A Prayer of Habakkuk
1 This is a prayer of the prophet Habakkuk:
2 O Lord, I have heard of what you have done,
and I am filled with awe.
Now do again in our times
the great deeds you used to do.
Be merciful, even when you are angry.
3 God is coming again from Edom;
the holy God is coming from the hills of Paran.
His splendor covers the heavens,
and the earth is full of his praise.
4 He comes with the brightness of lightning;
light flashes from his hand,
there where his power is hidden.
5 He sends disease before him
and commands death to follow him.
6 When he stops, the earth shakes;
at his glance the nations tremble.
The eternal mountains are shattered;
the everlasting hills sink down,
the hills where he walked in ancient times.
7 I saw the people of Cushan afraid
and the people of Midian tremble.
8 Was it the rivers that made you angry, Lord?
Was it the sea that made you furious?
You rode upon the clouds;
the storm cloud was your chariot,
as you brought victory to your people.
9 You got ready to use your bow,
ready to shoot your arrows.
Your lightning split open the earth.
10 When the mountains saw you, they trembled;
water poured down from the skies.
The waters under the earth roared,
and their waves rose high.
11 At the flash of your speeding arrows
and the gleam of your shining spear,
the sun and the moon stood still.
12 You marched across the earth in anger;
in fury you trampled the nations.
13 You went out to save your people,
to save your chosen king.
You struck down the leader of the wicked
and completely destroyed his followers.
14 Your arrows pierced the commander of his army
when it came like a storm to scatter us,
gloating like those who secretly oppress the poor.
15 You trampled the sea with your horses,
and the mighty waters foamed.
16 I hear all this, and I tremble;
my lips quiver with fear.
My body goes limp,
and my feet stumble beneath me.
I will quietly wait for the time to come
when God will punish those who attack us.
17 Even though the fig trees have no fruit
and no grapes grow on the vines,
even though the olive crop fails
and the fields produce no grain,
even though the sheep all die
and the cattle stalls are empty,
18 I will still be joyful and glad,
because the Lord God is my savior.
19 The Sovereign Lord gives me strength.
He makes me sure-footed as a deer
and keeps me safe on the mountains.
1 Šī ir pravieša Habakuka dziedamā lūgšana. 2 Kungs, es dzirdēju Tavu vēsti, mani māc bailes Tavu darbu priekšā. Gadu plūdumā īsteno Savu darbu un dari to gadu plūdumā arī visiem zināmu un skaidri saskatāmu! Dusmās atceries arī apžēlošanu! 3 Dievs uzsāka Savas gaitas no Temanas, Svētais no Paranas kalniem. Viņa godība apklāja debesis, visa zeme bija pilna Viņa slavas. 4 Viņa mirdzums izlaužas un laistās kā saules spožums, gaismas stari nāk no Viņa rokām, tur slēpjas Viņa vara. 5 Viņam pa priekšu iet mēris, un Viņam pa pēdām seko sērgas karstums. 6 Kad Viņš apstājas, sakustas zeme; kad Viņš raugās uz tautām, tad tās krīt bailēs; kalni, kas no mūžības pastāv, pēkšņi sabirst drumslās, pakalni, kas bijuši jau no pašiem pirmajiem laikiem, saplok un izlīdzinās; Viņš iet ceļus, kādus Viņš jau reiz mūžībā gājis. 7 Es redzu Kušana teltis postā un vēroju, kā plivinās vējā Midiāna telšu pārklāji. 8 Vai pret upēm, ak, Kungs, ir iedegusies Tava bardzība vai Tavas dusmas pret ūdeņiem un Tevi pārņēmusi nepatika pret jūru, ka Tu sēsties, lai trauktos uz priekšu Savu zirgu vilktajos uzvaras nesējos braucamos ratos? 9 Tavs spodrais loks ir šaušanas gatavībā, bultu soma ir bultu pilna. Tu skaldi zemi, ka no tās dziļumiem rodas strauti. 10 Kad kalni Tevi ierauga, tiem paliek bail, tie trīc, un ūdeņi gāžas no mākoņiem, jūra paceļ savu dziļumu balsi, tā krāc un augstu pret debesīm paceļ savas rokas. 11 Saule un mēness paliek stāvam savās mājvietās, kad liesmo Tavas lidojošās šautras un mirdz Tavs spīguļojošais šķēps. 12 Dusmās Tu pārstaigā zemi, bardzībā Tu samin svešas tautas. 13 Tu dodies uzbrukumā, lai izglābtu Savu tautu, lai izglābtu Savu svaidīto; Tu notriec jumtu bezdievīgā namam un atsedz pamatus klintij, uz kuras tas celts. 14 Tu satriec ar Savām bultām viņu vadoņu galvas, kuri traucās šurp kā vētra, lai man uzbruktu, un gavilēja pārliecībā, ka viņi mani nabagu varēs mierīgi aprīt manā vienkāršajā paslēptuvē. 15 Tu staigā ar Saviem zirgiem pa jūru, tur brāžas un šalc varenas ūdeņu plūsmas. 16 Kad es to dzirdēju, nemiera trīsas izgāja caur manu miesu, un manas lūpas nodrebēja, atskanot balsij. Nāves bailes pārņēma mani, kaulos kļuva sajūtams ļenganums; es trīcēju visā savā ķermenī it kā savas bojā ejas stundā, bet man mierīgi ir jānogaida līdz nelaimes piemeklējuma dienai, kamēr pienāks klāt tā tauta, kas mums uzbruks. 17 Ja vīģes koks arī neziedēs un vīnakokam nebūs ogu un ja nepiepildās arī cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniedz nekādu barību, ja sīklopi būtu izzuduši no aplokiem un kūtīs nebūtu arī vairs neviena liellopa, 18 tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu! 19 Jo Dievs Tas Kungs ir mans spēks un darīs manas kājas vieglas kā kalnu kazai un pāri maniem augstumiem rādīs man ceļu un vadīs mani. - Nodziedāt stīgu mūzikas instrumenta pavadībā.
