Oppression of the Poor
1 Some time later many of the people, both men and women, began to complain against the other Jews. 2 Some said, “We have large families, we need grain to keep us alive.”
3 Others said, “We have had to mortgage our fields and vineyards and houses to get enough grain to keep us from starving.”
4 Still others said, “We had to borrow money to pay the royal tax on our fields and vineyards. 5 We are of the same race as the other Jews. Aren't our children just as good as theirs? But we have to make slaves of our children. Some of our daughters have already been sold as slaves. We are helpless because our fields and vineyards have been taken away from us.”
6 When I heard their complaints, I grew angry 7 and decided to act. I denounced the leaders and officials of the people and told them, “You are oppressing your own relatives!”
I called a public assembly to deal with the problem 8 and said, “As far as we have been able, we have been buying back our Jewish relatives who had to sell themselves to foreigners. Now you are forcing your own relatives to sell themselves to you, their own people!” The leaders were silent and could find nothing to say.
9 Then I said, “What you are doing is wrong! You ought to obey God and do what's right. Then you would not give our enemies, the Gentiles, any reason to ridicule us. 10 I have let the people borrow money and grain from me, and so have my companions and those who work for me. Now let's give up all our claims to repayment. 11 Cancel all the debts they owe you—money or grain or wine or olive oil. And give them back their fields, vineyards, olive groves, and houses right now!”
12 The leaders replied, “We'll do as you say. We'll give the property back and not try to collect the debts.”
I called in the priests and made the leaders swear in front of them to keep the promise they had just made. 13 Then I took off the sash I was wearing around my waist and shook it out. “This is how God will shake any of you who don't keep your promise,” I said. “God will take away your houses and everything you own, and will leave you with nothing.”
Everyone who was present said, “Amen!” and praised the Lord. And the leaders kept their promise.
Nehemiah's Unselfishness
14 During all the twelve years that I was governor of the land of Judah, from the twentieth year that Artaxerxes was emperor until his thirty-second year, neither my relatives nor I ate the food I was entitled to have as governor. 15 Every governor who had been in office before me had been a burden to the people and had demanded forty silver coins a day for food and wine. Even their servants had oppressed the people. But I acted differently, because I honored God. 16 I put all my energy into rebuilding the wall and did not acquire any property. Everyone who worked for me joined in the rebuilding. 17 I regularly fed at my table a hundred and fifty of the Jewish people and their leaders, besides all the people who came to me from the surrounding nations. 18 Every day I served one beef, six of the best sheep, and many chickens, and every ten days I provided a fresh supply of wine. But I knew what heavy burdens the people had to bear, and so I did not claim the allowance that the governor is entitled to.
19 I pray you, O God, remember to my credit everything that I have done for this people.
1 Bija izcēlusies liela ļaužu un viņu sievu brēkšana pret saviem brāļiem, jūdiem, 2 jo bija, kas sacīja: "Mēs kopā ar saviem dēliem un meitām esam daudz. Gādājiet, ka mēs saņemam labību, lai mēs paēstu un dzīvotu!" 3 Bija arī tādi, kas sacīja: "Mums jāieķīlā savi tīrumi un savi vīna dārzi, un savas mājas, lai bada laikā dabūtu labību!" 4 Un vēl citi sacīja: "Mēs esam aizņēmušies naudu uz saviem tīrumiem un vīna dārziem ķēniņa nodokļiem. 5 Bet mūsu miesas ir tādas pašas kā mūsu brāļu miesas, mūsu bērni ir tādi paši kā viņu bērni; un redzi, mēs piespiežam savus dēlus un savas meitas kļūt par vergiem, un dažas no mūsu meitām ir jau paverdzinātas, un mūsu rokām nav spēka, jo mūsu tīrumi un mūsu vīna dārzi pieder citiem!" 6 Un es kļuvu ļoti dusmīgs, kad es dzirdēju viņu brēkšanu un šos vārdus. 7 Mana sirds pārdomāja tos sevī, un es bāros ar dižciltīgajiem un priekšniekiem un sacīju viņiem: "Jūs taču visi nododaties augļošanai cits ar citu!" Un es sasaucu lielu tautas sapulci pret viņiem 8 un sacīju viņiem: "Mēs esam centušies un izpirkuši savus brāļus, jūdus, cik vien mēs spējām, kas bija pārdoti svešām tautām; bet jūs tagad pārdodat savus brāļus, lai mēs viņus pēc tam būtu spiesti atkal izpirkt!" Viņi klusēja un neatrada atbildi. 9 Tad es sacīju: "Jūsu rīcība ir necienīga un nav laba. Vai jums nevajadzēja staigāt mūsu Dieva bijībā, lai izvairītos no citu tautu, mūsu pretinieku, izsmiekla? 10 Bet arī es pats, mani brāļi un mani kalpi ir aizdevuši nabadzīgākiem naudu un labību. Atlaidīsim jel viņiem šos aizdevumus! 11 Atdodiet viņiem vēl šodien pat viņu tīrumus, vīna dārzus, viņu olīvu dārzus un viņu mājas; atlaidiet viņiem tās pagaidas no naudas un labības, vīnogu sulas un eļļas, ko jūs esat no viņiem ņēmuši kā augļus un kas jums no viņiem vēl prasāmas." 12 Tad viņi sacīja: "Mēs to visu atdosim un neprasīsim no viņiem vairs neko. Mēs tā darīsim, kā tu saki!" Un es sasaucu priesterus un viņu klātbūtnē liku aizdevumu devējiem zvērēt, ka viņi darīs pēc šī vārda. 13 Es arī izkratīju savu azoti un sacīju: "Tā Dievs lai izkrata katru no viņa mājas un viņa darba augļiem, kas neturēs solījumu. Tā lai viņš top izkratīts un iztukšots!" Un visa sapulce sacīja: "Āmen!" Un viņi slavēja To Kungu, un ļaudis darīja pēc šī vārda. 14 Un vēl, no tās dienas, kad ķēniņš pavēlēja man kļūt par pārvaldnieku jūdu zemē, no ķēniņa Artakserksa valdīšanas divdesmitā gada līdz trīsdesmit otrajam gadam, divpadsmit gadus, es un mani brāļi, mēs neesam neko prasījuši no tās atlīdzības, kas man pienācās kā pārvaldniekam. 15 Turpretī iepriekšējie pārvaldnieki, mani priekšteči, bija bijuši tautai par lielu slogu, jo savam uzturam un vīnam viņi saņēma no ļaudīm ik dienas četrdesmit sudraba seķeļus. Pat viņu kalpi uzkundzējās pār ļaudīm un rīkojās ar viņiem patvaļīgi. Bet es tā nedarīju, tāpēc ka bijos Dieva. 16 Arī pie mūra darba esmu pielicis savu roku, kaut gan nevienu zemes gabalu mēs nopirkuši neesam. Un visi mani kalpi arī ir bijuši iesaistīti mūru celšanas darbos. 17 Bez tam pie mana galda ēda daudz jūdu, gan viņu priekšnieki, simts piecdesmit vīri, gan arī tie, kas pie mums nāca no apkārtējām tautām. 18 Un, kas ik dienas tika likts galdā, proti, viens vērsis, seši izmeklēti sīklopi, kā arī putni, tas tika iegādāts par manis paša līdzekļiem, un bez tam vēl katras desmit dienas lielā daudzumā dažādi vīni. Un tomēr es neizmantoju šīm nepieciešamībām savus pārvaldnieka ienākumus, tāpēc ka kalpošana jau tā smagi gūlās pār tautu. 19 Piemini man, mans Dievs, par labu visu, ko es esmu darījis šīs tautas dēļ!
