1 At the Lord's command a prophet from Judah went to Bethel and arrived there as Jeroboam stood at the altar to offer the sacrifice. 2 Following the Lord's command, the prophet denounced the altar: “O altar, altar, this is what the Lord says: A child, whose name will be Josiah, will be born to the family of David. He will slaughter on you the priests serving at the pagan altars who offer sacrifices on you, and he will burn human bones on you.” 3 And the prophet went on to say, “This altar will fall apart, and the ashes on it will be scattered. Then you will know that the Lord has spoken through me.”
4 When King Jeroboam heard this, he pointed at him and ordered, “Seize that man!” At once the king's arm became paralyzed so that he couldn't pull it back. 5 The altar suddenly fell apart and the ashes spilled to the ground, as the prophet had predicted in the name of the Lord. 6 King Jeroboam said to the prophet, “Please pray for me to the Lord your God, and ask him to heal my arm!”
The prophet prayed to the Lord, and the king's arm was healed. 7 Then the king said to the prophet, “Come home with me and have something to eat. I will reward you for what you have done.”
8 The prophet answered, “Even if you gave me half of your wealth, I would not go with you or eat or drink anything with you. 9 The Lord has commanded me not to eat or drink a thing, and not to return home the same way I came.” 10 So he did not go back the same way he had come, but by another road.
The Old Prophet of Bethel
11 At that time there was an old prophet living in Bethel. His sons came and told him what the prophet from Judah had done in Bethel that day and what he had said to King Jeroboam. 12 “Which way did he go when he left?” the old prophet asked them. They showed him the road 13 and he told them to saddle his donkey for him. They did so, and he rode off 14 down the road after the prophet from Judah and found him sitting under an oak tree. “Are you the prophet from Judah?” he asked.
“I am,” the man answered.
15 “Come home and have a meal with me,” he said.
16 But the prophet from Judah answered, “I can't go home with you or accept your hospitality. And I won't eat or drink anything with you here, 17 because the Lord has commanded me not to eat or drink a thing, and not to return home the same way I came.”
18 Then the old prophet from Bethel said to him, “I, too, am a prophet just like you, and at the Lord's command an angel told me to take you home with me and offer you my hospitality.” But the old prophet was lying.
19 So the prophet from Judah went home with the old prophet and had a meal with him. 20 As they were sitting at the table, the word of the Lord came to the old prophet, 21 and he cried out to the prophet from Judah, “The Lord says that you disobeyed him and did not do what he commanded. 22 Instead, you returned and ate a meal in a place he had ordered you not to eat in. Because of this you will be killed, and your body will not be buried in your family grave.”
23 After they had finished eating, the old prophet saddled the donkey for the prophet from Judah, 24 who rode off. On the way a lion met him and killed him. His body lay on the road, and the donkey and the lion stood beside it. 25 Some men passed by and saw the body on the road, with the lion standing near by. They went on into Bethel and reported what they had seen.
26 When the old prophet heard about it, he said, “That is the prophet who disobeyed the Lord's command! And so the Lord sent the lion to attack and kill him, just as the Lord said he would.” 27 Then he said to his sons, “Saddle my donkey for me.” They did so, 28 and he rode off and found the prophet's body lying on the road, with the donkey and the lion still standing by it. The lion had not eaten the body or attacked the donkey. 29 The old prophet picked up the body, put it on the donkey, and brought it back to Bethel to mourn over it and bury it. 30 He buried it in his own family grave, and he and his sons mourned over it, saying, “Oh my brother, my brother!” 31 After the burial the prophet said to his sons, “When I die, bury me in this grave and lay my body next to his. 32 The words that he spoke at the Lord's command against the altar in Bethel and against all the places of worship in the towns of Samaria will surely come true.”
Jeroboam's Fatal Sin
33 King Jeroboam of Israel still did not turn from his evil ways but continued to choose priests from ordinary families to serve at the altars he had built. He ordained as priest anyone who wanted to be one. 34 This sin on his part brought about the ruin and total destruction of his dynasty.
