Solomon's Address to the People
(1 Kings 8.12-21)1 Then King Solomon prayed,
“Lord, you have chosen to live in clouds and darkness.
2 Now I have built a majestic temple for you,
a place for you to live in forever.”
3 All the people of Israel were standing there. The king turned to face them and asked God's blessing on them. 4 He said, “Praise the Lord God of Israel! He has kept the promise he made to my father David when he said to him, 5 ‘From the time I brought my people out of Egypt until now, I did not choose any city in the land of Israel as the place to build a temple where I would be worshiped, and I did not choose anyone to lead my people Israel. 6 But now I have chosen Jerusalem as the place where I will be worshiped, and you, David, to rule my people.’”
7 And Solomon continued, “My father David planned to build a temple for the worship of the Lord God of Israel, 8 but the Lord said to him, ‘You were right in wanting to build a temple for me, 9 but you will never build it. It is your son, your own son, who will build my temple.’
10 “Now the Lord has kept his promise: I have succeeded my father as king of Israel, and I have built a temple for the worship of the Lord God of Israel. 11 I have placed in the Temple the Covenant Box, which contains the stone tablets of the covenant which the Lord made with the people of Israel.”
Solomon's Prayer
(1 Kings 8.22-53)12 Then in the presence of the people Solomon went and stood in front of the altar and raised his arms in prayer. ( 13 Solomon had made a bronze platform and put it in the middle of the courtyard. It was eight feet square and five feet high. He mounted this platform, knelt down where everyone could see him, and raised his hands toward heaven.) 14 He prayed, “Lord God of Israel, in all heaven and earth there is no god like you. You keep your covenant with your people and show them your love when they live in wholehearted obedience to you. 15 You have kept the promise you made to my father David; today every word has been fulfilled. 16 Now, Lord God of Israel, keep the other promise you made to my father when you told him that there would always be one of his descendants ruling as king of Israel, provided that they carefully obeyed your Law just as he did. 17 So now, Lord God of Israel, let everything come true that you promised to your servant David.
18 “But can you, O God, really live on earth among men and women? Not even all of heaven is large enough to hold you, so how can this Temple that I have built be large enough? 19 Lord my God, I am your servant. Listen to my prayer and grant the requests I make to you. 20 Watch over this Temple day and night. You have promised that this is where you will be worshiped, so hear me when I face this Temple and pray. 21 Hear my prayers and the prayers of your people Israel when they face this place and pray. In your home in heaven hear us and forgive us.
22 “When people are accused of wronging others and are brought to your altar in this Temple to take an oath that they are innocent, 23 O Lord, listen in heaven and judge your servants. Punish the guilty ones as they deserve and acquit the innocent.
24 “When your people Israel are defeated by their enemies because they have sinned against you and then when they turn to you and come to this Temple, humbly praying to you for forgiveness, 25 listen to them in heaven. Forgive the sins of your people and bring them back to the land which you gave to them and to their ancestors.
26 “When you hold back the rain because your people have sinned against you and then when they repent and face this Temple, humbly praying to you, 27 O Lord, listen to them in heaven and forgive the sins of your servants, the people of Israel, and teach them to do what is right. Then, O Lord, send rain on this land of yours, which you gave to your people as a permanent possession.
28 “When there is famine in the land or an epidemic or the crops are destroyed by scorching winds or swarms of locusts, or when your people are attacked by their enemies, or when there is disease or sickness among them, 29 listen to their prayers. If any of your people Israel, out of heartfelt sorrow, stretch out their hands in prayer toward this Temple, 30 hear their prayer. Listen to them in your home in heaven and forgive them. You alone know the thoughts of the human heart. Deal with each of us as we deserve, 31 so that your people may honor you and obey you all the time they live in the land which you gave to our ancestors.
32 “When foreigners who live in a distant land hear how great and powerful you are and how you are always ready to act, and then they come to pray at this Temple, 33 listen to their prayers. In heaven, where you live, hear them and do what they ask you to do, so that all the peoples of the world may know you and obey you, as your people Israel do. Then they will know that this Temple I have built is where you are to be worshiped.
