard blow and hurt him. 38 The prophet bandaged his face with a cloth, to disguise himself, and went and stood by the road, waiting for the king of Israel to pass. 39 As the king was passing by, the prophet called out to him and said, “Your Majesty, I was fighting in the battle when a soldier brought a captured enemy to me and said, ‘Guard this man; if he escapes, you will pay for it with your life or else pay a fine of three thousand pieces of silver.’ 40 But I got busy with other things, and the man escaped.”
The king answered, “You have pronounced your own sentence, and you will have to pay the penalty.”
41 The prophet tore the cloth from his face, and at once the king recognized him as one of the prophets. 42 The prophet then said to the king, “This is the word of the Lord: ‘Because you allowed the man to escape whom I had ordered to be killed, you will pay for it with your life, and your army will be destroyed for letting his army escape.’”
43 The king went back home to Samaria, worried and depressed.
1 Bet Aramas ķēniņš Ben-Hadads sapulcināja visu savu karaspēku, un trīsdesmit divi ķēniņi bija kopā ar viņu, un viņam bija gan zirgi, gan rati. Un viņš devās uzbrukumā, ielenca Samariju un karoja pret to. 2 Un viņš aizsūtīja vēstnešus pie Israēla ķēniņa Ahaba pilsētā, 3 un viņš tam ziņoja: "Tā saka Ben-Hadads: man pieder tavs sudrabs un tavs zelts, un tāpat arī tavas sievas un tavi krietnie dēli būs mani." 4 Un Israēla ķēniņš atbildēja un sacīja: "Kā tu jau, mans kungs un ķēniņ, esi teicis: es esmu tavs ar visu, kas man pieder." 5 Tad vēstneši atkal atgriezās un sacīja: "Tā saka Ben-Hadads: es jau tiku sūtījis pie tevis un teicis: izdod man savu sudrabu un savu zeltu, savas sievas un savus dēlus, 6 un tādēļ es rīt ap šo pašu laiku nosūtīšu pie tevis savus kalpus. Tie pārmeklēs tavu namu un tavu kalpu namus, un lai tad notiek tā, ka visu to, kas viņiem patīk, lai tie ņem un to patur." 7 Tad Israēla ķēniņš saaicināja visus zemes vecajus un sacīja: "Lūdzu, vērojiet un izprotiet pareizi, cik ļauna ir šā cilvēka rīcība pret mani, jo, kad viņš bija atsūtījis pie manis savus sūtņus un prasīja pēc manām sievām un pēc maniem dēliem, mana sudraba un mana zelta, es viņa prasību nenoraidīju." 8 Un visi vecaji un visa tauta sacīja tam: "Nepaklausi un nepiekāpies viņam!" 9 Tad tas sacīja Ben-Hadada vēstnešiem: "Sakiet manam kungam, tam ķēniņam: visu, ko tu pirmo reizi vēstīji savam kalpam, to es pildīšu, bet šo prasību pildīt es nevaru." Un vēstneši aizgāja un aiznesa šo atbildi savam ķēniņam. 10 Tad Ben-Hadads atkal sūtīja sūtņus un sacīja: "Lai man dievi dara tā un vēl vairāk, bet Samarijas pīšļu diezin vai pietiktu to karavīru saujām, kas man paklausīgi seko!" 11 Bet Israēla ķēniņš atbildēja un sacīja: "Atbildiet tā: lai tas, kas apjož zobenu, nelielās, it kā tas būtu to jau nolicis." 