David Flees from Saul
1 David went to the priest Ahimelech in Nob. Ahimelech came out trembling to meet him and asked, “Why did you come here all by yourself?”
2 “I am here on the king's business,” David answered. “He told me not to let anyone know what he sent me to do. As for my men, I have told them to meet me at a certain place. 3 Now, then, what supplies do you have? Give me five loaves of bread or anything else you have.”
4 The priest said, “I don't have any ordinary bread, only sacred bread; you can have it if your men haven't had sexual relations recently.”
5 “Of course they haven't,” answered David. “My men always keep themselves ritually pure even when we go out on an ordinary mission; how much more this time when we are on a special mission!”
6 So the priest gave David the sacred bread, because the only bread he had was the loaves offered to God, which had been removed from the sacred table and replaced by fresh bread.
( 7 Saul's chief herdsman, Doeg, who was from Edom, happened to be there that day, because he had to fulfill a religious obligation.)
8 David said to Ahimelech, “Do you have a spear or a sword you can give me? The king's orders made me leave in such a hurry that I didn't have time to get my sword or any other weapon.”
9 Ahimelech answered, “I have the sword of Goliath the Philistine, whom you killed in Elah Valley; it is behind the ephod, wrapped in a cloth. If you want it, take it—it's the only weapon here.”
“Give it to me,” David said. “There is not a better sword anywhere!”
10 So David left, fleeing from Saul, and went to King Achish of Gath. 11 The king's officials said to Achish, “Isn't this David, the king of his country? This is the man about whom the women sang, as they danced, ‘Saul has killed thousands, but David has killed tens of thousands.’”
12 Their words made a deep impression on David, and he became very much afraid of King Achish. 13 So whenever David was around them, he pretended to be insane and acted like a madman when they tried to restrain him; he would scribble on the city gates and let spit drool down his beard. 14 So Achish said to his officials, “Look! The man is crazy! Why did you bring him to me? 15 Don't I have enough madmen already? Why bring another one to bother me with his crazy actions right here in my own house?”
1 Tad Dāvids nonāca Nobā pie priestera Ahimeleha, bet Ahimelehs izbijās, nāca Dāvidam pretī un viņam jautāja: "Kāpēc tu nāc viens pats un neviena nav tev līdzi?" 2 Tad Dāvids sacīja priesterim Ahimeleham: "Ķēniņš man ir devis kādu uzdevumu, un viņš man sacīja: lai neviens nekā nedabū zināt par to lietu, kuras dēļ es esmu tevi sūtījis un par ko es esmu tev pavēlējis! - Tāpēc es esmu saviem puišiem pavēlējis palikt noteiktā vietā. 3 Un nu, kas tev ir pie rokas pašreiz? Dod man kādas piecas maizes vai kas vien te atrodas!" 4 Tad priesteris atbildēja Dāvidam: "Man nav še pie rokas ikdienišķās maizes, bet gan tikai svētās maizes; ja vien puiši ir atturējušies no sievām!" 5 Tad Dāvids atbildēja priesterim: "Tiešām! Sievas mums jau trīs un pat vairākas dienas nav bijušas pieejamas, kopš esam ceļā, un šo puišu miesas bija šķīstas un lietas bija svētas - arī šoreiz, kaut tas ir parasts gājiens. Bet cik daudz vairāk tas izcelsies šodien, kad tas tiks svētīts ar šo svētumu!" 6 Tad priesteris viņam iedeva svēto maizi, šo svētumu, tāpēc ka tur nebija citas maizes kā vienīgi tikai pāri palikušās Tam Kungam priekšā ceļamās maizes, kuras noņēma, lai atkal tanī pašā dienā uzliktu jaunas. 7 Un tur bija todien kāds vīrs no Saula kalpiem. Tas bija ieslēdzies Tā Kunga priekšā, un viņa vārds bija Doēgs, viņš bija edomietis un uzraugs pār Saula ganiem. 8 Un Dāvids prasīja Ahimeleham: "Vai tev nav pie rokas kāds šķēps vai zobens? Es neesmu līdzi paņēmis nedz savu zobenu, nedz savus ieročus, tāpēc ka ķēniņa uzdevums bija steidzams." 9 Tad priesteris atbildēja: "Redzi, filistieša Goliāta zobens, kuru tu Terebinšu ielejā nokāvi, tas ir še drēbē ietīts aiz efoda; ja tu to gribi ņemt, tad ņem, jo te cita neviena nav kā tikai tas vien." Tad Dāvids teica: "Cita tāda nav, kas būtu tam līdzināms, dod man to!" 10 Un Dāvids cēlās tanī dienā un bēga no Saula, un viņš nonāca pie Ahiša, Gātas ķēniņa. 11 Tad Ahiša kalpi viņam jautāja: "Vai šis nav Dāvids, kaimiņu zemes ķēniņš? Un vai par viņu nebija sacerēta daudzinājuma dziesma, kuru, dejas solī ejot, dziedāja: Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids desmitiem tūkstošu!" 12 Un Dāvids kļuva šo vārdu dēļ ļoti domīgs, un viņš ļoti bijās Ahiša, Gātas ķēniņa. 13 Un tādēļ viņš izlikās vājprātīgs viņu acu priekšā un kā traks dauzīja vārtu divviru durvis, un siekalas tecēja viņa bārdā. 14 Tad Ahišs sacīja saviem kalpiem: "Jūs taču redzat, ka šis vīrs ir kļuvis ārprātīgs. Kāpēc jūs to esat pie manis atveduši? 15 Vai man nav diezgan traku, ka jūs esat atveduši vēl šo manā priekšā, lai tas manā klātbūtnē kā traks ālētos? Vai viņam maz bija atļauts ienākt manā namā?"
