The People Ask Jeremiah to Pray for Them
1 Then all the army leaders, including Johanan son of Kareah and Azariah son of Hoshaiah, came with people of every class 2 and said to me, “Please do what we ask you! Pray to the Lord our God for us. Pray for all of us who have survived. Once there were many of us; but now only a few of us are left, as you can see. 3 Pray that the Lord our God will show us the way we should go and what we should do.”
4 I answered, “Very well, then. I will pray to the Lord our God, just as you have asked, and whatever he says, I will tell you. I will not keep back anything from you.”
5 Then they said to me, “May the Lord be a true and faithful witness against us if we do not obey all the commands that the Lord our God gives you for us. 6 Whether it pleases us or not, we will obey the Lord our God, to whom we are asking you to pray. All will go well with us if we obey him.”
The Lord's Answer to Jeremiah's Prayer
7 Ten days later the Lord spoke to me; 8 so I called together Johanan, all the army leaders who were with him, and all the other people. 9 I said to them, “The Lord, the God of Israel, to whom you sent me with your request has said, 10 ‘If you are willing to go on living in this land, then I will build you up and not tear you down; I will plant you and not pull you up. The destruction I brought on you has caused me great sorrow. 11 Stop being afraid of the king of Babylonia. I am with you, and I will rescue you from his power. 12 Because I am merciful, I will make him have mercy on you and let you go back home. I, the Lord, have spoken.’
13-15 “But you people who are left in Judah must not disobey the Lord your God and refuse to live in this land. You must not say, ‘No, we will go and live in Egypt, where we won't face war any more or hear the call to battle or go hungry.’ If you say this, then the Lord Almighty, the God of Israel, says, ‘If you are determined to go and live in Egypt, 16 then the war that you fear will overtake you, and the hunger you dread will follow you, and you will die there in Egypt. 17 All the people who are determined to go and live in Egypt will die either in war or of starvation or disease. Not one of them will survive, not one will escape the disaster that I am going to bring on them.’
18 “The Lord, the God of Israel, says, ‘Just as my anger and fury were poured out on the people of Jerusalem, so my fury will be poured out on you if you go to Egypt. You will be a horrifying sight; people will make fun of you and use your name as a curse. You will never see this place again.’”
19 Then I continued, “The Lord has told you people who are left in Judah not to go to Egypt. And so I warn you now 20 that you are making a fatal mistake. You asked me to pray to the Lord our God for you, and you promised that you would do everything that he commands. 21 And now I have told you, but you are disobeying everything that the Lord our God sent me to tell you. 22 So then, remember this: you will die in war or of starvation or disease in the land where you want to go and live.”
1 Visi kara virsnieki, arī Johanans, Kareaha dēls, un Jesanja, Hošajas dēls, un visa tauta, lieli un mazi, nāca pie pravieša Jeremijas 2 un tam sacīja: "Paklausi mūsu lūgšanu un lūdz To Kungu, savu Dievu, par mums, kas esam atlikuši no daudziem tikai niecīgs mazums, kā pats redzi, 3 lai Tas Kungs, tavs Dievs, mums rādītu ceļu, pa kuru mums jāstaigā, un tos noteikumus, kas mums jāpilda!" 4 Pravietis Jeremija tiem atbildēja: "Labi, es pielūgšu To Kungu, jūsu Dievu, kā jūs vēlaties, un darīšu tad jums zināmu visu, ko Tas Kungs sacīs, es neslēpšu jums nevienu vārdu." 5 Tad tie sacīja Jeremijam: "Tas Kungs lai ir par mums patiess un taisns liecinieks, ja arī mēs pilnīgi nedarīsim pēc tiem noteikumiem, ko Tas Kungs caur tevi mums pavēlēs! 6 Vai nu tas mums patīk, vai nepatīk, mēs klausīsim Tā Kunga, mūsu Dieva, balsij, pie kura mēs tevi sūtām, lai mums labi klātos, kad mēs izpildām Tā Kunga, mūsu Dieva, prātu!" 7 Un, kad pēc desmit dienām nāca Tā Kunga vārds pār Jeremiju, 8 tad viņš aicināja Johananu, Kareaha dēlu, un visus kara virsniekus, kas bija pie viņa, un visu tautu, lielus un mazus, un 9 tiem sacīja: "Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs, pie kura jūs mani sūtījāt nest jūsu sirsnīgo lūgšanu Viņa vaiga priekšā: 10 ja jūs paliksit šinī zemē, tad Es celšu jūsu dzīvi un to nenopostīšu, Es jūs dēstīšu un nenoplūkšu. Es nožēloju, ka Man bija jums jāsūta nelaime. 11 Nebīstaities no Bābeles ķēniņa, no kura jums tagad bail! Nebīstaities no viņa, saka Tas Kungs, jo Es esmu ar jums, lai jums palīdzētu un jūs izglābtu no viņa rokas! 12 Es došu jums iespēju atrast žēlastību viņa priekšā, lai viņš ir līdzcietīgs pret jums un atļauj jums dzīvot savā dzimtajā zemē. 13 Bet, ja jūs teiksit: mēs negribam palikt šinī zemē, - un neklausīsit Tā Kunga, sava Dieva, balsij 14 un sacīsit: mēs iesim uz Ēģipti, kur mēs neredzēsim karu un nedzirdēsim taures skaņas, un nebūsim izsalkuši pēc maizes; tur mēs gribam apmesties dzīvot, - 15 tad uzklausait Tā Kunga vārdu, jūs, no Jūdas vēl atlikušie: tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: ja jūs nolemsit iet uz Ēģipti un aiziesit, lai nomestos svešā zemē, 16 tad zobens, no kā jūs tagad bīstaties, panāks jūs Ēģiptes zemē. Un bads, kas jums tagad rūpes dara, jūs pavadīs Ēģiptē uz katra soļa, tā ka jūs tur nomirsit! 17 Visi, kas nolēmuši iet uz Ēģipti, lai nomestos svešā zemē, mirs no zobena, bada un mēra, neviens nepaliks dzīvs un neizbēgs no tās nelaimes, ko Es tiem sūtīšu! 18 Jo tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: kā Manas dusmas un Mana bardzība izgāzās pār Jeruzālemes iedzīvotājiem, tā Mana bardzība izgāzīsies arī pār jums, ja jūs iesit uz Ēģipti. Un jūs paliksit par lāstu, par baigu paraugu, par apsmieklu un kaunu, un šo zemi jūs vairs neredzēsit! 19 To liek Tas Kungs sacīt jums no Jūdas pāri palikušajiem: neeita uz Ēģipti! - Ievērojiet labi, ka es jūs šodien esmu brīdinājis! 20 Pat paši pievildami savas dvēseles, jūs esat sākuši staigāt pa maldu ceļiem, jo jūs taču mani sūtījāt pie Tā Kunga, jūsu Dieva, sacīdami: aizlūdz par mums Tā Kunga, mūsu Dieva, priekšā, un tieši tā kā Tas Kungs, mūsu Dievs, būs pavēlējis, tā paziņo Viņa lēmumu mums, lai mēs tad tā arī darām! 21 To es jums šodien pasludināju, bet jūs negribat klausīt Tā Kunga, sava Dieva, balsij, jūs noraidāt visu, ko Viņš jums liek sacīt. 22 Tādēļ varat būt pārliecināti, ka jūs mirsit no zobena, bada un mēra tai vietā, kurp jūs gribat doties, lai tur svešumā dzīvotu!"