12 Un notika, kad Ben-Hadads šo vārdu dzirdēja - viņš patlaban dzīroja kopā ar ķēniņiem savā teltī -, tad viņš sacīja saviem kalpiem: "Taisieties!" Un tie stājās uzbrukumam pret pilsētu. 13 Un redzi, kāds pravietis piegāja pie ķēniņa Ahaba un sacīja: "Tā saka Tas Kungs: vai tu redzi visu šo lielo pulku? Tad zini, ka Es šodien tos nodošu tavā rokā, lai tu atzītu, ka Es esmu Tas Kungs!" 14 Bet Ahabs jautāja: "Kādā veidā?" Un viņš atbildēja: "Ar zemes pārvaldnieku vīriem, tā sacījis Tas Kungs." Un Ahabs prasīja: "Kas lai uzsāk kauju?" Un tas sacīja: "Tu." 15 Un viņš saskaitīja zemes pārvaldnieku vīrus, un tādu bija divi simti trīsdesmit divi. Un pēc tam viņš saskaitīja visus ļaudis, visus Israēla bērnus, un to bija septiņi tūkstoši. 16 Un tie devās uzbrukumā pusdienas laikā; tikmēr Ben-Hadads dzēra un piedzērās, viņš pats un tie trīsdesmit divi ķēniņi, kas tam bija nākuši palīgā. 17 Un pirmie izgāja zemes pārvaldnieku vīri. Bet Ben-Hadads izsūtīja izlūkus, un tie viņam pavēstīja, ka no Samarijas izgājuši vīri un virzās uz priekšu. 18 Un viņš sacīja: "Ja tie nākuši miera nolūkā, tad satveriet tos dzīvus; ja tie nākuši karot, arī tad satveriet tos dzīvus!" 19 Kad šie zemes pārvaldnieku vīri bija izgājuši no pilsētas laukā un karaspēks tiem pakaļ, 20 tad ikviens kāva savu pretinieku; un aramieši metās bēgt, bet Israēls tos vajāja; arī Aramas ķēniņš Ben-Hadads aizbēga savā zirgā kopā ar jātniekiem. 21 Tad arī Israēla ķēniņš iznāca laukā, uzbruka zirgiem un braucējiem un sakāva aramiešus lielā kaujā. 22 Un pravietis pienāca pie Israēla ķēniņa un sacīja tam: "Ej stiprinies, pārdomā un apsver, kas tev jādara, jo nākamā gadā Aramas ķēniņš tev atkal uzbruks." 23 Bet Aramas ķēniņa karavadoņi sacīja viņam: "Viņu dievi ir kalnu dievi, tādēļ viņi ir bijuši spēcīgāki nekā mēs. Bet, ja mums būtu ar viņiem jācīnās klajumā, varbūt tad mēs varētu viņus pieveikt. 24 Tāpēc rīkojies tagad tā: atcel ķēniņus, ikvienu no savas vietas, un iecel viņu vietās zemes pārvaldniekus. 25 Bet sasauc tādu karaspēku kā to, kuru tu zaudēji, un liec jaunus zirgus un ratus zaudēto vietā, tad sāksim ar viņiem kauju līdzenumā. Vai tad mēs gan nebūsim stiprāki par tiem?" Un ķēniņš paklausīja viņu balsij un tā arī darīja. 26 Un notika, ka nākamajā gadā Ben-Hadads sapulcēja Aramas ļaudis un devās uz Afeku, lai karotu pret Israēlu. 27 Un arī Israēla bērni tika sapulcēti un apgādāti ar uzturu, un tie viņiem devās pretī. Un Israēla bērni apmetās nometnē viņu priekšā kā divi kazu pulciņi, bet aramieši piepildīja visu apvidu. 28 Tad Dieva vīrs pienāca klāt un teica Israēla ķēniņam, sacīdams: "Tā saka Tas Kungs: tādēļ ka aramieši ir sacījuši, ka Tas Kungs ir kalnu dievs, bet ne ieleju dievs, tad Es visu šo lielo pulku nododu tavā rokā, lai viņi atzīst, ka Es esmu Tas Kungs." 