1 Un te, lūk, kāds Tā Kunga vārda skubināts vīrs nāca no Jūdas uz Bēteli. Bet Jerobeāms bija nostājies altārī, lai kvēpinātu. 2 Un šis vīrs sauca Tā Kunga Vārdu, vērsdamies pret šo altāri: "Altāri, altāri, tā saka Tas Kungs: redzi, viens dēls piedzims Dāvida namam, un viņa vārds būs Josija, un tas kā kaujamo upuri uz tevis upurēs augstieņu priesterus, tos, kas tagad uz tevis nes kvēpināmos upurus. Un cilvēku kauli tiks uz tevis sadedzināti." 3 Un viņš tanī dienā pateica zīmes, sacīdams: "Šī ir tā zīme, kādu Tas Kungs sludina: redzi, šis altāris tiks nolauzts, un tie pelni, kas uz tā, tiks nokratīti." 4 Un notika, tiklīdz ķēniņš dzirdēja Dieva vīra vārdus, kurus tas vērsa pret altāri Bētelē, tā arī Jerobeāms izstiepa savu roku, no altāra saukdams: "Sagrābiet viņu!" Bet roka, kuru viņš pret to bija izstiepis, sakalta, un viņš to nevarēja pie sevis atvilkt atpakaļ. 5 Bet altāris sašķēlās, un pelni, kas uz tā bija, nobira - gluži pēc tās zīmes, kādu Dieva vīrs ar Tā Kunga vārdu bija pateicis. 6 Un ķēniņš atbildēja un sacīja Dieva vīram: "Lūdz arī tu žēlastību no Tā Kunga, sava Dieva. Un aizlūdz tu manis labad, lai mana roka kļūtu vesela!" Un Dieva vīrs meklēja žēlastību Tā Kunga priekšā, un ķēniņa roka kļuva vesela un bija kā iepriekš. 7 Un ķēniņš sacīja Dieva vīram: "Ienāc ar mani kopā manā namā, atspirdzinies. Un es tev došu dāvanu." 8 Bet Dieva vīrs sacīja ķēniņam: "Ja tu man arī dotu pusi no savas mājas, tad es tanī kopā ar tevi neiegrieztos. Un es šinī vietā neēdīšu maizi un arī nedzeršu ūdeni, 9 jo tā man ar Tā Kunga vārdu ir pavēlēts, kas tā saka: tev nav atļauts ēst maizi, tev nav ļauts dzert ūdeni; neatgriezies pa to ceļu, pa kuru tu esi atnācis!" 10 Un tā viņš aizgāja pa citu ceļu un neatgriezās pa to pašu ceļu, pa kuru tas uz Bēteli bija nācis. 11 Bet kāds vecs pravietis dzīvoja Bētelē, un tā dēli nāca un pastāstīja tam par darbu, kādu Dieva vīrs bija šinī dienā darījis Bētelē, un atkārtoja vārdus, kādus tas bija sacījis ķēniņam. 12 Tad viņu tēvs tiem jautāja: "Kurš tad ir tas ceļš, pa kuru tas aizgāja?" Un viņa dēli tam parādīja to ceļu, pa kuru tas Dieva vīrs, kas no Jūdas bija nācis, bija aizgājis. 13 Un tas sacīja saviem dēliem: "Apseglojiet man ēzeli!" Un tie apsegloja tam viņa ēzeli. Un viņš aizjāja uz tā. 14 Tā viņš sekoja Dieva vīram un to arī atrada, tas bija atsēdies zem ozola. Un viņš tam jautāja: "Vai tu esi tas Dieva vīrs, kas atnāca no Jūdas?" Un tas teica: "Es tas esmu." 15 Un vecais pravietis sacīja: "Nāc man līdzi un baudi ko." 16 Bet tas sacīja: "Es nevaru maizi ēst, nedz ar tevi atgriezties, nedz arī iet ar tevi. Un es neēdīšu maizi kopā ar tevi, un es nedzeršu ar tevi ūdeni šinī vietā, 17 jo man ir sacīts ar Tā Kunga vārdu: tev nav atļauts maizi ēst, un tev nebūs ūdeni dzert. Un negriezies atpakaļ, lai tu ietu pa to pašu ceļu, pa kuru tu esi nācis." 