Nehemiah Goes to Jerusalem
1 One day four months later, when Emperor Artaxerxes was dining, I took the wine to him. He had never seen me look sad before, 2 so he asked, “Why are you looking so sad? You aren't sick, so it must be that you're unhappy.”
I was startled 3 and answered, “May Your Majesty live forever! How can I keep from looking sad when the city where my ancestors are buried is in ruins and its gates have been destroyed by fire?”
4 The emperor asked, “What is it that you want?”
I prayed to the God of Heaven, 5 and then I said to the emperor, “If Your Majesty is pleased with me and is willing to grant my request, let me go to the land of Judah, to the city where my ancestors are buried, so that I can rebuild the city.”
6 The emperor, with the empress sitting at his side, approved my request. He asked me how long I would be gone and when I would return, and I told him.
7 Then I asked him to grant me the favor of giving me letters to the governors of West-of-Euphrates Province, instructing them to let me travel to Judah. 8 I asked also for a letter to Asaph, keeper of the royal forests, instructing him to supply me with timber for the gates of the fort that guards the Temple, for the city walls, and for the house I was to live in. The emperor gave me all I asked for, because God was with me.
9 The emperor sent some army officers and a troop of cavalry with me, and I made the journey to West-of-Euphrates. There I gave the emperor's letters to the governors. 10 But Sanballat, from the town of Beth Horon, and Tobiah, an official in the province of Ammon, heard that someone had come to work for the good of the people of Israel, and they were highly indignant.
11 I went on to Jerusalem, and for three days 12 I did not tell anyone what God had inspired me to do for Jerusalem. Then in the middle of the night I got up and went out, taking a few of my companions with me. The only animal we took was the donkey that I rode on. 13 It was still night as I left the city through the Valley Gate on the west and went south past Dragon's Fountain to the Rubbish Gate. As I went, I inspected the broken walls of the city and the gates that had been destroyed by fire. 14 Then on the east side of the city I went north to the Fountain Gate and the King's Pool. The donkey I was riding could not find any path through the rubble, 15 so I went down into Kidron Valley and rode along, looking at the wall. Then I returned the way I had come and went back into the city through the Valley Gate.
16 None of the local officials knew where I had gone or what I had been doing. So far I had not said anything to any of the other Jews—the priests, the leaders, the officials, or anyone else who would be taking part in the work. 17 But now I said to them, “See what trouble we are in because Jerusalem is in ruins and its gates are destroyed! Let's rebuild the city walls and put an end to our disgrace.” 18 And I told them how God had been with me and helped me, and what the emperor had said to me.
They responded, “Let's start rebuilding!” And they got ready to start the work.
19 When Sanballat, Tobiah, and an Arab named Geshem heard what we were planning to do, they laughed at us and said, “What do you think you're doing? Are you going to rebel against the emperor?”
20 I answered, “The God of Heaven will give us success. We are his servants, and we are going to start building. But you have no right to any property in Jerusalem, and you have no share in its traditions.”