29 Un tie palika savās telšu nometnēs, apmetušies vieni pret otriem, septiņas dienas. Bet septītajā dienā sākās cīņa, un Israēla bērni sakāva aramiešus un nogalināja simts tūkstošus kājnieku vienā dienā. 30 Pārējie tad bēga uz Afeku, pilsētā iekšā, un mūris sabruka pār divdesmit septiņiem tūkstošiem šo atlikušo vīru. Arī Ben-Hadads bēga un bēguļoja pilsētā no viena mitekļa otrā. 31 Tad viņa kalpi tam sacīja: "Mēs, lūk, esam dzirdējuši, ka Israēla nama ķēniņi ir žēlsirdīgi un augstsirdīgi ķēniņi, tāpēc tērpsim savus gurnus maisos un tīsim ap savām galvām virves, un iesim ārā pie Israēla ķēniņa, varbūt mūsu dvēseles paliek dzīvas." 32 Un viņi apjoza savus gurnus ar maisiem un aptina savas galvas ar virvēm un izgāja pie Israēla ķēniņa un sacīja: "Tavs kalps Ben-Hadads saka: kaut mana dvēsele varētu palikt dzīva." Un tas sacīja: "Vai tad viņš arvien vēl ir dzīvs? Tas taču ir mans brālis." 33 Šie vīri to tulkoja par labu zīmi, un tie steidzīgi pieķērās viņa vārdiem, sacīdami: "Tātad Ben-Hadads ir tavs brālis?" Un viņš sacīja: "Ejiet un atvediet viņu!" Un tie izveda pie viņa Ben-Hadadu, un viņš lika tam iekāpt ratos. 34 Tad Be-Hadads sacīja viņam: "Tās pilsētas, kuras mans tēvs atņēma tavam tēvam, es gribu atdot, un iekārto sev tirgus laukumus Damaskā, kādus mans tēvs iekārtoja sev Samarijā." Uz to Ahabs atbildēja: "Pēc šīs derības es tevi atlaidīšu." Un viņš noslēdza ar viņu derību un atlaida viņu. 35 Un tad kāds vīrs no praviešu mācekļiem sacīja citam pēc Tā Kunga vārda: "Iesit man un ievaino mani!" Bet šis vīrs liedzās tam sist. 36 Tad tas sacīja viņam: "Tādēļ ka tu neesi klausījis Tā Kunga balsij, tad redzi, kad būsi aizgājis no manis, lauva tevi saplēsīs." Un, tiklīdz tas aizgāja no viņa sāniem, lauva nāca tam pretī un viņu saplosīja. 37 Un tad tas satika vēl citu vīru un sacīja: "Lūdzu, sit man un ievaino mani!" Un tas vīrs to sita un viņu ievainoja. 38 Un šis pravietis devās tālāk un nostājās ķēniņam ceļā, bet padarīja sevi nepazīstamu, apsegdams savas acis ar kādu apsienamo. 39 Un tanī brīdī, kad ķēniņš gāja garām, viņš skaļi uzrunāja ķēniņu un sauca: "Tavs kalps bija izgājis kaujā, un redzi, tur kāds augstāks karavīrs pagriezās pret mani, pieveda man kādu cilvēku un sacīja man: uzraugi šo vīru. Bet, ja tas pazudīs, tad tu ar savu dvēseli atbildēsi par viņa dvēseli vai arī ar vienu talentu sudraba tu varēsi to atsvērt. 40 Un, kamēr nu tavam kalpam šis tas bija darāms, gūstekņa vairs nebija." Un Israēla ķēniņš sacīja: "Tāds lai ir tavs taisnības spriedums, kā tu pats esi spriedis." 41 Bet tad tas steidzīgi norāva apsienamo no savām acīm. Un Israēla ķēniņš pazina, ka tas bija viens no praviešiem. 42 Un viņš sacīja ķēniņam: "Tā saka Tas Kungs: tāpēc ka tu šo vīru, kuru Es biju paredzējis izdeldēt, esi no savas rokas izlaidis, tad tagad lai tava dvēsele atbild par viņa dvēseli un tava tauta par viņa tautu." 43 Un Israēla ķēniņš atgriezās savās mājās saīdzis un dusmīgs un nonāca Samarijā.
