1 All the Amorite kings west of the Jordan and all the Canaanite kings along the Mediterranean Sea heard that the Lord had dried up the Jordan until the people of Israel had crossed it. They became afraid and lost their courage because of the Israelites.
The Circumcision at Gilgal
2 Then the Lord told Joshua, “Make some knives out of flint and circumcise the Israelites.” 3 So Joshua did as the Lord had commanded, and he circumcised the Israelites at a place called Circumcision Hill. 4-6 When the people of Israel left Egypt, all the males were already circumcised. However, during the forty years the people spent crossing the desert, none of the baby boys had been circumcised. Also, by the end of that time all the men who were of fighting age when they left Egypt had died because they had disobeyed the Lord. Just as he had sworn, they were not allowed to see the rich and fertile land that he had promised their ancestors. 7 The sons of these men had never been circumcised, and it was this new generation that Joshua circumcised.
8 After the circumcision was completed, the whole nation stayed in the camp until the wounds had healed. 9 The Lord said to Joshua, “Today I have removed from you the disgrace of being slaves in Egypt.” That is why the place was named Gilgal, the name it still has.
10 While the Israelites were camping at Gilgal on the plain near Jericho, they observed Passover on the evening of the fourteenth day of the month. 11 The next day was the first time they ate food grown in Canaan: roasted grain and bread made without yeast. 12 The manna stopped falling then, and the Israelites no longer had any. From that time on they ate food grown in Canaan.
Joshua and the Man with a Sword
13 While Joshua was near Jericho, he suddenly saw a man standing in front of him, holding a sword. Joshua went up to him and asked, “Are you one of our soldiers, or an enemy?”
14 “Neither,” the man answered. “I am here as the commander of the Lord's army.”
Joshua threw himself on the ground in worship and said, “I am your servant, sir. What do you want me to do?”
15 And the commander of the Lord's army told him, “Take your sandals off; you are standing on holy ground.” And Joshua did as he was told.
1 Un notika, ka visi amoriešu ķēniņi, kuri mīt viņpus Jordānas pret rietumiem, un visi kānaāniešu ķēniņi, kuri dzīvo jūras malā, dzirdēja, ka Tas Kungs bija licis izsīkt Jordānas ūdenim Israēla bērnu priekšā, līdz tie visi bija pārgājuši pāri, un tad viņu sirdis kļuva bailīgas, un tiem vairs nebija drosmes stāties pretim Israēla bērniem. 2 Tanī laikā Tas Kungs sacīja Jozuam: "Taisi sev akmens nažus un sāc apgraizīt Israēla bērnus pa otram lāgam." 3 Tad Jozua sev izgatavoja akmens nažus, un viņš apgraizīja Israēla bērnus pie Gibeas-Aralotas . 4 Un redzi, iemesls, kādēļ Jozua apgraizīja tautu, visus vīrus, kas bija izgājuši no Ēģiptes: visi karavīri bija pa ceļam nomiruši tuksnesī, nākot no Ēģiptes. Pa to laiku no jauna neviens nebija ticis apgraizīts. 5 Jo apgraizīta bija visa tā tautas daļa, kas bija iznākusi no Ēģiptes, bet tā tautas daļa, kas bija dzimusi tuksnesī, pa ceļam no Ēģiptes nākot, - tie nebija apgraizīti. 6 Jo Israēla bērni staigāja četrdesmit gadus tuksnesī, tiekāms visa karotāju saime bija izmirusi, kas bija izgājuši no Ēģiptes, tādēļ ka tie nebija uzklausījuši Tā Kunga balsi; tāpēc Tas Kungs bija ar zvērestu viņiem apsolījis, ka Viņš tiem neļaus redzēt to zemi, ko Viņš ar zvērestu viņu tēviem bija apsolījis mums dot, zemi, kur piens un medus tek. 7 Bet viņu dēlus, kuriem Tas Kungs bija licis izaugt viņu vietā, tos tagad Jozua apgraizīja, jo tie bija palikuši ceļā neapgraizīti. 8 Un, kad visi ļaudis bija apgraizīti, tad tie palika savā vietā nometnē, kamēr tie izdziedinājās. 9 Un Tas Kungs sacīja Jozuam: "Šodien Es esmu no jums novēlis visu Ēģiptes apkaunojumu." Tāpēc šī vieta tika nosaukta par Gilgalu līdz pat šai dienai. 10 Un Israēla bērni apmetās teltīs Gilgalā, un tie sarīkoja Pashā svētkus mēneša četrpadsmitajā dienā ap vakara laiku Jērikas līdzenumā. 11 Bet nākamajā dienā, kas sekoja Pashā svētkiem, viņi jau ēda no tās zemes ražas neraudzētu maizi un grauzdētas vārpas, tieši jau tanī pašā dienā. 12 Un ar šo nākamo dienu, kad viņi bija ēduši no tās zemes iegūtās ražas, viņiem izbeidzās manna; un turpmāk Israēla bērniem vairs nebija mannas, bet tie pārtika tanī gadā no Kānaānas zemes augļiem. 13 Un notika, kad Jozua bija pie Jērikas, ka viņš pacēla savas acis, un redzi, tur viņam pretī stāvēja kāds vīrs, kuram rokā bija atvēzts zobens, un Jozua gāja pie viņa un jautāja: "Vai tu esi mūsu cilvēks vai mūsu pretinieks?" 14 Bet tas sacīja: "Nē, bet es esmu tagad nācis kā Tā Kunga karaspēka virspavēlnieks." Tad Jozua metās zemē uz sava vaiga un to pielūdza un viņam sacīja: "Ko mans Kungs grib teikt Savam kalpam?" 15 Tad Tā Kunga karaspēka virspavēlnieks sacīja Jozuam: "Novelc savas kurpes no savām kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta." Un Jozua tā arī darīja.