34 “When you command your people to go into battle against their enemies and they pray to you, wherever they are, facing this city which you have chosen and this Temple which I have built for you, 35 listen to their prayers. Hear them in heaven and give them victory.
36 “When your people sin against you—and there is no one who does not sin—and in your anger you let their enemies defeat them and take them as prisoners to some other land, even if that land is far away, 37 listen to your people's prayers. If there in that land they repent and pray to you, confessing how sinful and wicked they have been, hear their prayers, O Lord. 38 If in that land they truly and sincerely repent and pray to you as they face toward this land which you gave to our ancestors, this city which you have chosen, and this Temple which I have built for you, 39 then listen to their prayers. In your home in heaven hear them and be merciful to them and forgive all the sins of your people.
40 “Now, O my God, look on us and listen to the prayers offered in this place. 41 Rise up now, Lord God, and with the Covenant Box, the symbol of your power, enter the Temple and stay here forever. Bless your priests in all they do, and may all your people be happy because of your goodness to them. 42 Lord God, do not reject the king you have chosen. Remember the love you had for your servant David.”
1 Toreiz Salamans sacīja: "Tas Kungs ir sacījis, ka Viņš vēlētos tumsā mājot, 2 bet es esmu Tev uzcēlis dzīvojamu namu, noteiktu vietu, kur Tev jādzīvo uz mūžīgiem laikiem!" 3 Tad ķēniņš apgriezās, un viņš svētīja visu Israēla draudzi, bet visa Israēla draudze bija piecēlusies kājās. 4 Un viņš sacīja: "Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kas ar Savu muti ir runājis ar manu tēvu Dāvidu un kas ar Savu roku to ir piepildījis, sacīdams: 5 sākot no tās dienas, kopš Es esmu izvedis Savu tautu, Israēlu, ārā no Ēģiptes, Es neesmu Sev no visām Israēla ciltīm izraudzījis nevienu pilsētu, lai tur tiktu celts nams, kurā mājotu Mans Vārds, un Es arī neesmu izvēlējies nevienu vīru, kas lai vadītu Manu tautu Israēlu, 6 bet Jeruzālemi Es esmu izraudzījis, lai tur mājotu Mans Vārds, un Es esmu izraudzījis Dāvidu, lai tas valdītu pār Manu Israēla tautu. 7 Un mana tēva Dāvida sirds nodoms bija uzcelt namu Tā Kunga, Israēla Dieva, Vārdam, 8 bet Tas Kungs sacīja manam tēvam Dāvidam: tas, ka tu savā sirdsprātā biji apņēmies uzcelt namu Manam Vārdam, bija labi domāts un darīts, 9 tomēr ne tev būs šo namu celt, bet gan tavam miesīgam dēlam, kas nāks no taviem gurniem,- tam būs šo namu uzcelt Manam Vārdam. 10 Un nu tagad Tas Kungs ir piepildījis Savu apsolījumu, kuru Viņš bija izteicis, jo es esmu stājies sava tēva Dāvida vietā un es sēžu uz Israēla troņa, kā Tas Kungs bija solījis, un es esmu uzcēlis namu Tā Kunga, Israēla Dieva, Vārdam. 11 Un tur es esmu novietojis šķirstu, kurā atrodas Tā Kunga derība, ko Viņš noslēdza ar Israēla tautu." 