Life Is Useless
1 These are the words of the Philosopher, David's son, who was king in Jerusalem.
2 It is useless, useless, said the Philosopher. Life is useless, all useless. 3 You spend your life working, laboring, and what do you have to show for it? 4 Generations come and generations go, but the world stays just the same. 5 The sun still rises, and it still goes down, going wearily back to where it must start all over again. 6 The wind blows south, the wind blows north—round and round and back again. 7 Every river flows into the sea, but the sea is not yet full. The water returns to where the rivers began, and starts all over again. 8 Everything leads to weariness—a weariness too great for words. Our eyes can never see enough to be satisfied; our ears can never hear enough. 9 What has happened before will happen again. What has been done before will be done again. There is nothing new in the whole world. 10 “Look,” they say, “here is something new!” But no, it has all happened before, long before we were born. 11 No one remembers what has happened in the past, and no one in days to come will remember what happens between now and then.
The Philosopher's Experience
12 I, the Philosopher, have been king over Israel in Jerusalem. 13 I determined that I would examine and study all the things that are done in this world.
God has laid a miserable fate upon us. 14 I have seen everything done in this world, and I tell you, it is all useless. It is like chasing the wind. 15 You can't straighten out what is crooked; you can't count things that aren't there.
16 I told myself, “I have become a great man, far wiser than anyone who ruled Jerusalem before me. I know what wisdom and knowledge really are.” 17 I was determined to learn the difference between knowledge and foolishness, wisdom and madness. But I found out that I might as well be chasing the wind. 18 The wiser you are, the more worries you have; the more you know, the more it hurts.
1 Šie ir mācītāja, Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa, vārdi. 2 "Ak niecību niecība!" saka mācītājs. "Ak niecību niecība! Viss ir niecība!" 3 Kāds labums atlec cilvēkam no viņa pūlēm, kurām viņš nododas zem saules? 4 Viens dzimums aiziet, un cits dzimums nāk, bet zeme pastāv mūžīgi nesatricināta. 5 Saule uzlec un saule noriet un steidzas atpakaļ uz to pašu vietu, no kurienes tā atkal no jauna uzlec. 6 Vējš iet uz dienvidiem un griežas pret ziemeļiem; nepārtraukti visapkārt griezdamies un pūzdams, tas aptek apkārt un nonāk atpakaļ savā vecajā vietā. 7 Visas upes ietek jūrā, un tomēr jūra nekļūst pilnāka; bet pa to pašu vietu, pa kuru upes tek, tās tek arvien joprojām. 8 Visās vietās ir tik daudz grūtumu, ka neviens cilvēks to nevar izteikt; acis ir par vāju, lai visu to saredzētu, un ausis, lai visu to sadzirdētu. 9 Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules. 10 Vai kaut kas kādreiz notiek, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir kaut kas jauns! - Tas jau sen ir bijis laikos, kas ir bijuši ilgi pirms mums. 11 No agrākiem laikiem nav palikusi nekāda piemiņa, un par tiem vēlākiem, kuri nāks, arī par tiem nepaliks nekāda piemiņa tiem, kas nāks pēc viņiem. 12 Es, mācītājs, biju ķēniņš pār Israēlu Jeruzālemē, 13 un es apņēmos savā sirdī, ka es ar gudrību visu izpētīšu un izdibināšu, kas zem debess notiek: šīs grūtās pūles Dievs ir uzlicis cilvēku bērniem, lai viņi ar tām nomokās. 14 Es novēroju visus darbus, kādi tiek zem saules darīti, un redzi, viss bija niecība un vēja ķeršana, 15 jo tas, kas līks, nevar kļūt taisns, un, kas nepilnīgs, to nevar skaitīt par pilnvērtīgu. 16 Es domāju savā sirdī un sacīju: patiesi, es esmu gudrībā augsti cēlies un vairāk pieņēmies nekā visi tie, kuri ir bijuši pirms manis Jeruzālemē, un mans gars ir redzējis gudrības un ieguvis atziņu papilnam! 17 Un, kad es savā garā apņēmos izzināt, kas ir gudrība, un izprast, kas ir neapdomība un neprātība, tad es skaidri atzinu, ka arī tā ir vēja ķeršana; 18 jo, kur ir daudz gudrības, tur ir daudz nepatikšanu, un ar atziņas pieaugšanu vairojas arī vilšanās.
