Words of Comfort to Jerusalem
1 The Lord says,
“Listen to me, you that want to be saved,
you that come to me for help.
Think of the rock from which you came,
the quarry from which you were cut.
2 Think of your ancestor, Abraham,
and of Sarah, from whom you are descended.
When I called Abraham, he was childless,
but I blessed him and gave him children;
I made his descendants numerous.
3 “I will show compassion to Jerusalem,
to all who live in her ruins.
Though her land is a desert, I will make it a garden,
like the garden I planted in Eden.
Joy and gladness will be there,
and songs of praise and thanks to me.
4 “Listen to me, my people,
listen to what I say:
I give my teaching to the nations;
my laws will bring them light.
5 I will come quickly and save them;
the time of my victory is near.
I myself will rule over the nations.
Distant lands wait for me to come;
they wait with hope for me to save them.
6 Look up at the heavens; look at the earth!
The heavens will disappear like smoke;
the earth will wear out like old clothing,
and all its people will die like flies.
But the deliverance I bring will last forever;
my victory will be final.
7 “Listen to me, you that know what is right,
who have my teaching fixed in your hearts.
Do not be afraid when people taunt and insult you;
8 they will vanish like moth-eaten clothing!
But the deliverance I bring will last forever;
my victory will endure for all time.”
9 Wake up, Lord, and help us!
Use your power and save us;
use it as you did in ancient times.
It was you that cut the sea monster Rahab to pieces.
10 It was you also who dried up the sea
and made a path through the water,
so that those you were saving could cross.
11 Those whom you have rescued
will reach Jerusalem with gladness,
singing and shouting for joy.
They will be happy forever,
forever free from sorrow and grief.
12 The Lord says,
“I am the one who strengthens you.
Why should you fear mortals,
who are no more enduring than grass?
13 Have you forgotten the Lord who made you,
who stretched out the heavens
and laid the earth's foundations?
Why should you live in constant fear
of the fury of those who oppress you,
of those who are ready to destroy you?
Their fury can no longer touch you.
14 Those who are prisoners will soon be set free;
they will live a long life
and have all the food they need.
15 “I am the Lord your God;
I stir up the sea
and make its waves roar.
My name is the Lord Almighty!
16 I stretched out the heavens
and laid the earth's foundations;
I say to Jerusalem, ‘You are my people!
I have given you my teaching,
and I protect you with my hand.’”
The End of Jerusalem's Suffering
17 Jerusalem, wake up!
Rouse yourself and get up!
You have drunk the cup of punishment
that the Lord in his anger gave you to drink;
you drank it down, and it made you stagger.
18 There is no one to lead you,
no one among your people
to take you by the hand.
19 A double disaster has fallen on you:
your land has been devastated by war,
and your people have starved.
There is no one to show you sympathy.
20 At the corner of every street
your people collapse from weakness;
they are like deer caught in a hunter's net.
They have felt the force of God's anger.
21 You suffering people of Jerusalem,
you that stagger as though you were drunk,
22 the Lord your God defends you and says,
“I am taking away the cup
that I gave you in my anger.
You will no longer have to drink
the wine that makes you stagger.
23 I will give it to those who oppressed you,
to those who made you lie down in the streets
and trampled on you as if you were dirt.”