12 Un viņš nostājās pie Tā Kunga altāra pretī visai Israēla draudzei un izpleta savas rokas, 13 jo Salamans bija jau agrāk darinājis paaugstinājumu no tīra vara un to novietojis svētnīcas pagalma vidū; tā garums bija piecas olektis, tā platums bija piecas olektis un tā augstums bija trīs olektis; uz tā viņš tagad uzkāpa un nometās ceļos visas Israēla draudzes priekšā, izpleta savas rokas pret debesīm 14 un lūdza: "Tu, Kungs, Israēla Dievs! Nav tāda Dieva, kāds Tu esi, nedz debesīs, nedz virs zemes, Tu, kas turi derību ar Saviem kalpiem un parādi viņiem žēlastību, Saviem kalpiem, kuri no visas savas sirds staigā Tavā priekšā. 15 Tu esi tas, kas Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, esi piepildījis tos solījumus, ko Tu viņam esi devis, jo Tu tiešām pats ar Savu muti sacīji un ar Savu roku Tu izpildīji tā, kā tas šodien ir! 16 Un nu, Kungs, Tu Israēla Dievs, turi Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, to, ko Tu viņam apsolīji, sacīdams: lai nekad tev Manā priekšā nepietrūktu vīru, kas sēdēs uz Israēla troņa, ja tikai tavi dēli pasargās savus ceļus, staigādami Manā bauslībā tāpat, kā tu esi staigājis Manā priekšā! 17 Tad nu, Kungs, Israēla Dievs, jel apstiprini Savu vārdu, ko Tu esi Savam kalpam Dāvidam sacījis! 18 Bet vai tiešām Dievs dzīvos kopā ar cilvēkiem zemes virsū? Redzi, debesis un visas debesu debesis nespēj Tevi aptvert, kā tad nu vēl šis nams, ko es esmu uzcēlis! 19 Taču pievērsies Sava kalpa lūgšanai un viņa sauksmei pēc žēlastības, Kungs, mans Dievs, Tu, kas uzklausi skaļo saukšanu un pielūgšanu, ar ko Tavs kalps nemitīgi griežas pie Tevis! 20 Lai Tavas acis ir atvērtas dienām un naktīm pār šo namu, pār šo vietu, par kuru Tu pats esi sacījis, ka Tu liksi tur mājot Savam Vārdam, ka Tu uzklausīsi tās lūgšanas, ko Tavs kalps teiks šinī vietā! 21 Tad nu uzklausi Sava kalpa un Savas tautas Israēla sirds lūgšanas pēc žēlastības, vārdus, ar kādiem viņi Tevi šinī vietā pielūgs. Uzklausi no tās vietas, kur Tu mīti, no debesīm, un, kad Tu tās dzirdi, tad piedod! 22 Ja vien kāds būtu kaut kā apgrēkojies pret savu tuvāko un pret viņu tiktu vērsts zvērests, liekot viņam apzvērēt, un, kad viņš nāks še Tava altāra priekšā, šinī namā, lai zvērētu, 23 tad uzklausi Tu no debesīm un dari un tiesā Savus kalpus, lai ļaundaris tiek piemeklēts, liekot viņa ceļam krist uz viņa galvas, un taisnais attaisnots, darot tam pēc viņa taisnības! 24 Un, ja Tava tauta, Israēls, tiktu tās ienaidnieku sakauta, tāpēc ka viņi bija pret Tevi grēkojuši, bet atgrieztos un apliecinātu Tavu Vārdu, un Tavā priekšā Tevi pielūgtu un lūgtos Tavas žēlastības šinī namā, 25 tad uzklausi Tu pats no debesīm un piedod Savas tautas, Israēla, grēkus un liec viņiem atgriezties atpakaļ tanī zemē, ko Tu viņiem un viņu tēviem esi devis. 26 Kad debesis būs aizslēgtas, kad lietus nelīs, tāpēc ka viņi būs pret Tevi apgrēkojušies, un, kad viņi šinī vietā lūgs un apliecinās Tavu Vārdu un atgriezīsies no saviem grēkiem, tāpēc ka Tu būsi viņus pārmācījis, 27 tad uzklausi debesīs un piedod Savu kalpu un Savas tautas, Israēla, grēkus, un rādi viņiem labo ceļu, pa kuru lai viņi staigā, un dod lietu Savai zemei, ko Tu Savai tautai esi devis par īpašumu. 