The Capture of the Covenant Box
1 At that time the Philistines gathered to go to war against Israel, so the Israelites set out to fight them. The Israelites set up their camp at Ebenezer and the Philistines at Aphek. 2 The Philistines attacked, and after fierce fighting they defeated the Israelites and killed about four thousand men on the battlefield. 3 When the survivors came back to camp, the leaders of Israel said, “Why did the Lord let the Philistines defeat us today? Let's go and bring the Lord's Covenant Box from Shiloh, so that he will go with us and save us from our enemies.” 4 So they sent messengers to Shiloh and got the Covenant Box of the Lord Almighty, who is enthroned above the winged creatures. And Eli's two sons, Hophni and Phinehas, came along with the Covenant Box.
5 When the Covenant Box arrived, the Israelites gave such a loud shout of joy that the earth shook. 6 The Philistines heard the shouting and said, “Listen to all that shouting in the Hebrew camp! What does it mean?” When they found out that the Lord's Covenant Box had arrived in the Hebrew camp, 7 they were afraid, and said, “A god has come into their camp! We're lost! Nothing like this has ever happened to us before! 8 Who can save us from those powerful gods? They are the gods who slaughtered the Egyptians in the desert! 9 Be brave, Philistines! Fight like men, or we will become slaves to the Hebrews, just as they were our slaves. So fight like men!”
10 The Philistines fought hard and defeated the Israelites, who went running to their homes. There was a great slaughter: thirty thousand Israelite soldiers were killed. 11 God's Covenant Box was captured, and Eli's sons, Hophni and Phinehas, were both killed.
The Death of Eli
12 A man from the tribe of Benjamin ran all the way from the battlefield to Shiloh and arrived there the same day. To show his grief, he had torn his clothes and put dirt on his head. 13 Eli, who was very worried about the Covenant Box, was sitting in his seat beside the road, staring. The man spread the news throughout the town, and everyone cried out in fear. 14 Eli heard the noise and asked, “What is all this noise about?” The man hurried to Eli to tell him the news. ( 15 Eli was now ninety-eight years old and almost completely blind.) 16 The man said, “I have escaped from the battle and have run all the way here today.”
Eli asked him, “What happened, my son?”
17 The messenger answered, “Israel ran away from the Philistines; it was a terrible defeat for us! Besides that, your sons Hophni and Phinehas were killed, and God's Covenant Box was captured!”
18 When the man mentioned the Covenant Box, Eli fell backward from his seat beside the gate. He was so old and fat that the fall broke his neck, and he died. He had been a leader in Israel for forty years.
The Death of the Widow of Phinehas
19 Eli's daughter-in-law, the wife of Phinehas, was pregnant, and it was almost time for her baby to be born. When she heard that God's Covenant Box had been captured and that her father-in-law and her husband were dead, she suddenly went into labor and gave birth. 20 As she was dying, the women helping her said to her, “Be brave! You have a son!” But she paid no attention and did not answer. 21 She named the boy Ichabod, explaining, “God's glory has left Israel”—referring to the capture of the Covenant Box and the death of her father-in-law and her husband. 22 “God's glory has left Israel,” she said, “because God's Covenant Box has been captured.”