18 Un viņš tam sacīja: "Arī es esmu pravietis, kā tu. Bet eņģelis man ir sacījis, ar Tā Kunga vārdu vēstīdams: atved viņu atpakaļ uz savu namu sev līdzi, lai viņš ēd maizi un lai dzer ūdeni!" Bet viņš meloja. 19 Un Dieva vīrs atgriezās kopā ar viņu un ēda maizi viņa namā un dzēra ūdeni. 20 Un, kamēr tie vēl sēdēja pie galda, Tā Kunga vārds nāca pār to pašu pravieti, kas viņu bija atvedis, 21 un tas rājās uz Dieva vīru, kas no Jūdas bija atnācis, sacīdams: "Tā saka Tas Kungs: tādēļ ka tu neesi bijis paklausīgs Tā Kunga pavēlei un neesi klausījis tai pavēlei, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev bija pavēlējis, 22 bet esi atgriezies un esi ēdis maizi, un esi dzēris ūdeni tādā vietā, par kuru Viņš tev bija sacījis: tev nav atļauts maizi ēst, un tev nebūs ūdeni dzert, - tādēļ tavas miesas nenonāks tavu tēvu kapā!" 23 Un notika, pēc tam kad viņš bija paēdis maizi un bija padzēries, tad tas apsegloja sev pravieša ēzeli - tā pravieša, kas bija viņu atvedis. 24 Un viņš aizgāja. Bet lauva nostājās tam ceļā un to saplēsa. Viņa līķis bija nomests uz ceļa, un ēzelis stāvēja tam blakus. Un arī lauva stāvēja līķim blakus. 25 Un, lūk, tur gāja garām ļaudis, tie ieraudzīja nomesto līķi un lauvu stāvam līķim blakus. Un tie aizgāja un izstāstīja to pilsētā, kurā dzīvoja vecais pravietis. 26 Kad tas pravietis, kas viņu no ceļa bija novirzījis, to dzirdēja, tad tas sacīja: "Tas ir tas pats Dieva vīrs, kas Tā Kunga pavēlei nepaklausīja. Un Tas Kungs to atdeva lauvam, kas to saplēsa un nogalināja, piepildot Tā Kunga vārdu, kādu Viņš tam bija paziņojis." 27 Un viņš teica saviem dēliem, sacīdams: "Apseglojiet man ēzeli!" Un viņi to arī apsegloja. 28 Un tas devās ceļā un atrada līķi nomestu uz ceļa un ēzeli, kā arī lauvu stāvam līķim blakus. Un lauva neaprija līķi un arī nesaplosīja ēzeli. 29 Un pravietis Dieva vīra līķi pacēla un lika to uz ēzeļa, un viņš to atveda atpakaļ, un viņš noveda to tā vecā pravieša pilsētā, lai par to sērotu un lai to apglabātu. 30 Un viņš līķi noguldīja atdusai pats savā kapā, un ļaudis to apraudāja, sacīdami: "Ak vai, manu brāli!" 31 Pēc tam kad viņš to bija apglabājis, viņš teica saviem dēliem, sacīdams: "Kad es nomiršu, tad apglabājiet mani Dieva vīra kapā, guldiet manus kaulus blakus viņa kauliem." 32 Un tā patiesi piepildījās vārds, ko viņš, būdams Tā Kunga vārda skubināts, bija teicis gan par to altāri, kas ir Bētelē, gan par visām augstieņu svētnīcām, kādas vien atrodas Samarijas pilsētās. 33 Pēc šī notikuma Jerobeāms tomēr neatgriezās no sava ļaunā dzīves veida, bet viņš no slaistiem iecēla kalnu altāru priesterus. Kam vien tas patika, tam viņš uzticēja amatu, un tie tad kļuva par augstieņu priesteriem. 34 Un tā šī lieta kļuva pašam Jerobeāmam par bojā ejas iemeslu, ka tas tika noslaucīts no zemes virsus.