28 Un, kad zemē būs bada laiks vai mēris, vai sausums, vai rūsa, siseņi vai kukaiņi, kad viņu ienaidnieki zemē ielauzīsies pret viņu vārtiem vai būs kādas sērgas un slimības, 29 kas tad lūgs, kas no visas sirds piesauks, vai tas būtu viens cilvēks vai visa Tava tauta, Israēls, kad viņi ikviens atzīs savas mokas un bēdas un izstieps savas rokas šinī namā, 30 tad uzklausi viņus no debesīm, no vietas, kur Tu mīti, un piedod un dod ikvienam pēc viņa ceļiem, tāpēc ka Tu pazīsti viņu sirdi, jo Tu esi vienīgais, kas pazīst cilvēku bērnu sirdis, 31 lai viņi Tevi bīstas, arvien staigādami Tavos ceļos visu savu mūža dienu, cik ilgi viņi dzīvo tās zemes virsū, ko Tu esi devis mūsu tēviem! 32 Bet, ja arī kāds svešinieks, kas nepieder pie Tavas tautas, Israēla, bet nāk no tālas zemes Tava lielā Vārda un Tavas stiprās rokas, un Tava izstieptā elkoņa dēļ, un, kad tas nāks un šinī namā Tevi pielūgs, 33 tad uzklausi no debesīm, no tās vietas, kur Tu mīti, - uzklausi tādus un dari visu, kā dēļ tas svešinieks Tevi lūgdams piesauks, lai visas zemes tautas atzīst Tavu Vārdu, lai tās Tevi tāpat bīstas kā Tava tauta, Israēls, un lai viņi zina, ka šis nams, ko es esmu cēlis, ir nosaukts pēc Tava Vārda! 34 Kad Tava tauta dosies karā pret saviem ienaidniekiem pa to ceļu, pa kādu Tu vien viņus sūtīsi, un viņi Tevi pielūgs, vaigu pagriezuši uz šo pilsētu, ko Tu esi izraudzījis, un pret šo namu, kuru es esmu uzcēlis Tava Vārda godam, 35 tad uzklausi no debesīm viņu lūgšanas pēc žēlastības un viņu sirds saukšanas, un nes viņiem tiesu, kāda tiem pienākas! 36 Un, kad viņi būs pret Tevi apgrēkojušies, - jo nav neviena cilvēka, kas nebūtu grēkojis un negrēkotu, - un Tu dusmosies par viņiem, un Tu tos nodosi ienaidniekiem, ka viņu uzvarētāji tos aizved gūstā ienaidnieku zemē vai nu uz tālu, vai tuvu zemi, 37 un kad viņi tad tanī zemē, uz kurieni viņi ir aizvesti gūstā, atgrieztos savā sirdī un Tevi pielūgtu tanī zemē, kurp viņi ir aizvesti gūstā, sacīdami: mēs esam grēkojuši, mēs esam vainojami, mēs esam darījuši bezdievīgu darbu. 38 Un, kad viņi pie Tevis atgriežas no visas savas sirds un no visas savas dvēseles tanī zemē, kur viņi aizvesti gūstā un kur viņiem jādzīvo gūstā, un viņi Tevi pielūgs, pagriezušies pret savu zemi, ko Tu esi devis viņu tēviem, un pret šo pilsētu, ko Tu esi izraudzījis, un pret šo namu, ko es esmu cēlis Tava Vārda godam, 39 tad uzklausi no debesīm, no vietas, kur Tu mīti, viņu lūgšanas pēc žēlastības un viņu sirds kliedzienus un dari tā, kāda tiesa viņiem pienākas, un piedod Savai tautai, ko tā pret Tevi bija grēkojusi. 40 Bet nu, mans Dievs, lai Tavas acis ir atvērtas, un Tavām ausīm lai labpatiktu dzirdēt šo lūgšanu šinī vietā. 41 Un nu celies, Kungs, mans Dievs, un nāc Savā miera vietā, Tu pats un Tavas visspēcības šķirsts! Lai Tavi priesteri, Tu, Kungs, mans Dievs, tērpjas pestīšanā, un Tevis apžēlotie lai līksmojas savā laimē! 42 Ak, Kungs, mans Dievs, neatmet Sava svaidītā vaigu! Piemini Savam kalpam Dāvidam solīto žēlastību!"