1 Uzklausait Mani jūs, kas tiecaties pēc taisnības, jūs, kas mīlat To Kungu! Uzlūkojiet to klinti, no kuras esat cirsti, un to akas dzīli, no kuras esat izrakti! 2 Uzlūkojiet Ābrahāmu, savu tēvu, un Sāru, kas jūs ar sāpēm dzemdējusi! Tad viņš vēl bija viens, kad Es viņu aicināju, bet Es viņu svētīju un vairoju. 3 Jo Tas Kungs sajūt žēlastību pret Ciānu, žēlastību pret visām tās drupu kaudzēm, Viņš padarīs visu tās tuksnešu kopu par Ēdeni un tās tuksnesīgo klajumu par Tā Kunga dārzu. Tur radīsies tad prieks un līksmība, tur atskanēs pateicības un slavas dziesmas. 4 Klausaities uz Mani jūs, Mana tauta, atveriet savas ausis, Manas tautas locekļi! Jo likumi un pamācība nāks no Manis, Savu taisnību Es gribu padarīt tautām par gaismu. 5 Mana taisnība ir tuvu, Mana palīdzība tuvojas. Manas rokas tiesās tautas, uz Mani raugās cerībā jūras salas, un no Manas rokas tās gaida palīdzību. 6 Paceliet savas acis uz debesīm augšā un skataities lejup uz zemi! Jo debesis izkūpēs kā dūmi, un zeme sadils un sabirzīs kā drēbe, un tās iedzīvotāji nobeigsies kā odi. Taču Mana palīdzība paliks mūžīgi, un Mana taisnība nezudīs. 7 Uzklausait Mani jūs, kas pazīstat taisnību un mīlat to, jūs ļaudis, kam sirdī Mani baušļi! Nebīstieties no cilvēku nievāšanām un neizbīstaities no viņu paļājumiem! 8 Jo kodes viņus saēdīs kā drēbi un dažādi grauzēji kukaiņi kā vilnu, bet Mana taisnība paliks mūžīgi un Mana palīdzība uz radu radiem. 9 Celies, celies un apjozies ar spēku, tu Tā Kunga elkonis! Celies kā sendienās, vecu vecos laikos! Vai ne Tu pāršķēli Rahabu un nodūri jūras pūķi? 10 Vai ne Tu padarīji jūru sausu, nosusināji lielos ūdens plūdus un pārvērti jūras dziļumus par staigājamu ceļu, lai izglābtie varētu pa to iziet? 11 Tā atgriezīsies Tā Kunga atpirktie ar gavilēm Ciānā, un mūžīga līksmība būs pār viņu galvām; prieks un līksme pildīs viņu sirdis, no viņiem atstāsies skumjas un bēdas. 12 Es, Es esmu tavs iepriecinātājs! Kādēļ tu bīsties no mirstīgiem cilvēkiem, no cilvēku bērniem, kas iznīkst kā zāle, 13 un tomēr aizmirsti To Kungu, savu radītāju, kas debesis izpletis un licis pamatus zemei, un ka tu dzīvoji mūžīgās bailēs no apspiedēja niknuma, kad tas taisījās tevi samaitāt? Kur tad nu palicis šis apspiedēja niknums? 14 Un drīzi jo drīzi saistītais būs svabads no važām un nemirs un nenogrims pazemē; arī maizes tam netrūks, 15 tik tiešām, ka Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas saviļņo jūru, ka tās viļņi krāc: Kungs Cebaots ir Viņa vārds. 16 Un Es ieliku Savus vārdus tavā mutē un tevi pasargāju Savas rokas ēnā, lai Es radītu debesis, liktu zemei pamatus un sacītu Ciānai: tu esi Mana tauta! 17 Mosties, mosties, celies, Jeruzāleme, kas tu esi dzērusi no Tā Kunga rokas Viņa dusmības kausu, iztukšojusi līdz dibenam reibinošas dziras kausu! 18 No visiem tās dzemdētiem dēliem nebija neviena, kas to būtu izvadījis drošībā un miera vietā; no tās uzaudzinātiem dēliem nebija neviena, kas to būtu ņēmis pie rokas. 19 Divkārtīgs likteņa sitiens ķēra tevi, bet kas gan sajūt līdzcietību pret tevi? Tur bija varmācība un posts, bads un zobens. Kā Es gan būtu varējis tevi iepriecināt? 20 Tavi dēli gulēja nevarīgi visos ielu stūros kā stirna tīklā, Tā Kunga, tava Dieva, dusmu un draudu ķerti. 21 Tādēļ uzklausi šos vārdus, tu nelaimīgā, kas esi apreibusi, bet ne no vīna! 22 Tā saka Tas Kungs, Visuvarenais un tavs Dievs, kas aizstāv Savas tautas lietu: "Redzi, Es izņēmu no tavām rokām reibinošu dziras kausu, Savu dusmu kausu! Tev nebūs turpmāk vairs no tā jādzer, 23 bet Es to ielikšu tavu apspiedēju rokās, kas tev zobgalīgi kādreiz uzsaukuši: noliecies, lai mēs kāpjam tev pāri! - Tev vajadzēja noliekt savu muguru pilnīgi pie zemes, ka tā ir par ceļu tiem, kas pa to iet."