1 Un nīsāna mēnesī divdesmitajā ķēniņa Artakserksa valdīšanas gadā, kad vīns bija viņa priekšā, es pacēlu vīnu un devu ķēniņam. Es nekad vēl nebiju bijis noskumis viņa priekšā, 2 un ķēniņš sacīja man: "Kādēļ tavs vaigs ir noskumis, un tomēr tu taču neesi slims? Tas nav nekas cits kā sirds skumjas!" Tad es ļoti nobijos, 3 un es sacīju viņam: "Lai dzīvo ķēniņš mūžīgi! Kā gan lai mans vaigs nebūtu noskumis, kad pilsēta, manu tēvu kapu vieta, ir izpostīta un tās vārti sadedzināti ugunī?" 4 Tad ķēniņš sacīja man: "Ko tad tu lūdz?" Bet es lūdzu debesu Dievu 5 un sacīju ķēniņam: "Ja tas ķēniņam šķiet labi un tavs kalps ir patīkams tavā priekšā, tad es lūdzu, ka tu sūti mani uz Jūdu, uz manu tēvu kapu pilsētu, lai es to atkal uzceļu." 6 Un ķēniņš sacīja man, un ķēniņiene sēdēja viņam blakus: "Cik ilgi būs tavs ceļojums, un kad tu atgriezīsies?" Un ķēniņam labpatika mani sūtīt, un es minēju viņam laiku 7 un sacīju ķēniņam: "Ja tas ķēniņam labpatīk, lai viņš dod man līdzi vēstules Aiz-Eifratas pārvaldniekiem, ka viņi mani laiž cauri līdz Jūdai, 8 bez tam vēl kādu vēstuli ķēniņa mežu kungam Asafam, lai viņš dotu man kokus baļķiem Tempļa cietokšņa vārtiem un pilsētas mūriem, un mājai, kur es pats dzīvošu." Un ķēniņš mani uzklausīja, tādēļ ka mana Dieva žēlīgā roka bija pār mani. 9 Tad es ierados pie Aiz-Eifratas pārvaldniekiem un nodevu viņiem ķēniņa vēstules. Bet ķēniņš bija man sūtījis līdzi arī kādus virsniekus un jātniekus. 10 Kad horonietis Sanballats un amoniešu ierēdnis Tobija to dzirdēja, tad viņi bija ļoti sadusmoti, ka kāds ir atnācis, lai rūpētos par Israēla bērniem. 11 Tā es nonācu Jeruzālemē un sabiju tur trīs dienas. 12 Tad es naktī piecēlos, es un daži vīri līdz ar mani, un es nestāstīju nevienam, ko mans Dievs ir ielicis manā sirdī, lai darītu Jeruzālemes labā. Neviena cita lopa nebija pie manis, izņemot to, uz kura es jāju. 13 Un es izgāju naktī pa Ielejas vārtiem virzienā uz Pūķa avotu līdz Mēslu vārtiem; es tad apskatīju arī Jeruzālemes mūrus, kas bija noārdīti; tās vārti bija iznīcināti ar uguni. 14 Un es devos tālāk līdz Avota vārtiem un līdz Ķēniņa dīķim, bet tur nebija vietas, lai lops, uz kura es jāju, izsprauktos cauri. 15 Un es kāpu augšā kājām pa gravu naktī un pārbaudīju mūri; tad es griezos atpakaļ un nokļuvu atkal mājās pa Ielejas vārtiem. 16 Bet ļaužu priekšnieki nezināja, kurp es biju gājis un ko es biju darījis. Līdz tam es vēl neko nebiju ziņojis jūdiem, viņu priesteriem, dižciltīgajiem, priekšniekiem un pārējiem, kam būtu jārūpējas par celšanas darbiem. 17 Tagad nu es sacīju viņiem: "Jūs redzat nelaimi, kādā mēs esam, ka Jeruzāleme ir izpostīta un tās vārti sadedzināti ugunī. Nāciet, un uzcelsim atkal Jeruzālemes mūrus, lai mēs vairs ilgāk nebūtu par apsmieklu!" 18 Un es stāstīju viņiem par sava Dieva roku, kas labvēlīga bijusi pār mani, un arī par ķēniņa vārdiem, ko viņš bija man teicis. Un viņi sacīja: "Celsimies un celsim!" Tā viņi stiprināja savas rokas labajam darbam. 19 Bet, kad horonietis Sanballats un amoniešu ierēdnis Tobija, un arābs Gešems to dzirdēja, tad tie izsmēja mūs un nonicināja mūs, un sacīja: "Kas tā ir par lietu, ko jūs darāt? Jūs laikam gan esat nodomājuši celt dumpi pret ķēniņu un atkrist no viņa varas?" 20 Tad es atbildēju viņiem un sacīju: "Debesu Dievs, Viņš ir tas, kas dos sekmes mums, un mēs, Viņa kalpi, celsimies un celsim, bet jums te nav nekādas daļas, nedz tiesības, nedz piemiņa Jeruzālemē!"