1 Un Samuēls pasludināja šo Dieva atklāsmi visam Israēlam. Israēls devās karā pret filistiešiem un apmetās savās teltīs pie Eben-Ezeras, bet filistieši bija savas teltis uzcēluši pie Afekas. 2 Un filistieši nostājās pret Israēlu, un kauja izvērsās jo plaša, un Israēls tika sakauts, un filistieši nogalināja atklātā kaujas laukā ap četri tūkstoši vīru. 3 Kad Israēla karaspēks atgriezās nometnē, tad Israēla vecaji sacīja: "Kādēļ Tas Kungs šodien ir ļāvis filistiešiem mūs sakaut? Ņemsim no Šīlo pie sevis Tā Kunga derības šķirstu, lai tas iet mūsu vidū mums līdzi un lai izglābj mūs no mūsu ienaidnieku rokas." 4 Un tauta nosūtīja ziņnešus uz Šīlo, un tie atveda no turienes Dieva, Tā Kunga Cebaota, kas mīt ķerubu tronī, derības šķirstu; un tur, pie šī Dieva derības šķirsta, bija klāt arī abi Ēļa dēli - Hofnus un Pinehass. 5 Un notika, ka tanī brīdī, kad Tā Kunga derības šķirsts tuvojās nometnei, viss Israēls sacēla tik lielu gaviļu troksni, ka pat zeme drebēja. 6 Un, kad filistieši sadzirdēja šo gavilēšanu, tad tie sprieda: "Ko gan šī lielā gavilēšana ebreju nometnē nozīmē?" Kad tie uzzināja, ka Tā Kunga derības šķirsts ir ienests nometnē, 7 tad filistieši nobijās, jo tie sacīja: "Dievs ir pie viņiem nonācis nometnē." Un tie sacīja: "Bēdas mums, jo nekas tāds nekad nav atgadījies nedz vakar, nedz aizvakar! 8 Mums draud bēdas un briesmas! Kas mūs izglābs no viņu vareno dievu rokas? Šie ir tie dievi, kas situši ēģiptiešus tuksnesī ar visādām sērgām! 9 Esiet stipri un turieties kā vīri, jūs, filistieši, lai jums nebūtu jākļūst par vergiem ebrejiem, tāpat kā tie ir jums vergojuši; jā, turieties kā vīri, dodamies kaujā!" 10 Un filistieši devās kaujā un sakāva Israēlu, tā ka tie bēga katrs uz savu telti; un šī sakāve bija ļoti smaga, jo Israēlam krita trīsdesmit tūkstoši kājnieku. 11 Un Dieva šķirsts tika atņemts, bet abi Ēļa dēli, Hofnus un Pinehass, nomira. 12 Tad no kaujas lauka aizbēga kāds benjamīnietis, un viņš nonāca tanī pašā dienā Šīlo, drēbes viņam bija saplēstas, un uz viņa galvas bija zeme. 13 Kad viņš tur nonāca, tad redzi, Ēlis bija apsēdies uz krēsla ceļa malā, vērodams apkārtni, jo viņa sirds bija ļoti nemierīga Dieva šķirsta dēļ. Kad nu tas vīrs nāca, lai pilsētā šo ziņu pastāstītu, tad visa pilsēta vaimanāja. 14 Un, kad Ēlis šīs skaļās vaimanas dzirdēja, tad viņš sacīja: "Ko nozīmē šī briesmīgā kliegšana?" Tad tas vīrs steigdamies ienāca un pateica to Ēlim. 15 Bet Ēlis bija deviņdesmit astoņus gadus vecs, viņa acis jau bija kļuvušas tumšas, un viņš nevarēja vairs redzēt. 16 Un, kad tas vīrs sacīja Ēlim: "Es nāku no kaujas lauka, un es esmu šodien pat atbēdzis no kaujas lauka," - tad Ēlis jautāja: "Kā tad tur iet, mans dēls?" 17 Tad vēstnesis atbildēja un sacīja: "Israēls ir bēdzis filistiešu priekšā, un mūsu karaspēks ir piedzīvojis smagu sakāvi; arī abi tavi dēli, Hofnus un Pinehass, ir miruši, un ienaidnieki ir paņēmuši Dieva šķirstu." 18 Un notika, tiklīdz tas pieminēja Dieva šķirstu, tā Ēlis krita atmuguriski no sava krēsla pie vārtiem virzienā uz ceļa pusi un lauza savu sprandu un nomira, jo viņš bija vecs vīrs un smags. Viņš bija Israēlā spriedis tiesu četrdesmit gadus. 19 Bet viņa vedeklas, Pinehasa sievas, dzemdību laiks bija tuvu. Kad tā dzirdēja vēsti, ka Dieva šķirsts ticis atņemts, ka tās vīratēvs miris un arī viņas pašas vīrs pagalam, tad viņa saļodzījās un dzemdēja, jo tai it pēkšņi bija uznākušas sāpes. 20 Un tanī brīdī, kad arī viņa mira, tad tās sievas, kas pie viņas stāvēja klāt, sacīja: "Nebīsties, jo tu dēlu esi dzemdējusi." Bet viņa vairs neatbildēja un neņēma to pie sirds. 21 Tomēr tā vēl nosauca to puisēnu vārdā Ihabods, ar ko tā gribēja teikt: godība ir atņemta nost no Israēla, - tādēļ ka atņemts bija Dieva šķirsts un tādēļ ka bija miris viņas vīratēvs, kā arī viņas vīrs. 22 Un viņa sacīja: "Godība ir atņemta Israēlam, tādēļ ka ticis atņemts Dieva šķirsts, mans vīratēvs un mans vīrs!"
