The Second Passover
1 The Lord spoke to Moses in the Sinai Desert in the first month of the second year after the people of Israel had left Egypt. He said, 2-3 “On the fourteenth day of this month, beginning at sunset, the people of Israel are to observe the Passover according to all the rules and regulations for it.” 4 So Moses told the people to observe the Passover, 5 and on the evening of the fourteenth day of the first month they did so in the Sinai Desert. The people did everything just as the Lord had commanded Moses.
6 But there were some people who were ritually unclean because they had touched a corpse, and they were not able to keep the Passover on that day. They went to Moses and Aaron 7 and said, “We are unclean because we have touched a corpse, but why should we be excluded from presenting the Lord's offering with the rest of the Israelites?”
8 Moses answered, “Wait until I receive instructions from the Lord.”
9 The Lord told Moses 10 to say to the people of Israel, “When any of you or your descendants are unclean from touching a corpse or are far away on a journey, but still want to keep the Passover, 11 you are permitted to observe it one month later instead, on the evening of the fourteenth day of the second month. Celebrate it with unleavened bread and bitter herbs. 12 Do not leave any of the food until the following morning and do not break any of the animal's bones. Observe the Passover according to all the regulations. 13 But if any of you are ritually clean and not away on a journey and do not observe the Passover, you shall no longer be considered my people, because you did not present the offering to me at the appointed time. You must suffer the consequences of your sin.
14 “If foreigners living among you want to keep the Passover, they must observe it according to all the rules and regulations. The same law applies to everyone, whether native or foreigner.”
The Fiery Cloud
(Exodus 40.34-38)15-16 On the day the Tent of the Lord's presence was set up, a cloud came and covered it. At night the cloud looked like fire. 17 Whenever the cloud lifted, the people of Israel broke camp, and they set up camp again in the place where the cloud came down. 18 The people broke camp at the command of the Lord, and at his command they set up camp. As long as the cloud stayed over the Tent, they stayed in the same camp. 19 When the cloud stayed over the Tent for a long time, they obeyed the Lord and did not move on. 20 Sometimes the cloud remained over the Tent for only a few days; in any case, they remained in camp or moved, according to the command of the Lord. 21 Sometimes the cloud remained only from evening until morning, and they moved on as soon as the cloud lifted. Whenever the cloud lifted, they moved on. 22 Whether it was two days, a month, a year, or longer, as long as the cloud remained over the Tent, they did not move on; but when it lifted, they moved. 23 They set up camp and broke camp in obedience to the commands which the Lord gave through Moses.
1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu Sinaja tuksnesī otrā gadā pēc viņu iziešanas no Ēģiptes zemes pirmajā mēnesī, sacīdams: 2 "Lai Israēla bērni gatavojas Pashā svētkiem noliktā laikā: 3 četrpadsmitajā dienā šinī mēnesī ap pievakari sataisieties tiem savā noliktā laikā; rīkojiet šos svētkus tā, kā visi likumi un Manas tiesas to noteic." 4 Tad Mozus sacīja Israēla bērniem, lai tie svinētu Pashā svētkus. 5 Un viņi svinēja Pashā svētkus pirmā mēneša četrpadsmitās dienas pievakarē Sinaja tuksnesī; visu, kā Tas Kungs bija to Mozum pavēlējis, tā arī Israēla bērni darīja. 6 Un tur bija arī kādi vīri, kas mirušo dēļ bija kļuvuši nešķīsti, un tie nevarēja Pashā svētkus svinēt šinī noliktā dienā, tādēļ viņi piegāja pie Mozus un Ārona tanī pašā dienā, 7 un tie vīri viņam sacīja: "Mēs esam palikuši nešķīsti pie miroņa. Kāpēc mums mūsu tiesības tiek ierobežotas, ka mums neļauj pienest upuri Tam Kungam mums noteiktā laikā kopā ar Israēla bērniem?" 8 Un Mozus viņiem atbildēja: "Palieciet mierā, es gribu pajautāt, ko Tas Kungs jums pavēlēs darīt!" 9 Un Tas Kungs runāja uz Mozu, sacīdams: 10 "Runā uz Israēla bērniem un saki: ja kāds no jums vai no jūsu pēcnācējiem ir pie miroņa palicis nešķīsts vai ir tālā ceļā, tad viņam tomēr būs Tam Kungam jātur Pashā svētki: 11 otrā mēneša četrpadsmitajā dienā ap vakara laiku tie jums jātur, ar neraudzētām maizēm un ar rūgtām zālēm ir Pashā jābauda. 12 Viņiem no tā nekā nebūs atstāt līdz rītam, tanī dienā nebūs lauzt nevienu kaulu; pēc visiem Pashā svētku likumiem turiet tos. 13 Bet kas ir šķīsts un kas neatrodas ceļā, bet tomēr ir atrāvies no Pashā turēšanas, tad tāda cilvēka dzīvība lai tiek izdeldēta no viņa tautas, jo viņš savu upuri Tam Kungam nav pienesis tam noteiktā laikā; tāds cilvēks lai nes savus grēkus! 14 Bet, ja kāds cilvēks pie jums uzturas kā svešinieks un grib Tam Kungam svinēt Pashā svētkus, tad lai viņš tos tur pēc Pashā svētku likumiem un tiesām, kā pienākas; un lai jums ir vienāds likums kā svešiniekam, tā iedzimtajam tanī zemē." 15 Un tanī dienā, kad mājoklis tika uzcelts, tad mākonis apklāja mājokli, proti, Liecības telti, bet vakarā pār mājokli bija ugunij līdzīga blāzma līdz rītam. 16 Tā bija pastāvīgi: dienā mājokli apklāja mākonis, bet naktī blāzmoja uguns. 17 Un, kad padebesis pacēlās no telts, tad arī Israēla bērni devās ceļā; bet tanī vietā, kur mākonis apstājās, tur Israēla bērni apmetās. 18 Pēc Tā Kunga pavēles Israēla bērni devās ceļā, un pēc Tā Kunga pavēles tie apmetās; visu laiku, kamēr mākonis atradās virs mājokļa, tikmēr arī tie dzīvoja savās teltīs. 19 Un, kad mākonis palika daudzas dienas virs mājokļa, tad Israēla bērni ņēma vērā Tā Kunga pavēli un necēlās, lai dotos tālāk. 20 Un notika arī, ka mākonis palika nedaudz dienu virs mājokļa, lai uzkavētos, tad pēc Tā Kunga pavēles arī viņi palika uz vietas, un pēc Tā Kunga pavēles viņi cēlās. 21 Un gadījās arī, ka mākonis palika tikai no vakara līdz rītam, bet no rīta tas jau pacēlās, tad arī viņi cēlās; vai bija diena, vai bija nakts, tiklīdz mākonis pacēlās, tā arī viņi devās ceļā. 22 Bet, ja mākonis divas dienas vai pat mēnesi, vai vēl ilgāk kavējās pār mājokli, virs tā palikdams, tad arī Israēla bērni mita savās teltīs un necēlās; bet, tiklīdz tas cēlās, tad arī viņi izvilka savu telšu mietus. 23 Pēc Tā Kunga pavēles tie apmetās, un pēc Tā Kunga pavēles tie cēlās; tie ņēma vērā Tā Kunga pavēles, kā Tas Kungs bija caur Mozu pavēlējis.
