The End of the Flood
1 God had not forgotten Noah and all the animals with him in the boat; he caused a wind to blow, and the water started going down. 2 The outlets of the water beneath the earth and the floodgates of the sky were closed. The rain stopped, 3 and the water gradually went down for 150 days. 4 On the seventeenth day of the seventh month the boat came to rest on a mountain in the Ararat range. 5 The water kept going down, and on the first day of the tenth month the tops of the mountains appeared.
6 After forty days Noah opened a window 7 and sent out a raven. It did not come back, but kept flying around until the water was completely gone. 8 Meanwhile, Noah sent out a dove to see if the water had gone down, 9 but since the water still covered all the land, the dove did not find a place to light. It flew back to the boat, and Noah reached out and took it in. 10 He waited another seven days and sent out the dove again. 11 It returned to him in the evening with a fresh olive leaf in its beak. So Noah knew that the water had gone down. 12 Then he waited another seven days and sent out the dove once more; this time it did not come back.
13 When Noah was 601 years old, on the first day of the first month, the water was gone. Noah removed the covering of the boat, looked around, and saw that the ground was getting dry. 14 By the twenty-seventh day of the second month the earth was completely dry.
15 God said to Noah, 16 “Go out of the boat with your wife, your sons, and their wives. 17 Take all the birds and animals out with you, so that they may reproduce and spread over all the earth.” 18 So Noah went out of the boat with his wife, his sons, and their wives. 19 All the animals and birds went out of the boat in groups of their own kind.
Noah Offers a Sacrifice
20 Noah built an altar to the Lord; he took one of each kind of ritually clean animal and bird, and burned them whole as a sacrifice on the altar. 21 The odor of the sacrifice pleased the Lord, and he said to himself, “Never again will I put the earth under a curse because of what people do; I know that from the time they are young their thoughts are evil. Never again will I destroy all living beings, as I have done this time. 22 As long as the world exists, there will be a time for planting and a time for harvest. There will always be cold and heat, summer and winter, day and night.”
1 Tad Dievs atcerējās Nou, kā arī visus zvērus un visus lopus, kas bija ar viņu šķirstā. Un Dievs lika vējam pūst pār zemi, tad ūdeņi kritās. 2 Dzelmju avoti un debesu logi aizvērās, un lietus mitējās līt no debesīm. 3 Un ūdeņi sāka kristies pēc simts piecdesmit dienām, šurpu turpu noskriedami. 4 Un šķirsts septītā mēneša septiņpadsmitajā dienā nolaidās uz Ararata kalniem. 5 Un ūdeņi notecēja, šurp un turp bēgot, līdz desmitajam mēnesim. Bet desmitā mēneša pirmajā dienā nāca redzamas kalnu virsotnes. 6 Un pēc četrdesmit dienām Noa atvēra šķirsta logu, ko bija taisījis, 7 un izlaida kraukli. Tas laidās, šurp un turp lidinādamies, kamēr ūdeņi nokritās zemes virsū. 8 Tad viņš izlaida balodi no to vidus, kas bija ar viņu šķirstā, lai vērotu, vai ūdeņi nav noskrējuši zemes virsū. 9 Bet balodis neatrada vietu, kur apmesties, un atgriezās šķirstā pie viņa, jo ūdeņi vēl bija pār visu zemi. Viņš izstiepa savu roku, satvēra to un ienesa pie sevis šķirstā. 10 Un viņš gaidīja vēl septiņas dienas un pēc tam atkal izlaida balodi no šķirsta. 11 Tad balodis atgriezās tā ap vakara laiku, un redzi, noplūkta olīvas lapa bija viņa knābī, un Noa tūdaļ noprata, ka ūdeņi zemes virsū bija noskrējuši. 12 Tad viņš gaidīja vēl nākošās septiņas dienas un izlaida balodi, bet tas vairs neatgriezās pie viņa. 13 Un notika seši simti pirmajā gadā, pirmā mēneša pirmajā dienā, ka ūdeņi bija izsīkuši zemes virsū; tad Noa noņēma šķirsta jumtu un redzēja, ka zemes virsa bija apžuvusi. 14 Otrā mēneša divdesmit septītajā dienā zeme bija nožuvusi. 15 Un Dievs teica uz Nou: 16 "Izej no šķirsta, tu un tava sieva, tavi dēli un tavas vedeklas līdz ar tevi. 17 Un visi dzīvie radījumi, kas ir ar tevi, ikviena radība: putni, lopi, rāpuļi, kas rāpo pa zemi, lai iznāk līdz ar tevi ārā un lai piepilda zemi lieliem pulkiem un augļojas un vairojas zemes virsū." 18 Tad Noa izgāja un viņa dēli, viņa sieva un viņa vedeklas kopā ar viņu. 19 Un visi zvēri, visi rāpuļi un visi putni, viss, kas vien kust virs zemes, pēc viņu sugām iznāca no šķirsta. 20 Un Noa uzcēla Tam Kungam altāri un ņēma no ikviena šķīsta lopa un no ikviena šķīsta putna un upurēja dedzināmo upuri uz altāra. 21 Kad Tas Kungs oda patīkamo smaržu, Viņš sacīja Savā sirdī: Es turpmāk vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ, jo cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas no mazām dienām, un Es arī turpmāk vairs neiznīcināšu visu dzīvo, kā Es to esmu darījis. 22 Kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts.
